Vestfāles miera līgumi (1648) — Trīsdesmitgadu un astoņdesmitgadu kara beigas
Uzzini, kā 1648. gada Vestfāles miera līgumi izbeidza Trīsdesmitgadu un astoņdesmitgadu karus, pārveidoja Eiropas robežas un modernu diplomātiju.
Vestfālenes miers ir 1648. gada 15. maijā un 24. oktobrī parakstītie miera līgumi - Osnabrikas līgums un Minsteres līgums, ar kuriem tika izbeigts gan Trīsdesmitgadu karš, gan astoņdesmitgadu karš. Līgumos bija iesaistīts Svētās Romas impērijas imperators Ferdinands III Hābsburgs, citi Vācijas prinči, Spānija, Francija, Zviedrija un Nīderlandes Republikas pārstāvji. Par daļu no vispārējās vienošanās bieži tiek uzskatīts arī 1659. gadā parakstītais Pireneju līgums, ar kuru tika izbeigts karš starp Franciju un Spāniju.
Fons un sarunu process
Vestfālenes miera sarunas notika divos galvenajos centros — Minsterē un Osnabrikā, un tās pulcēja plašu diplomātu loku no dažādām Eiropas valstīm. Sarunas ilga vairākus gadus un aptvēra gan teritoriālas, gan konfesionālas, gan konstitucionālas problēmas, kas radušās ilgstošu kariņu laikā. Rezultātā tapa vairāki savstarpēji saistoši dokumenti, kas kopumā nodrošināja ilgstošu politisku pārkārtojumu Eiropā.
Galvenie punkti un teritorijas izmaiņas
- Nīderlandes Republikas neatkarības atzīšana: Vestfālenes miera līgumi de facto nostiprināja Nīderlandes Republikas neatkarību no Spānijas, pieliekot punktu Astoņdesmitgadu karam.
- Konfesionālā kārtība: līgumi paplašināja 16. gadsimta principu cuius regio, eius religio, piešķirot juridisku atzīšanu arī kalvinismam līdzās katoļticībai un luteranismam un nodrošinot plašākas konfesionālas garantijas prinču valdījumos.
- Teritoriālas kompensācijas: vairākas Vācijas teritorijas nonāca Francijas un Zviedrijas ietekmē — Francija nostiprināja savu stāvokli Alsācē un citos reģionos, Zviedrija ieguva ietekmi Baltijas un Ziemeļvācijas piekrastē. Tāpat dažas reģionālās privilēģijas un zemes tika piešķirtas baltvācu un to sabiedrotajiem.
- Svētās Romas impērijas prerogatīvu ierobežošana: līgumi pastiprināja Vācijas prinču suverenitāti, samazinot imperatora centrālo varu un nostiprinot impērijas konfederācijas federatīvo raksturu.
- Šveices konfederācijas statusa nostiprināšana: Vestfālenes līgumi sniedza de facto starptautisku atzinību Šveices neatkarībai no Svētās Romas impērijas.
Sociālekonomiskās un demogrāfiskās sekas
Trīsdesmitgadu karš atstāja Vācijas zemēs milzīgas postījumus — pilsētu un lauku iznīcināšana, iedzīvotāju skaita samazināšanās un ekonomikas sabrukums daudzos reģionos. Lai gan miera līgumi beidza kaujas, atveseļošanās bija lēna: atjaunošanās prasīja gadu desmitus, demogrāfiskās un ekonomiskās sekas ietekmēja turpmāko 17. gadsimta attīstību.
Starptautiskā nozīme
Vestfālenes miera līgumi tiek uzskatīti par vienu no svarīgākajiem posmiem modernas starptautiskās sistēmas veidošanā. No tiem izriet vairāki būtiski principu pavedieni:
- Valstu suverenitāte: tiesiska atzīšana, ka suverēnas valstis (un impērijas sastāvdaļas) var rīkoties iekšēji neatkarīgi.
- Neiejaukšanās princips: ideja, ka citas valstis nedrīkst iejaukties citas valsts iekšējās lietās, kļuva par starptautisko attiecību pamatelementu.
