Trīsdesmitgadu karš norisinājās no 1618. līdz 1648. gadam. Lai gan tā galvenais centrs bija Vācija, konfliktā iesaistījās arī vairākas citas valstis, tostarp Francija, Spānija un Zviedrija. Faktiski karā bija iesaistītas gandrīz visas spēcīgās Eiropas valstis. Tas sākās kā cīņa par reliģiju - protestanti un katoļi bija divas grupas, kas savā starpā nesaskaņojās. Karam turpinoties, Habsburgu dinastija (katoļu dzimta) un citas organizācijas izmantoja karu, lai mēģinātu iegūt lielāku varu. Viens no piemēriem ir tas, ka katoļu Francija cīnījās protestantu pusē. Tas vēl vairāk saasināja Francijas un Habsburgu sāncensību.

Trīsdesmitgadu karš gandrīz visās iesaistītajās valstīs izraisīja badu un slimības. Karš ilga 30 gadus, bet problēmas, kas izraisīja karu, vēl ilgi pēc kara beigām netika atrisinātas. Karš beidzās ar Vestfālenes līgumu.

Cēloņi

Galvenie Trīsdesmitgadu kara cēloņi bija kombinācija no reliģisku, politisku un dinastisku faktoru sajaukuma:

  • Reliģiskās spriedzes pēc reformācijas — konflikts starp katoļiem un protestantiem (luterāņiem un vēlāk arī kalvinistiem), kā arī neatrisinātas tiesiskās normas (piem., Peace of Augsburg 1555. gadā neatzina kalvinismu).
  • Habsburgu centieni konsolidēt varu gan Romas katoļu pasaulē, gan Svētajā Romas impērijā, kas satrauca daudzus vācu protestantu prinčus un ārvalstis.
  • Lielvaru interese — Francija, Spānija, Zviedrija un citas valstis izmantoja konfliktu, lai vājinātu pretiniekus un paplašinātu ietekmi Eiropā.
  • Reģionālās un dinastiskās cīņas — vietējie prinči un pilsētu intereses, robežu strīdi un varas dalīšana Svētajā Romas impērijā.

Kara gaita — galvenās fāzes

Karu parasti dala vairākās fāzēs, kurās katra atspoguļo jaunu starptautisku vai reģionālu iesaisti:

  • Bohemijas fāze (1618–1625) — konflikta sākums ar Prāgas loga izmetšanu (Defenestrācija) 1618. gadā un protestantu sakāvi pie White Mountain (1620), kas nostiprināja Habsburgu varu Čehijā.
  • Dāņu iejaukšanās (1625–1629) — Dānijas karalis Kristiāns IV iejaucas protestantu pusē, bet tiek sakauts, un impērijas pārstāvji (piem., Tilly, Wallenstein) atgūst daļu teritoriju.
  • Impērijas konsoidācija un Edikts par atgriešanu (1629) — Ferdinands II mēģina atjaunot katoļu īpašumus (Edikt of Restitution), kas vēl vairāk polarizē situāciju.
  • Zviedru fāze (1630–1635) — Gustavus Adolphus 1630. gadā iejaucas Vācijā, gūst nozīmīgas uzvaras (piem., Breitenfeld 1631.), taču zaudē dzīvību Lützenā (1632). Magdeburgas drāma (1631) kļuva par kara simbolu sakāvei pilsētā un civiliedzīvotāju upuriem.
  • Franču fāze (1635–1648) — Francija atklāti iesaistās, lai vājinātu Habsburgus, un karš pāraug plašā Eiropas konfliktā starp Franciju un Habsburgu spārniem (Spāniju un Austriju).

Galvenās kaujas un notikumi

  • White Mountain (1620) — būtiska Bohemijas protestantu sakāve.
  • Breitenfeld (1631) — zviedru un protestantu uzvara, kas mainīja kara gaitu.
  • Magdeburga (1631) — pilsētas ieņemšana un masveida postījums, kas simbolizēja kara brutalitāti.
  • Lützen (1632) — Gustavus Adolphus uzvaras cena — viņš gāja bojā kaujā.
  • Nördlingen (1634) — impērijas un spāņu spēku uzvara, kas atkal ietekmēja pretošanās spējas Vācijā.
  • Rocroi (1643) — Francijas flotes/armijas uzvara pār Spāniju, kas mazināja spāņu dominanci.

Sekas — politiskas, ekonomiskas un sociālas

Trīsdesmitgadu karš atstāja dziļas un ilglaicīgas sekas Eiropā, īpaši vācu zemēs:

  • Demogrāfija un sabiedrība: daudzviet Vācijas teritorijā iedzīvotāju skaita samazinājums bija ļoti nozīmīgs — dažos reģionos zaudējumi sasniedza 20–40% (slimības, bads, iznīcinošas karadarbības un bēgļi). Pilsētas tika nopostītas, lauku ekonomika traucēta.
  • Ekonomika: ražošana un tirdzniecība samazinājās, nodokļu slogs un kara izdevumi deva pamatu valstu finanšu modernizācijai, bet īstermiņā — kritiskai iznīcībai un nabadzībai.
  • Politiskas pārmaiņas: Vestfālenes līgums (1648) nostiprināja princu suverenitāti Svētajā Romas impērijā — imperatora vara tika vājināta. Līgums oficiāli atzina arī kalvinismu līdzās luterānismam un katoļu ticībai, tādējādi paplašinot reliģisko toleranci tiesiskā līmenī.
  • Teritoriālas izmaiņas: Francija ieguva ietekmi Elzasā un citviet; Zviedrija ieguva pakļautību Pomerānijas piekrastē un citas prēmijas, kas stiprināja to kā reģionālu spēku. Vestfāle arī de facto atzina Nīderlandes Republikas neatkarību no Spānijas un nostiprināja Šveices neatkarību.
  • Starptautiskā kārtība: Vestfālenes līgumi tiek uzskatīti par viena no mūsdienu starptautisko attiecību pamatiem — tos interpretē kā pāreju pie suverenu valstu sistēmas un «līdzsvara politikas» koncepta attīstību Eiropā.
  • Kultūra un militārisms: karš paātrināja pāreju uz profesionālām, regulārām armijām, mainīja karadarbības taktiku un loģistiku, kā arī veicināja diplomātijas profesionalizāciju (pastāvīgas misijas, sarunas, līgumi).

Vestfālenes līguma nozīme

Vestfālenes līgumi (noslēgti 1648. gadā Vestfālenes provinces Osnabrūkā un Münsterē) oficiāli noslēdza Trīsdesmitgadu karu. Līgumi iezīmēja vairākas svarīgas pārmaiņas:

  • tika nostiprināta princu suverenitāte Svētajā Romas impērijā;
  • kalvinisms tika iekļauts sarakstā ar atzītām konfesijām;
  • dažām valstīm tika piešķirtas teritoriālas kompensācijas (Francija, Zviedrija u.c.);
  • lielvaru attiecības kļuva balstītas vairāk uz sekulāru interešu līdzsvaru nekā tikai reliģisku saistību;
  • tika atzīta Nīderlandes Republikas neatkarība no Spānijas un nostiprināta Šveices brīvība.

Kopsavilkums

Trīsdesmitgadu karš pārtapa no vietēja reliģiska konflikta par plašu starptautisku cīņu par varu Eiropā. Cenas, ko samaksāja civiliedzīvotāji — nāves, bēgļi, bads un postījumi — bija milzīgas. Tomēr kara beigas un Vestfālenes līgums iezīmēja būtisku pāreju uz mūsdienu starptautisko sistēmu, kurā centrā ir valstu suverenitāte un diplomātiskais līdzsvars starp lielvarām.