Pireneju Savienība (biežāk mūsdienās saukta par Ibērijas savienību) bija personālā (dinastiskā) savienība, kas faktiski pārvaldīja Pireneju pussalu no 1580. līdz 1640. gadam. Pēc Portugāles mantojuma kara Portugāles tronis nonāca saistībā ar Spānijas Hābsburgu nama atzaru, un dinastiskā savienība apvienoja Kastīlijas, Portugāles un Aragonas kroņus kopā ar to attiecīgajām koloniālajām valdām Spānijas monarhijas pārvaldībā. Svarīgi saprast, ka tas nebija centralizēts vienas valsts mehānisms: katras karalistes institūcijas, valsts pārvalde un juridiskās tradīcijas palika neatkarīgas viena no otras; tām bija tikai viens un tas pats Spānijas Habsburgu karalis. Ārvalstnieku likumi (Leyes de extranjeria) noteica, ka vienas karalistes pilsonis skaitījās ārvalstnieks visās pārējās Ibērijas karalistēs. Termins Ibērijas savienība tajā laikā netika lietots; tas ir mūsdienu vēsturnieku radīts apzīmējums šai dinastiskajai realitātei.
Vēsturisks fons un iepriekšējie mēģinājumi
Monarhi jau gadsimtiem ilgi bija tiekušies pēc reālas kontrolei pār pussalu. Viņu prātā daļēji dzīvoja ideja par visigotu monarhiju un plašāku hegemoniju. Gan Sančo III Navarras, gan Alfonso VII Leonas un Kastīlijas imperators ieguva titulu Imperator totius Hispaniae – "visas Hispānijas imperators" –, kas liecina par šādas idejas ilgstošu pievilcību. Ja Portugāles un Astūrijas princis Migels da Pazs (1498–1500) būtu izdzīvojis un kļuvis par valdnieku, dinastiskā savienība starp trončiem varēja rasties jau agrāk, taču viņš nomira bērnībā un plāni izjuka.
1580. gada krīze un savienības izveide
Portugāles tronī radās krīze pēc 1578. gada sakāves un karaliskās līnijas vājināšanās (Batalha de Alcácer‑Quibir), kas noveda pie Avizu dinastijas norieta. 1580. gadā Spānijas Hābsburgu pretendentam Filipa II izdevās apvienot kroni, kļūstot arī par Portugāles karali (Portugālē kā Filips I). No šī brīža līdz 1640. gadam Portugāle formāli saglabāja savas tiesības, valsts tiesu sistēmu, finanšu institūcijas un koloniju pārvaldību, taču ārpolitika un dinastiskā saikne bija Hābsburgu rokās.
Ekonomiskā un ārpolitiskā perspektīva
Portugāles impērijas tirdzniecība ar garšvielām un citiem Austrumu resursiem XX gadsimta beigās sasniedza lielu ietekmi, un jau Senākos laikos Vasko da Gama beidzot bija sasniedzis Austrumus, 1497.–1498. gada ceļojumos apceļojot Āfriku un turpinot Henrija Jūrasbraucēja iesāktos pētījumus. Tas atklāja okeāna ceļu ienesīgai garšvielu tirdzniecībai uz Eiropu, apejot Tuvo Austrumu līnijas.
17. gadsimtā pieauga konkurence no holandiešiem, angļiem un franciem, kas apdraudēja Portugāles (un Hābsburgu) monopolu tirdzniecībā Austrumos un Atlantijā. Šajā laikā arvien intensīvāk uzbruka Portugāles tirdzniecības punktiem, un strauji pieauga citu valstu iesaiste Atlantijas vergu tirdzniecībā, graujot Portugāles ieņēmumus no gan garšvielām, gan vergu tirdzniecības. Hābsburgu savienība – īpaši Spānijas iesaistīšanās Trīsdesmitgadu karā – noveda pie resursu pārdales un situācijas, kad Portugāles labumi reizēm tika novirzīti Spānijas militārajām vajadzībām. Tas radīja spriedzi savienībā, kaut arī Spānijas militārā klātbūtne dažkārt palīdzēja Portugālei aizsargāt Brazīliju un traucēt Nīderlandes koloniālās ambīcijas.
Iekšējā pārvaldība un tiesiskā neatkarība
Lai gan tronis bija viens, katra karaliste turpināja darboties pēc saviem likumiem, amatpersonu sistēmas un diezin vai vienādas prakses. Portugāles kortes, aristokrātija, tirdzniecības tīkli un koloniju administrācija saglabāja lielu autonomiju. Tomēr ilgākā termiņā Portugāle kļuva arvien vairāk atkarīga no savām kolonijām — vispirms no Indijas, pēc tam — no Brazīlijas — kā galvenajiem ieņēmumu avotiem, kas stiprināja koloniju lomu metropoles ekonomikā.
Beigas un nozīme
Ilgstošā spriedze, ekonomiskā lejupslīde un spēcīgs nacionālais sentiments Portugālē noveda pie 1640. gada atmodas — 1. decembrī 1640. gadā portugāļu izraisītā revolūcija atjaunoja valsts neatkarību un beidza Hābsburgu valdīšanu Portugāles tronī. Tā sākās Braganzas dinastijas valdīšana, kas nostiprināja Portugāles suverenitāti un mainīja koloniālās politikas veidus.
Ilgtermiņa nozīme: Ibērijas savienība demonstrēja, cik sarežģīta var būt personālā dinastiskā savienība starp neatkarīgām tiesību sistēmām un impērijām. Tā sabiedrībai un ekonomikai radīja gan aizsardzības ieguvumus, gan ievērojamas izmaksas — mazinot Portugāles tirdzniecības monopolu, vienlaikus sasaistot to ar Spānijas militārajām ambīcijām un diplomātiju. Savienības beigas 1640. gadā iezīmēja atgriešanos pie skaidrākas suverenitātes un jaunas dinastijas Brazīlijas un citu koloniju nākotnei.
Šī īsā pārskata mērķis bija sniegt skaidru un pieejamu izklāstu par to, kas bija Pireneju/Ibērijas savienība, kā tā radās, kas to uzturēja un kāpēc tā beidzās, kā arī par tās ietekmi uz Eiropas un koloniālo vēsturi.