Trešais vergu karš, ko Plutarhs sauc arī par Gladiatoru karu un Spartaka karu, bija pēdējā no vairākām vergu sacelšanās sacelšanām pret Romas Republiku. Notikumi risinājās 73.–71. gadā p. m. ē., un šī sacelšanās izcēlās ar savas ilgstošās un plašās mērogošanas dēļ — tajā piedalījās tūkstošiem vergu un kaujinieku, kas spēja vairākas reizes sakaut romiešu armijas un apdraudēt Itālijas centrālās daļas drošību.

Trešo vergu karu parasti sauc par vergu kariem. Tas bija vienīgais no šiem sacelšanās kariem, kas tiešām apdraudēja pašu Itāliju — vergi uzvarēja vairākās kaujās un draudēja nokļūt ārpus Itālijas robežām. Galu galā 71. gadā p. m. ē. sacelšanos sakāva Marks Licīnijs Krasss, taču notikumu gaita un sekas ietekmēja romiešu politiku un sabiedrību daudzus gadus pēc tam.

Cēloņi

  • Sociālekonomiskās problēmas: Romas paplašināšanās un latifundiju (lielo zemes īpašumu) attīstība radīja milzīgu pieprasījumu pēc darbaspēka, ko nodrošināja vergi. Tas palielināja vergu skaitu un pasliktināja viņu dzīves apstākļus.
  • Gladiatoru skolu sistēma: Sacelšanās iesākās Kapuānas gladiatoru skolā (ludus) — tajā esošie kaujinieki, visticamāk starp kuriem bija arī profesionāli kareivji un valstu vergi, izbēga un apkārtnē sāka pulcēt piekritējus.
  • Vadoņu loma: Spartaks un citi līderi (piemēram, Kriks, Oenomaus) bija pieredzējuši cīnītāji, kuri spēja organizēt un disciplinēt lielu, dažādu izcelsmi cilvēku pūli, radot reālu militāru spēku.
  • Romas nespēja sākotnēji adekvāti reaģēt: Republikas konsuli un komandieri sākotnēji nenovērtēja sacelšanās apmērus, kas ļāva vergiem gūt vairākas uzvaras un piesaistīt papildu atbalstītājus.

Galvenie notikumi un gaita

Sacelšanās sākās 73. gadā p. m. ē. ar vergu izrāvienu no gladiatoru mācību vietas netālu no Kapuānas. Spartaks kļuva par galveno līderi; viņa vadībā vergi sakāva vairākas romiešu vienības, pārvietojās pa dienvidu un centrālo Itāliju un mēģināja sasniegt Alpus, lai daļa cīnītāju varētu atgriezties dzimtenē. Romiešu reakcija pakāpeniski pastiprinājās — galu galā Romu nosūtīja procēnsos un konsulus, un situācijā iejaucās bagātie protektori, kuri izveidoja lielākas un disciplinētākas formācijas.

71. gadā p. m. ē. sacelšanās bija galīgi apspiesta, kad uzbrukumu vadīja Marks Licīnijs Krasss. Pēc vairākām smagām cīņām Spartaka karaspēks tika sadrumblots, Spartaks krita kaujā (viņa kaps nav atrasts), un izdzīvojušie tūkstošiem vergu tika sagūstīti un publicēti kā brīdinājums — vēstures ziņojumos tiek minēts masveida krustā sišanas akcija gar Appia ceļu.

Nozīme un sekas

  • Politiskā un militārā ietekme: Trešais vergu karš atklāja, cik bīstami var būt organizēti masu nemieri. Uzvarētājiem, īpaši Krassam (un arī Pompejam, kurš atgriezās no Hispanijas un pārņēma daļu slavas par sacelšanās apspiešanu), tas deva politisku kapitālu un karjeras impulsu, kas vēlāk ietekmēja Republikas politiskos spēkus un savu lomu varas cīņās.
  • Sociālā atmosfēra: Romā pieauga bailes no jauniem vergu sacelšanos, kas deva pamatu stingrākai kontrolei un sodu pastiprināšanai pret vergiem. Tajā pašā laikā konflikti un vergu eksistence turpināja būt Romas ekonomikā dziļi iesakņota problēma.
  • Militārās mācības: Sacelšanās parādīja nepieciešamību pēc labākas militārās organizācijas un ātrākas reakcijas uz iekšējām krīzēm, kā arī to, ka lielu nemieru apspiešanai nepieciešami pieredzējuši un labi apgādāti spēki.
  • Kultūras mantojums: Spartaks kļuva par simbolu pretošanās centienam pret apspiešanu: viņa stāsts ir izdzīvojis literatūrā, mākslā un mūsdienu populārajā kultūrā. Par sacelšanos rakstīja tā laika un vēlākie autori, tostarp Plutarhs, un notikumi bieži tiek minēti kā piemērs vergu brīvības alkām un sociālām spriedzēm antīkajā pasaulē.

Kopumā Trešais vergu karš bija nozīmīgs ne tikai kā liels militārs konflikts, bet arī kā atskaites punkts Romas sabiedriskajai attieksmei pret vergiem, politiskajām ambīcijām un Republikas spēju risināt iekšējās krīzes. Tā ietekme uz romiešu politiku un elites attiecībām bija jūtama vēl ilgu laiku pēc 71. gada p. m. ē.