Trešais vergu karš
Trešais vergu karš, ko Plutarhs sauc arī par Gladiatoru karu un Spartaka karu, bija pēdējā no vairākām vergu sacelšanās sacelšanām pret Romas Republiku.
Šos karus sauc par vergu kariem. Trešais vergu karš bija vienīgais, kas bija bīstams pašai Itālijai, un romiešu tautai tas bija divtik satraucošs, jo laikā no 73. līdz 71. gadam p. m. ē. vergi uzvarēja vairākās kaujās pret romiešu armiju. Visbeidzot 71. gadā p. m. ē. sacelšanos sakāva Marks Licīnijs Krasss. Sacelšanās netieši ietekmēja romiešu politiku daudzus gadus.
Notikumi
71. gadā p.m.ē. izbēga vergu banda. Sākumā izbēga neliela aptuveni 78 gladiatoru grupa. Grupas skaits pieauga līdz vairāk nekā 120 000. Vīrieši, sievietes un bērni klīda pa visu Itāliju un nesodīti uzbruka. Viņu vadoņu vidū bija slavenais gladiatoru ģenerālis Spartaks.
Spējīgie pieaugušie no šīs grupas bija pārsteidzoši efektīvs bruņots spēks. Viņi pierādīja, ka spēj stāties pretī romiešu militārajiem spēkiem, sākot ar vietējām Kampānijas patruļām, romiešu miliciju un beidzot ar apmācītiem romiešu leģioniem konsulu vadībā. Plutarhs aprakstīja vergu rīcību kā romiešu vergu mēģinājumu izbēgt no saviem saimniekiem un bēgt cauri Cizalpīnai Gallijai, savukārt Apiāns un Flors raksturoja sacelšanos kā pilsoņu karu, kurā vergi rīkoja kampaņu, lai ieņemtu pašu Romas pilsētu.
Romas senāts bija satraukts par šīs bandas militārajiem panākumiem un nodarītajiem postījumiem romiešu pilsētām un laukiem. Galu galā pēc vairākām sakāvēm senāts izveidoja astoņu leģionu armiju, ko skarbi, bet efektīvi vadīja Marks Līcijs Krasss. Karš beidzās 71. gadā p. m. ē., kad Spartaka karaspēks pēc ilgām un sīvām cīņām atkāpās Krassija leģionu priekšā. Sapratuši, ka Gneja Pompeja Lielā un Marka Terentija Varro Lukula leģioni virzās uz priekšu, lai viņus notvertu, viņi ar visiem spēkiem metās pret Krassija leģioniem un tika pilnībā iznīcināti.
Trešais vergu karš bija nozīmīgs senās Romas vēsturē galvenokārt ar to, ka tas ietekmēja Pompeja un Krassusa karjeru. Abi ģenerāļi izmantoja savus panākumus sacelšanās apspiešanā, lai veicinātu savu politisko karjeru, izmantojot savu publisko atzinību un netiešos draudus, ko radīja viņu leģioni, lai 70. gadā p. m. ē. par labu viņiem novirzītu konsulu vēlēšanas. Viņu rīcība konsulu amatā kaitēja Romas politiskajām institūcijām un pēc Cēzara nāves noveda pie notikumiem, kas Romas Republiku pārvērta par Romas impēriju.
