Anna Hačinsone (Anne Hutchinson, kristīta 1591. gada 20. jūlijā - 1643. gada augustā vai septembrī) bija reliģiskā disidente puritāņu Jaunanglijā. Viņas vecāki bija Frānsiss Marburijs un Bridžeta Drīdena. Viņas tēvs, būdams garīdznieks un skolotājs, mācīja Annu Hačinsoni mājās, un viņa ieguva augstāku izglītību nekā vairums citu tā laika meiteņu. Viņa piedzima kā Anne Marbury Alfordā, Linkolnšīrā, Anglijā. 1634. gadā Hačinsone kopā ar vīru Viljamu un bērniem emigrēja no Anglijas uz Masačūsetsas līča koloniju, kur, apmetoties uz dzīvi, sāka rīkot iknedēļas sanāksmes savās mājās, lai apspriestu sprediķus un teoloģiju.

Teoloģiskās nostādnes un konflikts ar sabiedrību

Viņas reliģiskie uzskati bieži nesaskanēja ar puritāņu mācītāju un kopienas vadītāju interpretācijām. Puritāņu sabiedrībā bija uzskats, ka pestīšanai ir nepieciešami arī morāli labi darbi un sakari ar baznīcu; Hačinsone savukārt uzsvēra, ka pestīšanai pietiek ar ticību (Sola fide) un ka cilvēkam Dievs var atklāties tieši, bez nepieciešamības pēc starpnieka vai garīdznieku palīdzības. Viņa arī kritizēja to, ko uzskatīja par lieku baznīcas hierarhiju un uzsvēra garīgā apstiprinājuma nozīmi personiskai ticībai. Viņas mājas tikšanās piesaistīja gan sievietes, gan vīriešus, un tajās tika atklāti apspriesti mācītāju sludinājumi — tas radīja satraukumu koloniālo līderu vidū, kuri to redzēja kā kopienas vienotības un autoritātes apdraudējumu.

Tiesas process un izraidīšana

Kopienas vadītāji uzskatīja Hačinsoni par draudu savai kārtībai un autoritātei. 1637. gadā viņu apsūdzēja par ķecerību un ar to saistītiem pārkāpumiem — ziņā par sadrumstalotību, uzbrukumu mācītāju autoritātei un sabiedriskās kārtības graušanu. Tiesa un baznīcas disciplinārprocesi pret viņu bija publiski un plaši dokumentēti; starp tiesas dalībniekiem bija vadošie koloniālie politiķi un garīdznieki. Rezultātā viņu atzina par vainīgu un lika pamest koloniju — lēmums, kas simbolizēja cīņu starp ortodoksālo puritāņu kārtību un jauniem reliģijas izpausmes veidiem koloniālā sabiedrībā.

Dzīve pēc izraidīšanas un nāve

Pēc izraidīšanas Hačinsone ar ģimeni vispirms pārcēlās uz Rodailendu, kur atrada patvērumu kopā ar citiem, kas bija nonākuši konfliktā ar Masačūsetsas līča vadību. Pēc vīra Viljama nāves 1642. gadā viņa pārcēlās uz apvidiem pie Long Island Sound, netālu no mūsdienu Pelhemas līča. 1643. gadā Hačinsone, vairāki viņas bērni (izņemot vienu) un visi viņas kalpi tika nogalināti indiāņu uzbrukumā. Šī traģēdija tika dažādi interpretēta — daži Masačūsetsas līča iedzīvotāji uzskatīja viņas nāvi par dievišķās tiesas pierādījumu, citi redzēja tajā briesmas un vardarbības sekas robežapdzīvotajās teritorijās.

Mantojums

Anna Hačinsone līdz mūsdienām tiek atcerēta kā pretrunīga, bet nozīmīga figūra — gan reliģijas vēsturē, gan sociālo lomu un sieviešu tiesību kontekstā. Viņas publiskā teoloģiskā darbība un tiesas process izgaismoja jautājumus par ticības brīvību, baznīcas un valsts attiecībām un sieviešu iesaisti reliģiskajā diskursā puritāņu sabiedrībā. Mūsdienu vēsturnieki bieži uzsver, ka Hačinsones stāsts parāda, kā agrīnās kolonijas centieni saglabāt ideoloģisku vienotību reizēm nonāca pretrunā ar individuālām pārliecībām un brīvu reliģisko izpausmi.

Piezīme: Hačinsones dzīve un tiesas process tiek plaši aprakstīti avotos no Masačūsetsas koloniālās arhīviem un mācītāju hronikām — piemēram, John Winthrop aizrādījumos un citu laikabiedru pierakstos —, kas palīdz izprast gan tās laika politisko, gan reliģisko kontekstu.