Istriešu-dalmāciešu eksods bija etnisko itāļu diaspora jeb piespiedu migrācija no Istras, Fjumes un Dalmācijas pēc Otrā pasaules kara. Šīs teritorijas jau kopš viduslaikiem bija etniski jauktas: tās ilgstoši atradās Venēcijas Republikas, Habsburgu impērijas un vēlāk Austrijas-Ungārijas ietekmē, un tajās paralēli itāļu kopienām pastāvēja slovēņu, horvātu, serbu un citas grupas. 20. gadsimta otrajā pusē politiskās robežas un varas maiņa noveda pie plašām demogrāfiskām pārmaiņām un lielas emigrācijas no reģiona.
Vēsturiskais konteksts
Pirms Otrā pasaules kara daļas Istras un Dalmācijas bija iekļautas Itālijas karalistē pēc Pirmā pasaules kara, un tur pastāvēja ievērojamas itāļu kopienas. Pēc kara beigu fāzes un partizānu uzvaras reģions nonāca Jaunās Dienvidslāvijas (Jugoslavija, vadībā Josipa Broza Tita) kontrolē. 1947. gada Parīzes miera līgumi un vēlāk 1954. gada Londonas memorands izmainīja robežas, palielinot reģionālo piederību pie Jugoslavijas (ar izņēmumu — Triestes reģiona sarežģītās situācijas), un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kas izraisīja masveida migrāciju.
Notikumu gaita un mērogs
Pēc kara beigām un īpaši 1943.–1956. gados plašā itāļu iedzīvotāju daļa pameta savas mājas Istrā, Fjumes (itāļu Fiume, mūsdienu Rijeka) un Dalmācijā. Eksods notika gan tūlīt pēc kara, gan pakāpeniski līdz 1950. gadiem, kad robežas un valsts varas režīmi nostiprinājās. Lielākā daļa bēgļu devās uz Itāliju, taču daļa nonāca arī citās Eiropas valstīs, Amerikā un Austrālijā.
Precīzs izbraukušo skaits ir strīdīgs: plaši minētais diapazons svārstās no apmēram 200 000 līdz pat vairāk nekā 300 000 vai vairāk, atkarībā no metodoloģijas un avotiem. Skaitļi ir diskutabli arī tāpēc, ka migrācija notika ilgstoši, daļa cilvēku izceļoja vēlāk vai asimilējās, un dokumentācija bija fragmentāra.
Cēloņi
- Politiskais režīma maiņa: pāreja uz komunistisku Jūgoslavijas varu radīja bailes no represijām un diskriminācijas pret itāļu kopienām.
- Foibes un vardarbība: par šo periodu saistīti arī tā saucamie Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena un incidents, kas pazīstami kā Foibes masu slepkavības. Tie bija padomju/partizānu organizēti varas nostiprināšanas akti un atriebības akti pret reālu vai potenciālu fašistu atbalstītāju loku; šīs epizodes radīja plašu baiļu sajūtu vietējā civiliedzīvotāju vidū. Upuru skaits, kas pārrunāts gan Itālijā, gan citur, ir ļoti pretrunīgs — tajā skaitā bija noslepkavoto un nokļuvušo bezvēsts pazudušo — un jautājums joprojām izsauc politiskas un akadēmiskas debates.
- Ekonomiskie faktori un nacionalizācija: valsts īpašumu konfiskācijas, rūpniecības nacionalizācija un lauksaimniecības reorganizācija samazināja vietējo iedzīvotāju iespējas saglabāt iztiku, pastiprinot izvēli emigrēt.
- Kultūras un valodas spiediens: itāļu valodas un institūciju marginalizācija jaunajā varas sistēmā radīja apstākļus, kuros daudzi izvēlējās doties uz Itāliju, kur varēja saglabāt kultūras identitāti.
Sekas un mantojums
- Demogrāfiskās pārmaiņas: reģiona itāļu kopienas ievērojami saruka; daudzviet itāļu ciemi tika aizstāti ar citu etnisko grupu iedzīvotājiem vai ieceļotājiem no citiem Jugoslavijas reģioniem.
- Mantojums un kultūras zaudējumi: kopienu izbraukšana atstāja plūstošas sekas uz arhitektūru, valodu, vietējo kultūras dzīvi un reliģiskajām institūcijām. Daļa materiālā mantojuma tika pamesta, nacionālizēta vai pārveidota.
- Piemiņa un tiesiskie jautājumi: tēma joprojām ir politiski un vēsturiski jūtīga. Itālijā tiek atzīmēta Giorno del Ricordo (2. februāris) — Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena —, lai pieminētu izsūtītos un upurus foibēs. Savukārt reģionā pastāv dažādas pieejas šīs pagātnes interpretācijai, un notiek akadēmiska un starpvalstu dialogs par iesaistīto noziegumu raksturu un apmēriem.
- Integrācija jaunajās dzimtajās zemēs: itāļu bēgļi Itālijā bieži saskārās ar integrācijas un materiālajām grūtībām; daļa no viņiem saglabāja atmiņas par izraidīšanu un nodibināja biedrības, kas rūpējas par kopienas vēsturi un atbalstu izsūtītajiem.
Strīdīgums un pētniecība
Vēstures notikumu interpretācija — it īpaši par Foibēm, upuru skaitu un motīviem — joprojām ir strīdīga un politiski noslogota. Modernā akadēmiskā pētniecība cenšas izmantot arhīvus, aizbraukušo liecības un starptautiskos dokumentus, lai nodrošinātu precīzāku, daudzpusīgāku ainu. Gan Itālijas, gan Horvātijas un Slovēnijas historiogrāfija pievērš uzmanību faktiem, bet to interpretācijas var atšķirties.
Kopumā Istriešu-dalmāciešu eksods ir nozīmīgs 20. gadsimta Eiropas vēstures notikums, kas atstāja dziļas pēdas gan individuālās atmiņās, gan starpnacionālajās attiecībās, un par kuru mantojumu turpinās diskusijas, piemiņas prakse un pētniecība.