Trīsdesmitgadu karš (1618–1648): cēloņi, gaita un sekas

Trīsdesmitgadu karš (1618–1648): padziļināta analīze par cēloņiem, gaitu un sekām — Vestfālenes līgums, Habsburgu loma, reliģija, bads un ilgtermiņa politiskās pārmaiņas Eiropā.

Trīsdesmitgadu karš norisinājās no 1618. līdz 1648. gadam. Lai gan tā galvenais centrs bija Vācija, konfliktā iesaistījās arī vairākas citas valstis, tostarp Francija, Spānija un Zviedrija. Faktiski karā bija iesaistītas gandrīz visas spēcīgās Eiropas valstis. Tas sākās kā cīņa par reliģiju - protestanti un katoļi bija divas grupas, kas savā starpā nesaskaņojās. Karam turpinoties, Habsburgu dinastija (katoļu dzimta) un citas organizācijas izmantoja karu, lai mēģinātu iegūt lielāku varu. Viens no piemēriem ir tas, ka katoļu Francija cīnījās protestantu pusē. Tas vēl vairāk saasināja Francijas un Habsburgu sāncensību.

Trīsdesmitgadu karš gandrīz visās iesaistītajās valstīs izraisīja badu un slimības. Karš ilga 30 gadus, bet problēmas, kas izraisīja karu, vēl ilgi pēc kara beigām netika atrisinātas. Karš beidzās ar Vestfālenes līgumu.

Cēloņi

Galvenie Trīsdesmitgadu kara cēloņi bija kombinācija no reliģisku, politisku un dinastisku faktoru sajaukuma:

• Reliģiskās spriedzes pēc reformācijas — konflikts starp katoļiem un protestantiem (luterāņiem un vēlāk arī kalvinistiem), kā arī neatrisinātas tiesiskās normas (piem., Peace of Augsburg 1555. gadā neatzina kalvinismu).
• Habsburgu centieni konsolidēt varu gan Romas katoļu pasaulē, gan Svētajā Romas impērijā, kas satrauca daudzus vācu protestantu prinčus un ārvalstis.
• Lielvaru interese — Francija, Spānija, Zviedrija un citas valstis izmantoja konfliktu, lai vājinātu pretiniekus un paplašinātu ietekmi Eiropā.
• Reģionālās un dinastiskās cīņas — vietējie prinči un pilsētu intereses, robežu strīdi un varas dalīšana Svētajā Romas impērijā.

Kara gaita — galvenās fāzes

Karu parasti dala vairākās fāzēs, kurās katra atspoguļo jaunu starptautisku vai reģionālu iesaisti:

• Bohemijas fāze (1618–1625) — konflikta sākums ar Prāgas loga izmetšanu (Defenestrācija) 1618. gadā un protestantu sakāvi pie White Mountain (1620), kas nostiprināja Habsburgu varu Čehijā.
• Dāņu iejaukšanās (1625–1629) — Dānijas karalis Kristiāns IV iejaucas protestantu pusē, bet tiek sakauts, un impērijas pārstāvji (piem., Tilly, Wallenstein) atgūst daļu teritoriju.
• Impērijas konsoidācija un Edikts par atgriešanu (1629) — Ferdinands II mēģina atjaunot katoļu īpašumus (Edikt of Restitution), kas vēl vairāk polarizē situāciju.
• Zviedru fāze (1630–1635) — Gustavus Adolphus 1630. gadā iejaucas Vācijā, gūst nozīmīgas uzvaras (piem., Breitenfeld 1631.), taču zaudē dzīvību Lützenā (1632). Magdeburgas drāma (1631) kļuva par kara simbolu sakāvei pilsētā un civiliedzīvotāju upuriem.
• Franču fāze (1635–1648) — Francija atklāti iesaistās, lai vājinātu Habsburgus, un karš pāraug plašā Eiropas konfliktā starp Franciju un Habsburgu spārniem (Spāniju un Austriju).

Galvenās kaujas un notikumi

• White Mountain (1620) — būtiska Bohemijas protestantu sakāve.
• Breitenfeld (1631) — zviedru un protestantu uzvara, kas mainīja kara gaitu.
• Magdeburga (1631) — pilsētas ieņemšana un masveida postījums, kas simbolizēja kara brutalitāti.
• Lützen (1632) — Gustavus Adolphus uzvaras cena — viņš gāja bojā kaujā.
• Nördlingen (1634) — impērijas un spāņu spēku uzvara, kas atkal ietekmēja pretošanās spējas Vācijā.
• Rocroi (1643) — Francijas flotes/armijas uzvara pār Spāniju, kas mazināja spāņu dominanci.

