Plantagenetu dzimta tādā vai citādā veidā valdīja Anglijā no Henrija II valdīšanas, kas sākās 1154. gadā, līdz Tjūdoru dzimta nāca pie varas pēc tam, kad Ričards III krita Bosvorta lauka kaujā 1485. gadā. Šajā ilgajā periodā mainījās gan kara veidi, gan valsts iekšējā pārvalde, gan Anglijas loma Eiropā.
Izcelsme un agrīnie soļi
Tās pirmsākumi meklējami Francijas rietumu provinces Anžū grāfu (vēlāk — 1360. gada - hercogu) dzimtā. No šīs ģimenes nāk arī nosaukums "Plantageneti" (no latīņu vārda plantagenet — "sargā ar ģeņestu", iespējams saistīts ar zīmīgu augu zarciņu, ko lietoja kā ģerboni). Plantagenetu uzvara Anglijas tronī sākās, kad Henrijs II apvienoja angļu kroni ar plašām franču zemēm, pateicoties mantojumam un laulībām — īpaši laulībai ar Eleonoru no Akvitānijas — un izveidoja tā saukto Anževas (Angevin) impēriju.
Anževas impērija un iekšpolitiskā attīstība
Plantageneti valdīja ne tikai Angliju, bet kontrolēja arī lielas zemes Francijā (piem., Normandija, Akvitānija, Anžū, Meins). Šī plašā kontinentālā interese bieži noveda pie konfliktiem ar Francijas karali un ilgstošām lombārdiskām cīņām. Tajā pašā laikā Anglijā attīstījās svarīgas institūcijas: izauga karaļtiesa, paplašinājās kopējās tiesības (common law), kā arī palielinājās baronu un Parlamenta loma. Nozīmīgs vēsturisks moments bija 1215. gada Lielā hartija (Magna Carta), kas ierobežoja karaļa varu un ietekmēja turpmāko konstitucionālo attīstību.
Gares un starptautiskie konflikti — Simtgadu kari
Plantagenetu valdīšanas laikā notika arī garš konflikts ar Franciju — Simtgadu kari (1337–1453), ko izraisīja angļu karaļu prasības uz Francijas tronīem. Šajos karos izcēlās tādi valdnieki kā Edvards III un viņa dēls Henrijs V (uzvaras Agincourt pieeja), tomēr galu galā Anglija zaudēja gandrīz visu savu kontinentālo impēriju. Simtgadu kariem bija liela ietekme uz angļu sabiedrību, ekonomik u un bruņoto spēku attīstību (piem., pastiprināta piekļuve profesionālajam kājnieku karaspēkam).
Dinastijas šķelšanās: Lankasteri un Jorki
No Plantagenetu cilts radās vairākas atzari, no kuriem svarīgākie bija Anževini (agrīnais Plantagenetu posms), Lankasteru un Jorkas dzimtas. Šo atzaru radīšanos līdztekus radīja plašais Edvarda III pēcnācēju skaits — viņa dēli un mazbērni izveidoja vairākas konkurējošas līnijas, kas galu galā cīnījās par troni.
Rožu kari (Wars of the Roses)
No 1455. gada līdz gandrīz 1487. gadam Lankasteru (parasti attēloti ar sarkanu rozi) un Jorkas (balta roze) atzari iesaistījās sērijā civilo karu, ko sauc par Rožu kari. Cēloņi bija gan dinastiski — troņa tiesību konkurence —, gan iekšpolitiskas vājības sekas (piem., HENRIJA VI garīgā vājuma un valdības sabrukums). Šajos karos bijušas daudzas nozīmīgas kaujas: First Battle of St Albans, Towton, Barnet, Tewkesbury un beigu uzvara pie Bosworta lauka, kur Ričards III zaudēja dzīvību.
Rožu karu iznākums un Plantagenetu mantojums
Rožu kari beidzās ar HENRIJA Tjūdora uzvaru (kas ieveda Tjūdoru dzimtu pie varas) un Ričarda III krišanu Bosvorta lauka kaujā 1485. gadā. Ar to noslēdzās Plantagenetu dominances epoha. Tomēr šo vairāk nekā trīs gadsimtu laikā Plantageneti atstāja būtisku mantojumu: tie nostiprināja angļu valsts pamatus, attīstīja tiesību sistēmu un parlamentāro praksi, kā arī formēja Anglijas attiecības ar kontinenta valstīm.
Kopumā Plantagenetu laikmets bija sarežģīts periods, kurā vienlaikus notika teritoriālas ambīcijas, institūciju izmaiņas un intensīvas dinastiskas cīņas — visu šo faktoru rezultātā veidojās moderna Anglija un tās vieta Eiropā.
