Trīsdesmitgadu karš

Kara sākums

Trīsdesmitgadu karš sākās vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Augsburgas miers (1555), ko ātri parakstīja Kārlis V, apstiprināja 1526. gada Špeijeres koncilu un pārtrauca cīņu starp luterāņiem un katoļiem Vācijā.

Augsburgas miers noteica, ka:

• Vācu kņazi (bija 225 kņazi) varēja izvēlēties reliģiju (luterāņu vai katoļu) savās zemēs (to sauca par cuius regio eius religio).
• Luterāņi, kas dzīvoja bīskapa pakļautībā esošā valstī, ko sauca par baznīcas valsti, varēja palikt luterāņi.
• Luterāņi varēja paturēt zemi, ko viņi bija atņēmuši katoļu baznīcai pēc 1552. gada Pasavas miera noslēgšanas.
• Katoļu baznīcas bīskapiem, kas pārgāja uz luterānismu, bija jāatdod atpakaļ savas zemes (princips, ko sauc par reservatum ecclesiasticum).
• Cilvēki, kas dzīvoja valstī, kura bija izvēlējusies luterānismu vai katolicismu, nedrīkstēja mainīt savu reliģiju.

Miers uz brīdi izbeidza vardarbību. Taču tas nenovērsa patieso iemeslu, kāpēc luterāņi un katoļi cīnījās. Abi apgalvoja, ka tas nozīmēja atšķirīgas lietas. Luterāņi teica, ka tā ir tikai vienošanās, kas ilgs īsu laiku. Vācijā ātri ienāca kalvinisms. Kalvinisms bija trešā kristiešu grupa Vācijā, taču tā nebija Augsburgas miera līguma daļa.

Otrkārt, 17. gadsimtā spēcīgākās Eiropas valstis bieži vien nebija vienisprātis par politikas vai ekonomikas jautājumiem. Spānija vēlējās zemi dažās Vācijas zemēs, jo vāciešiem piederēja daļa Spānijas Nīderlandes. Nīderlandieši cīnījās ar spāņiem, lai iegūtu neatkarību. Viņi to ieguva dažos karos, kas beidzās 1609. gadā.

• Francija baidījās no abās Francijas pusēs esošajām Habsburgu valstīm (Spānijas un Svētās Romas impērijas). Francija vēlējās parādīt savu varu vājajām Vācijas valstīm.
• Zviedrija un Dānija vēlējās kontrolēt Vācijas valstis ziemeļos pie Baltijas jūras.

Treškārt, Svētā Romas impērija bija sašķelta tautu grupa. Impērijā bija tādas tautas kā Austrijas Habsburgu nams, Bavārija, Saksijas elektorāts, Brandenburgas markgrāfiste, Pfalcas elektorāts, Hesene, Trīras un Virtembergas arhibīskapija, kā arī citas mazas tautas un pilsētas. Tikai Austrija bija spējīga darboties patstāvīgi. Valstis bieži vien noslēdza savienības ar citām vietām, kuras pārvaldīja radinieki.

Ceturtkārt, 16. gadsimta otrajā pusē reliģiskās grupas nebija vienisprātis. Augsburgas miers nedarbojās, jo daži bīskapi nebija atteikušies no savām bīskapijām, un katoļu valdnieki Spānijā un Austrumeiropā vēlējās panākt, lai katolicisms šajā reģionā būtu spēcīgs. Tas izraisīja cīņu starp grupām. Katoļi lika daudziem protestantiem pamest savas dzimtenes. Dažās vietās protestantiem tika dota atļauja veikt dievkalpojumus. Šīs domstarpības izraisīja vardarbību.

Piektkārt, 1619. gadā Svētās Romas impērijas imperators Matiass nomira, nesagaidījis bērnu, kas ieņemtu viņa vietu. Viņš bija katolis. Viņa zemes tika atdotas brālēnam Ferdinandam no Štīrijas. Ferdinands bija Matiasa tuvākais vīriešu kārtas radinieks. Viņš kļuva par Ferdinandu II, Svētās Romas impērijas imperatoru. Ferdinands bija ieguvis izglītību pie jezuītiem un bija katolis. Viņš vēlējās katolicismu atkal padarīt par vienīgo reliģiju. Tas viņu padarīja nepopulāru husītu Bohēmijā. Viņi noraidīja Ferdinandu un uzsāka Trīsdesmitgadu karu. Karu var iedalīt četros galvenajos posmos: Bohēmijas sacelšanās, Dānijas iejaukšanās, Zviedrijas iejaukšanās un Francijas iejaukšanās.

Ferdinands I, Svētās Romas impērijas imperators un Bohēmijas karalis. Viņš mudināja Tridentas koncilu atļaut komūniju abos veidos vācu un Bohēmijas katoļiem.


Rūdolfs II


Ferdinands II, Svētās Romas impērijas imperators un Bohēmijas karalis. Viņa stingrā katoļticība bija galvenais kara iemesls.


Frīdrihs V, kurfirsts palatīns, par Bohēmijas karali 1634. gadā, divus gadus pēc viņa nāves. Frīdrihs tiek dēvēts par Bohēmijas "ziemas karali", jo 1620. gadā viņš valdīja mazāk nekā trīs mēnešus. Viņu pie varas iecēla dumpīga frakcija.

Bohēmijas sacelšanās

Laiks: 1618-1625

Imperators Matiass, kuram nebija bērnu, bija miris, atstājot troni Ferdinandam II. Daži Bohēmijas protestantu vadītāji domāja, ka viņi zaudēs imperatora Rūdolfa II piešķirtās reliģiskās tiesības. Viņiem vairāk patika protestants Frīdrihs V, Pfalcas kurfirsts (Frīdriha IV pēcnācējs). Frederiks V bija evaņģēliskās savienības savienības izveidotājs.) Citi protestanti atbalstīja katoļu viedokli.

1617. gadā Bohēmijas muižnieki Ferdinandu ievēlēja par kronprinci un automātiski pēc Matiasa nāves par nākamo Bohēmijas karali. Izvēlētais karalis 1618. gada maijā kā savus pārstāvjus uz Hradčanu pili Prāgā nosūtīja divus katoļu padomniekus (Vilhelmu Gravu Slavatu un Jaroslavu Borzitu grāfu fon Martiniču). Ferdinands vēlējās, lai viņi vadītu valdību, kamēr viņš būs prombūtnē. Pēkšņi Bohēmijas husīti viņus sagūstīja, sarīkoja izspēlētu tiesu un izmeta pa pils logu, kas atradās 20 pēdu augstumā no zemes (to sauc par defenestrāciju jeb, precīzāk: Prāgas defenestrāciju). Zīmīgi, ka viņi izdzīvoja un necieta. Katoļi stāstīja, ka viņiem parādījušies eņģeļi un aiznesuši viņus drošībā, bet protestanti teica, ka viņi nokļuvuši mēslu kaudzē, kas izglābusi viņu dzīvības.