Sekas — politiskas, ekonomiskas un sociālas

Trīsdesmitgadu karš atstāja dziļas un ilglaicīgas sekas Eiropā, īpaši vācu zemēs:

• Demogrāfija un sabiedrība: daudzviet Vācijas teritorijā iedzīvotāju skaita samazinājums bija ļoti nozīmīgs — dažos reģionos zaudējumi sasniedza 20–40% (slimības, bads, iznīcinošas karadarbības un bēgļi). Pilsētas tika nopostītas, lauku ekonomika traucēta.
• Ekonomika: ražošana un tirdzniecība samazinājās, nodokļu slogs un kara izdevumi deva pamatu valstu finanšu modernizācijai, bet īstermiņā — kritiskai iznīcībai un nabadzībai.
• Politiskas pārmaiņas: Vestfālenes līgums (1648) nostiprināja princu suverenitāti Svētajā Romas impērijā — imperatora vara tika vājināta. Līgums oficiāli atzina arī kalvinismu līdzās luterānismam un katoļu ticībai, tādējādi paplašinot reliģisko toleranci tiesiskā līmenī.
• Teritoriālas izmaiņas: Francija ieguva ietekmi Elzasā un citviet; Zviedrija ieguva pakļautību Pomerānijas piekrastē un citas prēmijas, kas stiprināja to kā reģionālu spēku. Vestfāle arī de facto atzina Nīderlandes Republikas neatkarību no Spānijas un nostiprināja Šveices neatkarību.
• Starptautiskā kārtība: Vestfālenes līgumi tiek uzskatīti par viena no mūsdienu starptautisko attiecību pamatiem — tos interpretē kā pāreju pie suverenu valstu sistēmas un «līdzsvara politikas» koncepta attīstību Eiropā.
• Kultūra un militārisms: karš paātrināja pāreju uz profesionālām, regulārām armijām, mainīja karadarbības taktiku un loģistiku, kā arī veicināja diplomātijas profesionalizāciju (pastāvīgas misijas, sarunas, līgumi).

Vestfālenes līguma nozīme

Vestfālenes līgumi (noslēgti 1648. gadā Vestfālenes provinces Osnabrūkā un Münsterē) oficiāli noslēdza Trīsdesmitgadu karu. Līgumi iezīmēja vairākas svarīgas pārmaiņas:

• tika nostiprināta princu suverenitāte Svētajā Romas impērijā;
• kalvinisms tika iekļauts sarakstā ar atzītām konfesijām;
• dažām valstīm tika piešķirtas teritoriālas kompensācijas (Francija, Zviedrija u.c.);
• lielvaru attiecības kļuva balstītas vairāk uz sekulāru interešu līdzsvaru nekā tikai reliģisku saistību;
• tika atzīta Nīderlandes Republikas neatkarība no Spānijas un nostiprināta Šveices brīvība.

Kopsavilkums

Trīsdesmitgadu karš pārtapa no vietēja reliģiska konflikta par plašu starptautisku cīņu par varu Eiropā. Cenas, ko samaksāja civiliedzīvotāji — nāves, bēgļi, bads un postījumi — bija milzīgas. Tomēr kara beigas un Vestfālenes līgums iezīmēja būtisku pāreju uz mūsdienu starptautisko sistēmu, kurā centrā ir valstu suverenitāte un diplomātiskais līdzsvars starp lielvarām.

Kara sākums

Trīsdesmitgadu karš sākās vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Augsburgas miers (1555), ko ātri parakstīja Kārlis V, apstiprināja 1526. gada Špeijeres koncilu un pārtrauca cīņu starp luterāņiem un katoļiem Vācijā.

Augsburgas miers noteica, ka:

• Vācu kņazi (bija 225 kņazi) varēja izvēlēties reliģiju (luterāņu vai katoļu) savās zemēs (to sauca par cuius regio eius religio).
• Luterāņi, kas dzīvoja bīskapa pakļautībā esošā valstī, ko sauca par baznīcas valsti, varēja palikt luterāņi.
• Luterāņi varēja paturēt zemi, ko viņi bija atņēmuši katoļu baznīcai pēc 1552. gada Pasavas miera noslēgšanas.
• Katoļu baznīcas bīskapiem, kas pārgāja uz luterānismu, bija jāatdod atpakaļ savas zemes (princips, ko sauc par reservatum ecclesiasticum).
• Cilvēki, kas dzīvoja valstī, kura bija izvēlējusies luterānismu vai katolicismu, nedrīkstēja mainīt savu reliģiju.

