Starptautiskā opija konvencija (1912) — pirmais narkotiku kontroles līgums

Starptautiskā opija konvencija (1912) — pirmais starptautiskais narkotiku kontroles līgums: vēsture, noteikumi par morfīnu, kokaīnu un hašiša regulējumu.

Starptautiskā opija konvencija bija pirmais starptautiskais līgums, kas vērsts uz narkotiku kontroli. Tā tika parakstīta Hāgā, Nīderlandē, 1912. gada 23. janvārī. Iniciatīvu tam deva Amerikas Savienotās Valstis, kas 1909. gadā Šanhajā organizēja tikšanos — Starptautisko opija komisiju — pēc satraucošiem ziņojumiem par opija tirdzniecību un tās sociālajām sekām. Līgumu parakstīja vairākas pasaules valstis; starp līgumslēdzējām bija tādas valstis kā Vācija, Amerikas Savienotās Valstis, Ķīna, Francija, Apvienotā Karaliste, Itālija, Japāna, Nīderlande, Persija, Portugāle, Krievija, Siam u. c.

Saturs un galvenie noteikumi

Konvencijas tekstā bija nostiprināta prasība, ka "līgumslēdzējas valstis dara visu iespējamo, lai kontrolētu vai liktu kontrolēt visas personas, kas ražo, importē, pārdod, izplata un eksportē morfiju, kokaīnu un to attiecīgos sāļus, kā arī ēkas, kurās šīs personas veic šādu rūpniecību vai tirdzniecību". Priekšmets bija koncentrēts uz opiātiem un kokaīnu (un to sāļiem), proti — vielām, kas tajā laikā bija atzītas par īpaši bīstamām starptautiskai tirdzniecībai un ļaunprakses riskam.

Ratifikācija un starptautiskais statuss

Dažas valstis līgumu ratificēja jau tuvākajos gados pēc parakstīšanas; piemēram, 1915. gadā to ratificēja vai ieviesa savā tiesību sistēmā vairākas valstis, tostarp Amerikas Savienotās Valstis, Nīderlande, Ķīna, Hondurasa un Norvēģija. Starptautiskā mērogā konvencija kļuva par saistošu daudz plašākai valstīm pēc Pirmā pasaules kara: tā tika iekļauta Versaļas līguma sistēmā un stājās spēkā visā pasaulē 1919. gadā.

Grozījums 1925. gadā un kaņepju (hašiša) jautājums

1925. gada 19. februārī parakstīja grozītu Starptautiskās opija konvencijas versiju, kas vēl vairāk nostiprināja starptautiskās kontroles mehānismus. Šī grozītā konvencija stājās spēkā 1928. gada 25. septembrī un ieviesa kontroles sistēmu, par kuru uzraudzību rūpējās Pastāvīgā centrālā opija padome — institūcija, kas darbojās Tautu Līgas ietvaros.

Ēģipte, ar Ķīnas un Amerikas Savienoto Valstu atbalstu, ierosināja konvencijai pievienot skaidru hašiša (kaņepju preparātu) aizliegumu. Apakškomiteja pat sagatavoja šādu tekstu:

Indijas kaņepes un no tām iegūtos preparātus var atļaut izmantot tikai medicīniskiem un zinātniskiem mērķiem. Tomēr neapstrādātus sveķus (charas), ko iegūst no Cannabis sativa L sievišķajām galotnēm, kopā ar dažādiem preparātiem (hašišu, chira, esraru, diambu u. c.), kas ir to pamatā, pašlaik neizmanto medicīniskiem mērķiem un var izmantot tikai kaitīgiem mērķiem, tāpat kā citas narkotiskās vielas, nekādos apstākļos nedrīkst ražot, pārdot, tirgot u. c.

Tomēr Indija un vairākas citas valstis iebilda, norādot, ka sociālās un reliģiskās paražas, kā arī tas, ka daudzviet kaņepju augi aug savvaļā un tiek izmantoti tradicionāli, apgrūtinātu stingra aizlieguma ieviešanu. Tāpēc galīgajā konvencijas tekstā tika pieņemts kompromiss: aizliedza Indijas kaņepju eksportu uz valstīm, kur tās izmantošanu ir aizliegušas, un noteica, ka importētājvalstīm jāizsniedz sertifikāti, kas apliecina importu un norāda, ka sūtījums nepieciešams "tikai medicīniskiem vai zinātniskiem mērķiem". Turklāt līgumslēdzējām valstīm bija jāveic "efektīva kontrole, lai novērstu Indijas kaņepju un jo īpaši sveķu nelikumīgu starptautisku tirdzniecību". Praktiski tas nozīmēja, ka, kamēr starptautiska tirdzniecība tika stingrāk kontrolēta, daudzām valstīm joprojām bija plašas iespējas regulēt iekšējo ražošanu un lietošanu pēc saviem likumiem.

Sekas, nozīme un mantojums

Starptautiskā opija konvencija (1912) un vēlākie grozījumi iezīmēja pāreju no lokālām vai kolonijām raksturīgām regulām uz starptautiski koordinētu politiku pret narkotikām. Tie radīja pirmos starptautiskos uzraudzības mehānismus un institūcijas (Pastāvīgā centrālā opija padome), kas kļuva par tiesisko un administratīvo pamatu vēl plašākai starptautiskai narkotiku kontrolei 20. gadsimta laikā.

Tomēr konvencijas ierobežojumi un kompromisi — piemēram, attiecībā uz kaņepju lietošanu iekšzemē — liecina par grūtībām saskaņot starptautiskus veselības un morāles standartus ar vietējām paražām un kolonialismu saistītām pārvaldības formām. Starptautiskā opija konvencija tika vēlāk aizstāta un paplašināta ar citiem starptautiskiem līgumiem; galvenais turpinājums bija 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām, kas konsolidēja un modernizēja starptautisko regulējumu.

Kopumā 1912. gada konvencija ir nozīmīga kā pirmais solis globālajā narkotiku kontroles sistēmā — tās mantojums turpina ietekmēt mūsdienu starptautisko drugpolicy diskusiju un regulējumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Starptautiskā opija konvencija?

J: Kas organizēja Starptautisko opija komisiju?

J: Kas konvencijā bija teikts par morfiju un kokaīnu?

J: Kad tas stājās spēkā visā pasaulē?

J: Ko Ēģipte ieteica pievienot konvencijai?

Meklēt pēc burta