Trīs karaļvalstis ir vēsturisks periods Senajā Ķīnā, kas aptuveni ilgst no 180./189. gada līdz 280. gadam. Pēc Han dinastijas kraha Ķīna sadalījās trim galvenajām valstīm — Vei, Šu Han un Vu — kas ilga kā politiski un militāri konkurējoši, bet nepilnīgi konsolidēti režīmi. Laika gaitā šis periods ieguva arī spēcīgu kultūras un literāru mantojumu un bieži tiek romantizēts literatūrā un folklorā.

Fons un iemesli

Trīs karaļvalstu laikmets veidojās pēc vairākiem nozīmīgiem notikumiem: 184. gadā izcēlās Dzelteno lakatu sacelšanās, kas vājināja centrālo varu, un turpmākajos gados karaļvaldību de facto kontroli pārņēma spēcīgi varasgribīgi vietējie vadītāji (vārdā saukti par "karapulkvediem" jeb vareniešiem). 189. gadā varu centrā vēl vairāk sāka zaudēt, kad parādījās ģenerāļi un karaļvalstu vadītāji, kuri faktiski vadīja reģionus. 220. gadā pēdējais Hanas imperators – imperators, kurš tradicionāli tiek dēvēts par Hanas pēdējo imperatoru (Xian) – zaudēja varu, kad to piespieda nodot tronja tiesības Cao Pi, un tā tika izsludināta Vei valstības dibināšana. Tomēr daudzi vēsturnieki perioda sākumu uzskata jau par 189. gadu, jo tieši no šī brīža centrālā vara kļuva tikai formāla un reālā vara atradās reģionālos valdniekos.

Galvenās valstis un vadītāji

  • Vei — faktiski radās, kad Cao ģimene (it īpaši Cao Cao un vēlāk viņa dēls Cao Pi) konsolidēja ziemeļu reģionus un 220. gadā Cao Pi piespieda Hanas imperatoru atteikties no troņa, izveidojot Vei. Vei centrs bija ziemeļos (pilsētas kā Luoyang/Xuchang).
  • Šu Han — dibināja Liu Bei; sevi viņi sauca par Hanas pēctecību (Šu Han) un pārvaldīja Dienvidrietumu reģionu ar centru ap Ķengdu (Chengdu). Liu Bei oficiāli proklamēja Šu Han kā neatkarīgu valdību 221. gadā.
  • Vu (Wu) — austrumu un dienvidaustrumu reģionus kontrolēja Sunu dzimta (Sun Quan un viņa priekšteči). Sun Quan vēlāk oficiāli ieguva imperatora titulu (ap 229. gadu) un valdīja no reģiona pie Jandzi upes (centrālā pilsēta bija Jianye, mūsdienu Nanjing).

Galvenie notikumi

  • 189. gads — centrālās varas sabrukums, kad varas maisījums un kariņu sacīkstes ieviesa hronisku destabilizāciju.
  • 208. gads — leģendārais Sarkanā klints kaujas (Battle of Red Cliffs), kurā Dienvidu spēki (Sun un Liu Bei aliansē) apturēja Cao Cao mēģinājumu pārņemt Jandzi baseinu; šī kauja noteica garu stratēģisko dalījumu starp ziemeļiem un dienvidiem.
  • 220–229. gadi — oficiālas neatkarības un imperatoru proklamēšanas: Vei (220), Šu Han (221), Vu/Sun valdība konsolidē savu neatkarību un vēlāk proklamē imperatora titulu.
  • 265–280. gadi — Sima ģimenes pieaugums Vei (Sima Yi un viņa pēcnācēji) noveda pie Dzjiņ dinastijas izveides; 280. gadā Dzjiņ Vudi (Sima Yan) atkal apvienoja Ķīnu un oficiāli beidza Trīs karaļvalstu periodu.

Ietekme un mantojums

Trīs karaļvalstu periods ir viens no visvairāk mitoloģizētajiem un literāri apstrādātajiem Ķīnas vēstures posmiem. No tā radušās daudzas stāstniecības tradīcijas, visievērojamāk literārais darbs "Trīs karalistu romāns" (Romance of the Three Kingdoms), kas ietekmēja vēstures uztveri gan Ķīnā, gan citās Austrumāzijas kultūrās. Perioda militārie stratēģiskie novatorismi, politiskie manevri un varoņu figūras (piemēram, Cao Cao, Liu Bei, Sun Quan, Zhuge Liang u. c.) kļuvuši par bieži lietotiem motīviem operā, mākslā, kino, televīzijā un datorspēlēs.

Vēsturnieku skatījums

Vēsturnieki joprojām diskutē par to, kur tieši jāvērtē Trīs karaļvalstu periods: vai tas sākas ar 189. gadu, kad centrālās varas funkcijas būtiski vājinājās, vai tikai ar 220. gadu, kad formāli beidzās Hanas dinastija. Šis jautājums saistās ar to, vai periods tiek definēts pēc faktiskās varas sadalījuma vai pēc formālām dinastiskām izmaiņām.

Īsumā — Trīs karaļvalstu periods ir laiks, kad Ķīnu raksturo politiska fragmentācija, intensīvi militāri konflikti, vietējo vareniešu sacensības un ilgstoša kultūras ietekme, kas saglabājusies līdz mūsdienām.