Miers uz brīdi izbeidza vardarbību. Taču tas nenovērsa patieso iemeslu, kāpēc luterāņi un katoļi cīnījās. Abi apgalvoja, ka tas nozīmēja atšķirīgas lietas. Luterāņi teica, ka tā ir tikai vienošanās, kas ilgs īsu laiku. Vācijā ātri ienāca kalvinisms. Kalvinisms bija trešā kristiešu grupa Vācijā, taču tā nebija Augsburgas miera līguma daļa.

Otrkārt, 17. gadsimtā spēcīgākās Eiropas valstis bieži vien nebija vienisprātis par politikas vai ekonomikas jautājumiem. Spānija vēlējās zemi dažās Vācijas zemēs, jo vāciešiem piederēja daļa Spānijas Nīderlandes. Nīderlandieši cīnījās ar spāņiem, lai iegūtu neatkarību. Viņi to ieguva dažos karos, kas beidzās 1609. gadā.

• Francija baidījās no abās Francijas pusēs esošajām Habsburgu valstīm (Spānijas un Svētās Romas impērijas). Francija vēlējās parādīt savu varu vājajām Vācijas valstīm.
• Zviedrija un Dānija vēlējās kontrolēt Vācijas valstis ziemeļos pie Baltijas jūras.

Treškārt, Svētā Romas impērija bija sašķelta tautu grupa. Impērijā bija tādas tautas kā Austrijas Habsburgu nams, Bavārija, Saksijas elektorāts, Brandenburgas markgrāfiste, Pfalcas elektorāts, Hesene, Trīras un Virtembergas arhibīskapija, kā arī citas mazas tautas un pilsētas. Tikai Austrija bija spējīga darboties patstāvīgi. Valstis bieži vien noslēdza savienības ar citām vietām, kuras pārvaldīja radinieki.

Ceturtkārt, 16. gadsimta otrajā pusē reliģiskās grupas nebija vienisprātis. Augsburgas miers nedarbojās, jo daži bīskapi nebija atteikušies no savām bīskapijām, un katoļu valdnieki Spānijā un Austrumeiropā vēlējās panākt, lai katolicisms šajā reģionā būtu spēcīgs. Tas izraisīja cīņu starp grupām. Katoļi lika daudziem protestantiem pamest savas dzimtenes. Dažās vietās protestantiem tika dota atļauja veikt dievkalpojumus. Šīs domstarpības izraisīja vardarbību.

Piektkārt, 1619. gadā Svētās Romas impērijas imperators Matiass nomira, nesagaidījis bērnu, kas ieņemtu viņa vietu. Viņš bija katolis. Viņa zemes tika atdotas brālēnam Ferdinandam no Štīrijas. Ferdinands bija Matiasa tuvākais vīriešu kārtas radinieks. Viņš kļuva par Ferdinandu II, Svētās Romas impērijas imperatoru. Ferdinands bija ieguvis izglītību pie jezuītiem un bija katolis. Viņš vēlējās katolicismu atkal padarīt par vienīgo reliģiju. Tas viņu padarīja nepopulāru husītu Bohēmijā. Viņi noraidīja Ferdinandu un uzsāka Trīsdesmitgadu karu. Karu var iedalīt četros galvenajos posmos: Bohēmijas sacelšanās, Dānijas iejaukšanās, Zviedrijas iejaukšanās un Francijas iejaukšanās.

Ferdinands I, Svētās Romas impērijas imperators un Bohēmijas karalis. Viņš mudināja Tridentas koncilu atļaut komūniju abos veidos vācu un Bohēmijas katoļiem.


Rūdolfs II


Ferdinands II, Svētās Romas impērijas imperators un Bohēmijas karalis. Viņa stingrā katoļticība bija galvenais kara iemesls.


Frīdrihs V, kurfirsts palatīns, par Bohēmijas karali 1634. gadā, divus gadus pēc viņa nāves. Frīdrihs tiek dēvēts par Bohēmijas "ziemas karali", jo 1620. gadā viņš valdīja mazāk nekā trīs mēnešus. Viņu pie varas iecēla dumpīga frakcija.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kādas valstis bija iesaistītas Trīsdesmitgadu karā?

J: Kas izraisīja Trīsdesmitgadu karu?

J: Kā Francija iesaistījās šajā karā?

J: Kādas sekas šis konflikts atstāja uz Eiropu?

J: Cik ilgi ilga bija šī konflikta darbība?

J: Kā šis konflikts tika atrisināts?

J: Kādi bija daži no jautājumiem, kas palika neatrisināti pēc šī konflikta beigām?

Meklēt pēc burta