Istriešu un Dalmācijas eksods

Raksturojums

Pēc Pirmā pasaules kara Istria, ieskaitot Fiume (Rijeka), un daļa Dalmācijas, ieskaitot Zara (Zadar), tika pievienotas Itālijai. 1947. gadā ar Parīzes miera līgumu (1947) bijušās Itālijas teritorijas Istrijā un Dalmācijā kļuva par Dienvidslāvijas daļu, izņemot Muggia un San Dorligo della Valle komūnas.

Itālijas avoti apgalvo, ka aptuveni 350 000 etnisko itāļu pēc konflikta bija spiesti pamest šīs teritorijas. Oficiālie dati liecina, ka laikā no 1948. līdz 1961. gadam (eksods sākās 1943. gadā Dalmācijā un 1945. gadā pārējā teritorijā) Slovēnijā dzīvojošo etnisko itāļu skaits - gandrīz tikai Slovēnijas Istrijā un gar Itālijas robežu - faktiski samazinājās par gandrīz -87 % (no 25 451 līdz 3 072). Dati par bijušo Dienvidslāviju liecina, ka tajos pašos gados to skaits samazinājies no 113 278 līdz 25 615 cilvēkiem. Pēc slovēņu vēsturnieka Matjaža Klemenčiča (Matjaž Klemenčič) teiktā, "1953. gadā bijušās Dienvidslāvijas reģionā dzīvoja tikai 36 000 (itāļu), t. i., 16 % no Itālijas iedzīvotāju skaita pirms Otrā pasaules kara. Arī vēlākajās desmitgadēs itāļi emigrēja (lielākā daļa no viņiem uz Austrāliju, Kanādu, Dienvidameriku vai ASV). Tāpēc to iedzīvotāju skaits samazinājās katrā nākamajā tautas skaitīšanā līdz pat 1981. gadam. Jāuzsver, ka Dienvidslāvijas tautas skaitīšanas dati nav ticami attiecībā uz reālo itāļu skaitu, jo daudzi itāļu minoritātes pārstāvji dažādu iemeslu dēļ izvēlējās "nedeklarētu tautību" vai savu reģionālo identitāti (lielākā daļa kā "istrieši"). Salīdzinājumā ar 1981. gada tautas skaitīšanu (15 132) 1991. gada tautas skaitīšanā bija vērojams salīdzinoši liels itāļu skaita pieaugums (Horvātijas itāļu autochtonisko apmetņu reģionos - 19 213). Daudzi itāļi, kas iepriekšējā tautas skaitīšanā par tādiem nedeklarējās, 1991. gadā sevi pasludināja par "itāļiem", jo rēķinājās ar Itālijas palīdzību gaidāmajās reģiona krīzēs".

Dažās Horvātijas pašvaldībās Horvātijā, Slovēnijā, tautas skaitīšanas dati liecina, ka Istrā joprojām dzīvo daudz itāļu, piemēram, 66 % iedzīvotāju Grisignano (519 itāļi), 41 % Bertoniglijā (652 itāļi) un gandrīz 40 % Buie (2118 itāļi).

