Starpkaru periods (1918–1939): globālās pārmaiņas un ceļš uz Otro pasaules karu

Starpkaru periods (1918–1939): analīze par globālajām pārmaiņām, Nāciju līgas neveiksmēm, pieaugošu agresiju un ceļu, kas noveda pie Otrā pasaules kara.

Starpkaru periods bija vēstures posms starp diviem pasaules kariem - Pirmo un Otro pasaules karu, kas ilga no 1918. līdz 1939. gadam. Tā bija laika skala, kurā notika politiskas, ekonomiskas un sociālas pārmaiņas, kas būtiski ietekmēja visu pasauli un noveda pie jauna karadarbības vilņa.

Šis periods aizsāka daudzas pārmaiņas starptautiskā mērogā. Jau pēc Pirmā pasaules kara tika izveidota Nāciju līga, kuras mērķis bija panākt mieru un risināt starptautiskās domstarpības caur diplomātiju. Tomēr Līgai bija vājības — tai trūka izpildspējas, bieži nebija vienprātības starp lielvarām, un tai nepievienojās Amerikas Savienotās Valstis — tāpēc tā nespēja efektīvi novērst agresijas gadījumus un pakāpeniski zaudēja uzticamību.

Galvenie procesi un pārmaiņas

Starpkaru periodā izcēlās vairāki svarīgi procesi, kas veidoja ceļu uz Otro pasaules karu:

• Politisko režīmu pārvērtības: daudzās valstīs sāka nostiprināties autoritāri un totalitāri režīmi — īpaši nacistiskā Vācija (Adolfs Hitlers pie varas no 1933. gada), Fašistiskā Itālija (Benito Musolīni), kā arī PSRS nostiprināšanās Staļina vadībā. Šie režīmi centās mainīt starptautisko kārtību un paplašināt savu ietekmi.
• Ekonomiskā krīze: 1929. gada Volstrītas krahs un sekojošā Lielā depresija 1930.ajos gados padziļināja bezdarbu, politisko nemieru un radikālu ideju popularitāti, kas stiprināja ekstrēmas kustības un vērienīgus valsts iejaukšanās plānus ekonomikā.
• Teritoriālās un militārās pārkārtošanās: Vācija pakāpeniski pārkāpa Versaļas miera līgumā noteiktos ierobežojumus (piemēram, demilitarizēto Reinas reģionu remilitarizācija 1936. gadā), Itālija un Japāna īstenoja ekspansionistiskas politikas (Itālijas iebrukums Etiopijā 1935–1936; Japānas iebrukums Mandžūrijā 1931. gadā un plašāka invāzija Ķīnā 1937. gadā).
• Starptautisko attiecību pārbūve: drīz vien Padomju Savienība un Itālija sāka kļūt par nozīmīgām starptautiskām lielvarām, vienlaikus veidojot jaunus alianču modeļus un savstarpējas vienošanās, kas mainīja spēku līdzsvaru Eiropā.

Galvenie notikumi, kas noveda pie kara

• 1919. gads — Versaļas miera līgums un jaunas valstu robežas Eiropā; daļa sabiedrības to uztvēra kā netaisnību, kas veicināja revanšismu.
• 1920. gadi — politiskā, kultūras un tehnoloģiskā modernizācija, bet arī etniskās spriedzes un mazākumtautību jautājumi jaunajās valstīs.
• 1929.–1933. gadi — Lielā depresija saasināja iekšpolitisko nestabilitāti un radikalizēja sabiedrību.
• 1931. gads — Japānas iebrukums Mandžūrijā; vēlāk konflikts pārauga plašākā kara formā Āzijā.
• 1935.–1936. gadi — Itālijas agresija pret Etiopiju; Vācijas remilitarizācija un atvērta ignorēšana Versaļas noteikumiem.
• 1936.–1939. gadi — Spānijas pilsoņu karš kā ideoloģiju cīņas lauks un bruņoto spēku testēšanas vieta.
• 1938. gads — Austrijas anšluss (annexācija) un Čehu zemju okupācija pēc Mūnihes pakta; Rietumu lielvaru politika bieži izpaudās kā appeasement (mīkstināšana), cerot novērst lielāku konfliktu.
• 1939. gads — 23. augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts starp PSRS un Vāciju, kas saturēja slepenas sadalīšanas protokolu Centrāleiropas valstīm; 1. septembrī Vācijas iebrukums Polijā iezīmē Otrā pasaules kara sākumu.

Nāciju līgas un starptautiskās kopienas neveiksmes

Nāciju līga centās novērst konfliktus, taču bez spēcīgām izpildvarām un ar trūkstošu dalību no dažām lielvarām tā bieži bija bezspēcīga pret agresoru rīcību. Vienprātības prasība lēmumu pieņemšanā, ekonomisko sankciju neefektivitāte un politiskā noguruma moments 1930.ajos gados padarīja līgu vāju. Rezultātā agresori — gan Vācija, gan Japāna, gan Itālija — jutās brīvāki atkāpties no starptautiskajām normām.

Cietušās un mazo valstu pozīcija

Mazo valstu, tostarp Baltijas valstu (tai skaitā Latvijas), drošība bija ievērojami apdraudēta. Latvijas valsts dibināšana 1918. gadā un neatkarības nostiprināšana bija viens no starpkaru perioda nozīmīgajiem notikumiem, taču ģeopolitiskā spiediena pieaugums 1930.ajos gados, lielvaru interesu maiņa un 1939.–1940. gadu politiskās vienošanās noveda pie neatkarības zaudēšanas Otrā pasaules kara izpausmēs.

Sekas un nozīme

Starpkaru periods ir svarīgs laiks, lai saprastu, kā ekonomiskas krīzes, nacionālisms, represīvas ideoloģijas un vājās starptautiskās institūcijas var radīt ķēdes reakciju, kas beigu beigās noved pie lielāka konflikta. Tas parāda arī to, cik nozīmīga ir starptautiskā sadarbība un spēja stingri reaģēt uz agresiju, lai novērstu militārus konfliktus.

Galu galā šis 21 gada posms no 1918. līdz 1939. gadam bija pāreja no lielā kara uz vēl lielāku pasaules konfliktu, kuru izraisīja gan indivīdu un režīmu rīcība, gan strukturālas sistēmas vājumi starptautiskajās attiecībās.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija starpkaru periods?

J: Kādas pārmaiņas starpkaru periodā notika starptautiskā mērogā?

J: Kāds bija Nāciju līgas mērķis?

J: Vai Nāciju Līga veiksmīgi novērsa konfliktus ar nacistisko Vāciju?

Kura valsts starpkaru periodā iebruka Ķīnā?

J: Kuras divas valstis starpkaru periodā sāka kļūt par starptautiskām lielvarām?

Vai starpkaru periods izraisīja Otro pasaules karu?

Meklēt pēc burta