Ieguldījumu strīds
Strīds par investitūru, pazīstams arī kā strīds par laicīgo investitūru, bija nozīmīgākais konflikts starp laicīgo un reliģisko varu viduslaiku Eiropā. Tas sākās kā strīds 11. gadsimtā starp Svētās Romas impērijas imperatoru Henriku IV un pāvestu Gregoru VII. Jautājums bija par to, kurš kontrolēs bīskapu iecelšanu (investitūru).
Šīs domstarpības izraisīja daudzus gadus ilgušo rūgtumu un gandrīz piecdesmit gadus ilgušo pilsoņu karu Vācijā. Šis karš beidzās ar dižo hercogu un abatu triumfu un Vācijas impērijas sabrukumu.
Strīds starp Gregoru VII un Henriku IV
Kad 1073. gadā par pāvestu tika ievēlēts reformators mūks Gregors VII, sākās strīds starp imperatoru un pāvestu.
Vācu garīdzniecības augstākajās rindās Gregorijam bija daudz ienaidnieku. Tāpēc karalis Henrijs paziņoja, ka Gregorijs vairs nav pāvests un romiešiem jāizvēlas jauns pāvests [1]. Uzzinājis par to, Gregors ekskomunicēja Henriku IV, pasludināja, ka vairs nav imperators, un pavēstīja saviem padotajiem, ka viņiem vairs nav jāpaklausa viņam, kā viņi bija zvērējuši.
Karaļa ekskomunikācija atstāja dziļu iespaidu gan Vācijā, gan Itālijā. Trīsdesmit gadus pirms tam viņa tēvs Henrijs III bija atcēlis trīs pāvestus, bet, kad Henrijs IV mēģināja atkārtot šo procedūru, viņam nebija tautas atbalsta. Saksonieši sāka otro sacelšanos, un pret karalismu vērstā partija no mēneša uz mēnesi kļuva arvien spēcīgāka.
Uz Canossa
Henrijs jau bija ekskomunicēts, un, saskaroties ar plašu opozīciju mājās, kuras priekšgalā bija Rūdolfs, Henrijs tikās ar pāvestu kādā cietoksnī Dienvidu Alpos. Trīs dienu laikā viņš sniega sniegā basām kājām un maisu drānās pauda nožēlu, kas noveda pie izlīgšanas ar pāvestu Gregoru VII.
Henrija otrā ekskomunikācija
Nemierīgo vācu muižnieku opozīcija izmantoja Henrija ekskomunikāciju, lai ieceltu konkurējošo karali Rūdolfu no Reinfeldenes (Forheimas, 1077. gada martā). Sākumā šķita, ka Gregors ir neitrāls, jo abu pušu (imperatora un nemiernieku) spēki bija diezgan līdzvērtīgi. Taču galu galā viņš pēc uzvaras pie Flarchheimas (1080. gada 27. janvārī) izšķīrās par labu Rūdolfam un atkārtoti pasludināja ķēniņa Henrija ekskomunikāciju un gāšanu no troņa (1080. gada 7. martā).
To daudzi uzskatīja par netaisnību. Kad tā paša gada 16. oktobrī Rūdolfs nomira, Henrijs, nu jau pieredzējušāks, uzsāka cīņu. Viņš 1081. gadā uzsāka konfliktu pret Gregoru Itālijā. Gregors bija kļuvis mazāk ietekmīgs, un trīspadsmit kardināli viņu pameta. Roma padevās vācu karalim, un Gīberts no Ravennas tika intronizēts par Klementu III (1084. gada 24. martā). Henriku par imperatoru kronēja viņa sāncensis, bet pašam Gregors bija spiests bēgt no Romas sava normāņu "vasaļa" Roberta Giskarda pavadībā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija strīds par investitūru?
A: Ieguldījuma strīds bija konflikts starp laicīgo un reliģisko varu viduslaiku Eiropā.
J: Kuras bija galvenās strīdā par investitūru iesaistītās puses?
A: Galvenās puses strīdā par investitūru bija Svētās Romas impērijas imperators Henrijs IV un pāvests Gregors VII.
J: Par ko bija strīds investitūras strīdā?
A: Strīds investitūras strīdā bija par to, kurš kontrolēs bīskapu iecelšanu (investitūru).
J: Kādas bija investitūras strīda sekas?
A.: Investitūras strīds izraisīja daudzus gadus ilgušo rūgtumu un gandrīz piecdesmit gadus ilgu pilsoņu karu Vācijā. Tas beidzās ar lielo hercogu un abatu triumfu un Vācijas impērijas galu galā sabrukumu.
J: Kad sākās strīds par investitūru?
A: Strīds par investitūru sākās 11. gadsimtā.
J: Kāds bija cits investitūras strīda nosaukums?
A.: Cits strīda par investitūru nosaukums bija strīds par laicīgo investitūru.
J: Kāpēc investitūras strīds bija nozīmīgs viduslaiku Eiropā?
A: Investitūras strīds bija nozīmīgs viduslaiku Eiropā, jo tas atspoguļoja cīņu starp laicīgo un reliģisko varu par kontroli pār bīskapu iecelšanu amatā, kas tajā laikā bija augsti vērtēts varas un ietekmes amats.