- Diplomātijas attīstība: sarunu formāts un starpvalstu līgumu nozīme nostiprināja mūsdienu diplomātisko praksi un starptautiskā tiesiskuma koncepciju.
Kopsavilkums
Vestfālenes miera līgumi (1648) iezīmēja Trešdesmitgadu kara un astoņdesmitgadu kara beigas, radot jaunas politiskas realitātes Eiropā — pastiprinot valstu un prinču suverenitāti, piešķirot konfesionālas tiesības un veicinot starptautiskās tiesiskuma un diplomātijas attīstību. Lai arī miera līgumi nolika pamatus ilgākam stabilitātes periodam, kara postījumi Vācijas zemēs un politiskās pārmaiņas atstāja dziļas un ilgstošas sekas.
Atrašanās vietas
Miera sarunas notika Minsteres un Osnabrikas pilsētās, kas atrodas aptuveni 50 km attālumā viena no otras, tagadējās Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Lejassaksijas federālajās zemēs. Zviedrija bija izvēlējusies Osnabriku, jo tā bija protestantiska, bet Francija izvēlējās Minsteri, jo tā bija katoļticīga. Jebkurā gadījumā bija nepieciešamas divas vietas, jo protestantu un katoļu vadītāji atteicās tikties. Katoļi izvēlējās Minsteri, bet protestanti - Osnabriku.
Rezultāti
Spānija atzina Nīderlandes Republikas neatkarību.
Ferdinandam III tika atņemta vara, ko viņš bija ieguvis pret Svētās Romas impērijas konstitūciju. Tas nozīmēja, ka vācu zemju valdnieki atkal varēja noteikt reliģiju savās zemēs.
- Tagad visas puses atzina 1555. gada Augsburgas mieru, saskaņā ar kuru katram kņazam bija tiesības noteikt reliģiju savā valstī, izvēloties katolicismu, luterānismu un tagad arī kalvinismu.
- Kristiešiem, kas dzīvoja kņazistēs, kurās viņu konfesija nebija iedibinātā baznīca, tika garantētas tiesības praktizēt savu ticību publiski noteiktās stundās un privāti pēc pašu vēlēšanās.
Tika veiktas arī teritoriālās korekcijas.
Vienkāršota Eiropas karte pēc 1648. gada Vestfālenes miera noslēgšanas.
Svētā Romas impērija 1648. gadā.
Saistītās lapas
- Astoņdesmit gadu karš
- Trīsdesmitgadu karš
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Vestfālenes miers?
A: Vestfālenes miers attiecas uz diviem 1648. gadā parakstītiem miera līgumiem, kas izbeidza Trīsdesmit gadu karu un Astoņdesmit gadu karu.
J: Kādi bija abu Vestfālenes miera līgumu nosaukumi?
A: Abi līgumi bija Osnabrikas līgums un Minsteres līgums.
J: Kas bija dažas Vestfālenes miera līgumā iesaistītās valstis un personas?
A: Vestfālenes mierā bija iesaistīts Svētās Romas impērijas imperators Ferdinands III, citi Vācijas prinči, Spānija, Francija, Zviedrija un Nīderlandes Republikas pārstāvji.
J: Kad tika parakstīti līgumi?
A: Līgumi tika parakstīti 1648. gada 15. maijā un 24. oktobrī.
J: Kāds bija Vestfālenes miera rezultāts?
A: Vestfālenes miers izbeidza gan trīsdesmitgadu karu, gan astoņdesmitgadu karu.
J: Vai Vestfālenes miers ietvēra vēl kādu citu līgumu?
A: Jā, arī 1659. gadā parakstītais Pireneju līgums, kas izbeidza karu starp Franciju un Spāniju, tiek uzskatīts par daļu no kopējā līguma.
J: Ar ko Vestfālenes miers ir nozīmīgs vēsturē?
A: Vestfālenes miers tiek uzskatīts par nozīmīgu vēsturē, jo tas pielika punktu reliģiskajiem konfliktiem, kas Eiropā bija radušies reformācijas laikmetā, un noteica valsts suverenitātes principu, kam ir paliekoša ietekme uz starptautiskajām attiecībām.
Meklēt