Tjūdoru periods (1485–1603): Anglijas vēstures pārskats

Tjūdoru periods (1485–1603): dziļš Anglijas vēstures pārskats — no Henrija VII reformas un vilnas tirdzniecības uzplaukuma līdz Elizabetes laikmeta politiskajām un sociālajām pārmaiņām.

Tjūdoru periods parasti attiecas uz laika posmu no 1485. līdz 1603. gadam, īpaši saistībā ar Anglijas vēsturi. Tas bija periods, kad Anglijā valdīja Tjūdoru dinastija. Tās pirmais valdnieks bija Henrijs VII (1457-1509). Terminu bieži lieto plašāk, lai iekļautu Elizabetes I valdīšanas laiku (1558- 1603), lai gan to bieži vien uzskata par Elizabetes laikmetu.

Pēc Melnās nāves un 14. gadsimta beigās iestājušās lauksaimniecības lejupslīdes iedzīvotāju skaits atkal pieauga. Ekonomikai diezgan daudz palīdzēja vilnas izstrādājumu eksports uz kontinentālo Eiropu. Henrijs VII 1496. gadā ieguva labvēlīgus tirdzniecības nosacījumus.

Augsto algu un pieejamās zemes pārpilnību 14. gadsimta beigās un 15. gadsimta sākumā nomainīja zema alga un zemes trūkums. Dažādi inflācijas faktori, ko, iespējams, izraisīja Jaunās pasaules zelta pieplūdums un iedzīvotāju skaita pieaugums, palielināja plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Šis bija būtisku pārmaiņu periods lielākajai daļai lauku iedzīvotāju, jo sākās norobežošana.

Politiskā un administratīvā centralizācija

Pēc ilgstošām iekšējām cīņām — īpaši Rožu karu beigām — Henrijs VII un viņa pēcnācēji nostiprināja karaļa varu, samazinot feodālo lielo magnātu neatkarību. Valsts pārvaldē kļuva nozīmīga centrālā birokrātija: tika paplašināta tiesvedība, nostiprināta amata vietu nozīme un pieaugušas karaliskās iestādes, piemēram, Star Chamber. Liela loma piešķirta justices of the peace — vietējiem tiesnešiem, kas uzturēja kārtību laukos.

Reliģiskās pārmaiņas un reformācija

16. gadsimtā notika dramatisks pārbūves process attiecībā uz ticību un baznīcas varu. Henrija VIII valdīšanas laikā notika baznīcas pārraudzības pārtraukšana ar Romu, kas kulminēja ar Acts of Supremacy un Anglikāņu baznīcas izveidi. No 1536. līdz 1541. gadam notika klostera likvidācija (dissolution of the monasteries), kas noveda pie plašas zemes pārdales — daļai zemju nonākot karalim vai bagātākajiem zemes īpašniekiem.

Pēc Henrija VIII nāves reliģiskās nostādnes īslaicīgi mainījās: Edvards VI virzīja protestantiskāku luterānisma virzienu, kamēr Marijas I laikā (1553–1558) notika atgriešanās pie katoļticības un katoļu represijas pret protestantiem. Elizabetes I laikā (1558–1603) tika ieviests kompromisa rakstura Elizabetes konsilijs (Elizabethan Religious Settlement), kas centās panākt stabilitāti, lai arī reliģiskās spriedzes un pāreju problēmas saglabājās.

Ekonomika, tirdzniecība un kolonizācijas sākums

Vilnas un vilnas izstrādājumu tirdzniecība palika ekonomikas mugurkauls; pieauga tekstila ražošana un eksports. Parādījās jauni tirdzniecības uzņēmumi un ceļi uz ārzemēm — piemēram, merchant adventurers un citas kompānijas, kas meklēja tirgus un jūras ceļus. Jau 16. gadsimtā parādījās pirmajiem mēģinājumiem tirdzniecībā un kolonizācijā: angļu jūrnieki un piedzīvojumu meklētāji kā Džons Kabots, Frānsiss Dreiks un Volters Reilijs paplašināja jūras ceļus, uzsāka laupīšanas un pētniecības ceļojumus, kā arī mēģināja dibināt kolonijas (piem., Roanoke). 1600. gadā tika dibināta Anglijas Austrumu Indijas kompānija, kas drīzumā kļuva par svarīgu ārējās tirdzniecības spēlētāju.

Sociālās pārmaiņas un lauku ekonomikas transformācija

Norobežošanās (enclosure) — zemju apvienošana un pāreja uz aitu ganību saimniecību, kas bieži vien deva lielāku peļņu vilnas ražošanā — izraisīja lauku iedzīvotāju izstumšanu un migrāciju uz pilsētām. Tas radīja spiedienu uz darba tirgu, pieauga bezdarbs un nabadzība laukos, kā rezultātā valdība pieņēma vairākas labības un nostiprinātas vagiņu pret nabadzību likumus. Sociālais satricinājums dažkārt izvērtās nemieros — piemēram, Ketta sacelšanās 1549. gadā Norfolkā bija tiešā reakcija uz zemes izmantošanas izmaiņām un sociālo netaisnību.

Kultūra, izglītība un tehnoloģijas

Tjūdoru laikā attīstījās renesanses idejas, māksla un literatūra. 16. gadsimtā ziedēja angļu dramaturģija, dzeja un teātris — laikmeta izcilākie pārstāvji vēlāk bija Viljams Šekspīrs, Kristofers Marlovs un Edmūnds Spensers. Izdevniecība un grāmatu izplatīšanās, ieskaitot reliģiskos tekstus (piem., Book of Common Prayer 1549. un 1552. g.), veicināja literārās un izglītības pieejamības pieaugumu. Arī arhitektūrā parādījās raksturīgais “Tudoru” stils — kokgriezumu interjera elementi, lieli dūmvadi un speciāla apbūves estētika.

Ārpolitika un militārā attīstība

Tjūdoru monarhi aktīvi iesaistījās Eiropas diplomātijā un konfliktos ar Franciju un Habsburgu dinastiju. Nozīmīgs pagrieziena punkts bija 1588. gada Spāņu armādas (Spanish Armada) sakāve — notikums, kas pastiprināja Anglijas jūras varu un nacionālo prestižu. Jūras iebrukumi, pirātisms un privātuzņēmēji — kā Dreiks un Hawkins — arī sekmēja jūras spēku attīstību.

Mantojums

Tjūdoru periods iezīmē pāreju no feodālas struktūras uz centralizētu nāciju-valsti ar stiprāku karaļa varu, attīstītu birokrātiju un izmainītām sociālajām attiecībām. Reliģiskā pārkārtošana, zemes pārdale un ekonomiskās pārmaiņas radīja pamatu gan 17. gadsimta iekšpolitikai, gan vēlākajai britu kolonizācijai un impērijai. Tajā pašā laikā periods atstāja bagātu kultūras mantojumu — literatūru, mākslu un arhitektūru —, kas veido daļu no mūsdienu Anglijas identitātes.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Tjūdoru periods?

J: Kas bija pirmais Tjūdoru dinastijas monarhs?

J: Vai Elizabetes laikmets ir daļa no Tjūdoru perioda?

J: Kas izraisīja iedzīvotāju skaita pieaugumu Tjūdoru laikā?

J: Kas palīdzēja ekonomikai Tjūdoru laikā?

J: Kas bija norobežošana?

Kādi bija daži no inflācijas faktoriem Tjūdoru laikā?

Meklēt pēc burta