Toma evaņģēlijs (vai Evaņģēlijs pēc Toma, koptu: p.euaggelion p.kata.cwmas) ir teksts, kas sarakstīts Jaunās Derības laikam vai drīz pēc tā. To parasti klasificē kā apokrifonu, proti — nekanonisku evaņģēliju. Teksts tika atrasts Nag Hammadi, Ēģiptē, 1945. gadā kopā ar citiem koptu rokrakstiem, un kopš tā laika tas ir viens no pazīstamākajiem agrīnajiem kristīgajiem tekstiem ārpus kanona.

Rokraksts, kurā Toma evaņģēlijs saglabājies, ir Coptu valodā un ietilpst Nag Hammadi kodeksu kopā — tas ir gandrīz pilnīgs, lai gan dažas lapas ir bojātas un sākums daļēji trūkst. Atšķirībā no kanoniskajiem evaņģēlijiem šis teksts nav narratīvs stāsts par Jēzus dzīvi, bet gan izteikumu (logia) un īsu dialogu krājums, kuriem tradicionāli tiek piedēvētas Jēzus runas. Kopumā tekstā ir 114 teicieni. Lielākā daļa no tiem atbilst teicieniem, kurus var atrast kanoniskajos evaņģēlijus vai citos agrīnos kristīgajos avotos; daļa teicienu līdzīgas vai identiskas versijas parādās arī hipotētiskajā Q avotā. Tomēr kodeksa atklāšana atklāja arī vairākus teicienus, kas līdz tam nebija plaši zināmi zinātniekiem.

Saturs un raksturs

Toma evaņģēlijs ir klasisks «sayings gospel» — teicienu krājums, kurā dažādas īsas atziņas, likumi un metaforas seko viena otrai bez hronoloģiskas struktūras. Teksta galvenās iezīmes:

  • Uzsvars uz iekšēju atklāsmi un paša cilvēka garīgo izjūtu — bieži tiek uzsvērts, ka «Debesu valstība ir iekš jums» vai ka patiesā izpratne nāk no pašizziņas.
  • Daži teicieni satur elementus, ko pētnieces un pētnieki saista ar gnosticisma idejām (uzsvars uz slepenu zināšanu — gnosis), bet citi teicieni ir ļoti līdzīgi sinoptisko evaņģēliju mācībām.
  • Trūkst naratīvas par Jēzus dzimšanu, ciešanām un augšāmcelšanos — nav pasaules glābšanas stāsta tādā formā, kādu sniedz kanoniskie evaņģēliji.

Datēšana, izcelsme un valoda

Diskusijas par Toma evaņģēlija datējumu un izcelsmi turpinās. Liela daļa pētnieku uzskata, ka Toma variants, ko mēs pazīstam koptu valodā, ir tulkojums no agrākas grieķu formas vai no līdzīga dievbijīgas tradīcijas avota. Daži argumentē, ka sākotnējais teicienu krājums varētu būt radušies jau 1. gadsimtā (tuvāk sinoptiskajiem avotiem), savukārt redakcijas vai papildinājumi ar gnostiskāku noskaņu varētu būt vēlīnāki (2.–3. gadsimtā). Citi pētnieki uzskata, ka teksts kopumā atspoguļo 2. gadsimta perspektīvu. Precīzs izcelsmes reģions nav droši zināms, bet liela daļa avotu norāda uz Ēģipti vai reģionus, kur cirkulēja gan grieķu, gan koptu kristīgās tradīcijas.

Nozīme un pieņemšana

Neviena no lielajām kristiešu grupām neiekļauj Toma evaņģēliju kanonā, un tas netiek uzskatīts par autoritatīvu Bībeles tekstu tradicionālajā baznīcu mācībā. Tomēr teksts ir ļoti nozīmīgs pētniecībā un sabiedriskajā izpratnē par agrīno kristietību, jo tas rāda, ka jau starp pirmo un otro gadsimtu eksistēja daudzveidīgas attieksmes pret Jēzus mācībām un to interpretācijām.

Mūsdienās Toma evaņģēlijs ir plaši iztulkots un komentēts, tas ir iedvesmojis populāras grāmatas un akadēmiskus pētījumus, un tas bieži tiek izmantots, lai ilustrētu agrīnās kristietības daudzveidību un sarežģītās attiecības starp «kanonisko» un «nekanonisko» tradīciju. Teksts interesē arī tiem, kuri pēta gnosticisma rašanos, teoloģiskās variācijas un agrīnās kristīgās literatūras žanrus.

Piemēri un pazīmes

Daži no pazīstamākajiem Toma teicieniem akcentē iekšēju gudrību un tiešu, neinstitucionalizētu attiecību ar dievišķo. Citas vietas satur paradoksālas mācības, līdzības un īsas atbildes uz jautājumiem par mācekļu attieksmi. Tieši šī koncentrēšanās uz īsu, bieži noslēpumainu teicienu formu padara tekstu pievilcīgu gan lasītājiem, gan pētniekiem.

Kopumā Toma evaņģēlijs sniedz unikālu skatījumu uz to, kā dažādas agrīnas kopienas varēja interpretēt Jēzus mācības un kā tās formulēja savas garīgās prioritātes. Tā atklāšana Nag Hammadi 1945. gadā būtiski paplašināja mūsu izpratni par agrīno kristīgo domu un literatūru.