Pāvesta valstis (Stato della Chiesa): vēsture 8.–1870. gadā

Pāvesta valstis (Stato della Chiesa): detalizēta vēsture 8.–1870. g. — teritoriju pārkārtojumi, politiskie konflikti un Romas zaudējums Itālijas valstisko procesu kontekstā.

Pāvesta valstis, oficiāli Baznīcas valsts (itāļu: Stato della Chiesa, itāļu izrunā: [ˈstato della ˈkjɛːza]; latīņu: Status Ecclesiasticus; arī Dicio Pontificia) bija vairākas teritorijas Itālijas pussalā, kas atradās tiešā pāvesta pakļautībā no VIII gadsimta līdz 1870. gadam.

Līdz 1861. gadam lielu daļu no pāvesta valsts teritorijas bija iekarojusi Itālijas karaliste. 1870. gadā pāvests zaudēja Lacio un Romu, un viņam vairs nebija fiziskas teritorijas, izņemot Vatikānu.

Izcelsme un teritorijas

Pāvesta valstu izveide saistāma ar Rietumu Romas impērijas sabrukumu, bizantiešu varas samazināšanos Itālijā un lombardu iekarojumiem. Galvenais brīdis, kas tradicionāli tiek uzskatīts par pāvesta valdījuma tiesiskā pamata sākumu, ir franku valdnieka Pepina Lielā donācija (VIII gadsimts), kad franku karapulkvedis atdeva Romas baznīcai plašas zemes centrālajā Itālijā. Laika gaitā pāvesta valdījumā iekļāvās tādas reģionālās teritorijas kā Lacio (Lazio), Umbrija, Markas (Le Marche), Romagna un dažas citviet izkaisītas zemes; ilgāku laiku pie pāvesta piederēja arī Francijā esošais Comtat Venaissin (ieskaitot Avinjonu).

Pārvalde un valsts iekārta

Pāvesta valstis bija teokrātiska valsts, kurā laicīgā vara (teritoriālā suverenitāte) piederēja Romas bīskapam — pāvestam. Praktiskā pārvalde bieži tika nodota pāvesta amatpersonām jeb legātiem, kā arī Romā atradās Romas Kurija. Administratīvi teritorijas bija sadalītas diecēzēs un provincēs, un likumdošana bieži balstījās gan kanoniskajās normās, gan pasaulīgajos parastos.

Kultūras un politiskā loma

Pāvesta valstis nebija vienīgi politisks subjekts — tās bija arī nozīmīgs kultūras, mākslas un arhitektūras patrons. Pāvesti bija galvenie renesanses un baroka mākslas mecenāti; viņu paspārnē radās daudzi nozīmīgi darbi un celtnes, piemēram, Romas Svētā Pētera bazilika un pilsētvides plānojuma pārveidošana. Pāvesta politiskā ietekme pārsniedza teritoriju robežas — viņi bieži iejaucās Eiropas dinastiju un diplomātiskajās attiecībās, gan kā garīgā autoritāte, gan kā laikabiedru varas centrs.

Pāvestu varas izaicinājumi un pārmaiņas

• Viduslaikos un jaunajos laikos pāvestu vara tika izaicināta gan no vietējiem itāļu feodāļiem, gan ārvalstu dinastijām.
• 1700.–1800. gados Eiropas politiskās pārmaiņas un Francijas revolūcija ieviesa nopietnas satricinājumus — Avinjons un Comtat Venaissin nonāca Francijas varā, un Napoleona laikā (īpaši 1809. g.) lielas pāvesta valstu daļas tika inkorporētas Francijas impērijā.
• Pēc Napoleona krišanas un Vīnē notikušā kongresa (1814–1815) pāvesta vara tika atjaunota, tomēr tā palika politiski un militāri vājināta.

19. gadsimta nacionālisms un izjukšana

19. gadsimts pāvesta valstīm bija konfrontācijas ar Itālijas atbrīvošanas un vienošanās kustību (Risorgimento). 1848.–1849. gada revolūtas saasinājās ar īslaicīgas Romas Republikas izsludināšanu 1849. gadā, kuru vadīja republikāņi kā Mazzini un Garibaldi; šo republiku iznīcināja un pāvestu atjaunoja franču karaspēks pie Pija IX lūguma.

Turpmāko desmitgažu gaitā Itālijas karaliste (Sardaīnas/ Pjemontas vadībā) pakāpeniski iekaroja vai anektēja gandrīz visas pāvesta valsts provinces — 1859.–1860. gados notika virkne sacelšanos, plebiscītu un militāru darbību, pēc kuru rezultāta lielākā daļa centrālās Itālijas nonāca Itālijas karalistes sastāvā. Beigu spērienu 1870. gadā deva Itālijas bruņotie spēki, kas 20. septembrī iekāra Romu, pārrauza pilsētas mūri pie Porta Pia un anektēja arī Lacio. Pāvests Pijs IX atteicās atzīt šo iekļaušanu, un tā radīja tā saukto Romas jautājumu, kas palika neatrisināts līdz Laterānas līgumiem 1929. gadā.

Mantojums

Pāvesta valstis vairāk nekā tūkstošgadi ietekmēja Itālijas vēsturi, kultūru un Eiropas politiku. Kaut arī to laicīgā vara beidzās 1870. gadā, pāvestu garīgā autoritāte un Vatikāna kā katoļu baznīcas centra nozīme saglabājās. Pamats mūsdienu Vatikāna suverenitātei un attiecībām ar Itāliju tika likts vēlāk, ar 1929. gada Laterānas līgumiem, kas formalizēja Pāvesta valsts (Stato della Città del Vaticano) izveidi kā neatkarīgu suverēnu teritoriju.

Meklēt pēc burta