Pārskats par izceļošanu

Itāļi Slovēnijas un Horvātijas piekrastē pārsvarā bija vietējie iedzīvotāji (1910. gadā viņi veidoja vairāk nekā trešdaļu no vietējiem iedzīvotājiem, bet Istrijā - gandrīz 55%), kurus papildināja ieceļotāji jeb tā sauktie regnicoli, slāviem nekad nav patikuši vietējie venēciešu valodā runājošie istrieši, kas ieceļoja laikā no 1918. līdz 1943. gadam, kad Istrija, Fiume, daļa Dalmācijas, kā arī Cresa (Cherso), Lussino, Lagosta un Pelagosa (Palagruža) salas bija Itālijas sastāvā. Austrijas 1910. gada tautas skaitīšanā tika uzrādīti aptuveni 182 500 cilvēku, kuri kā savu saziņas valodu tagadējā Slovēnijas un Horvātijas teritorijā norādīja itāļu valodu: 137 131 cilvēks Istrijā, 28 911 cilvēks Fjumē/Rijekā (1918. gadā), 11 487 cilvēki Zarā/Zadarā, 5000 cilvēki Dalmācijā, savukārt Itālijas 1936. gada tautas skaitīšanā tika uzrādīti aptuveni 230 000 cilvēku, kuri kā savu saziņas valodu tagadējā Slovēnijas un Horvātijas teritorijā, kas tolaik bija Itālijas valsts daļa, norādīja itāļu valodu (apm. 194 000 tagadējā Horvātijā un aptuveni 36 000 tagadējā Slovēnijā). Saskaņā ar dažādiem datiem no Otrā pasaules kara beigām līdz 1953. gadam no šiem reģioniem emigrēja no 250 000 līdz 350 000 cilvēku. Daži tūkstoši bija slovēņi un horvāti, kuri iebilda pret komunistisko valdību Dienvidslāvijā, bet lielākā daļa bija etniskie itāļi, tā sauktie optanti emigranti, kuri 1940. gada 10. jūnijā pastāvīgi dzīvoja šajā reģionā un kuri izteica vēlmi iegūt Itālijas pilsonību un emigrēt uz Itāliju. Itāļu emigrācija ievērojami samazināja reģiona kopējo iedzīvotāju skaitu un pilnībā mainīja tā etnisko struktūru.

1953. gadā Dienvidslāvijā oficiāli dzīvoja tikai 36 000 itāļu, kas bija 16 % no Itālijas iedzīvotāju skaita pirms Otrā pasaules kara. Eiropas Padomes Eiropas Komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) savā 1996. gada ziņojumā "Vietējā pašpārvalde, teritoriālā integritāte un minoritāšu aizsardzība" norādīja, ka "lielākā daļa vietējo itāļu, itāliešu (slāvu un citas izcelsmes), daudzi tūkstoši slovēņu un nacionāli nenoteiktas divvalodības "istriešu" izmantoja miera līgumā noteiktās likumīgās tiesības "izstāties" no Dienvidslāvijas kontrolētās Istrijas daļas. Vairākos viļņos viņi pārcēlās uz Itāliju un citām valstīm (arī aizjūras zemēm) un pieprasīja Itālijas vai citu valstu pilsonību. Optanti (vai esuli, kā viņus sauca Itālijā) masveida izceļošanu no "bezdievīgās komunistiskās Dienvidslāvijas" aktīvi veicināja Itālijas iestādes, Itālijas radio un Triestes Romas katoļu bīskaps. Pēc šīs milzīgās masveida emigrācijas atlikušās itāļu minoritātes skaitliskais sastāvs kļuva stabils".

Vēsture

Senie laiki

Pierādījumi par to, ka itāliešu tautības iedzīvotāji Adrijas jūras austrumu pusē līdz pat Alpiem sniedzas līdzās citu etnisko grupu pārstāvjiem, ir vismaz no bronzas laikmeta, un kopš tā laika iedzīvotāju populācijas ir sajaukušās. Istrā 2001. gadā veiktajā iedzīvotāju skaitīšanā tika uzskaitītas 23 valodas, kurās runā Istria iedzīvotāji. Istria un Dalmācija tika pilnībā latinizētas, kad 5. gadsimtā sabruka Romas impērija.

Kopš viduslaikiem slāvu iedzīvotāju skaits Adrijas jūras piekrastes tuvumā un piekrastē arvien pieauga, jo palielinājās to iedzīvotāju skaits, kā arī turku spiediena dēļ, kas tos spieda no dienvidiem un austrumiem. Tas noveda pie tā, ka itāļu iedzīvotāji aizvien vairāk apdzīvoja Dalmācijas pilsētu teritorijas, bet laukos, ar atsevišķiem izņēmumiem, dzīvoja slāvi. Tomēr Istrija palika pilnībā itāliska līdz pat osmaņu iebrukumam XVI gadsimtā.

Sākotnējie itāļu vairākuma iedzīvotāji cieta no ekonomiski un politiski nelabvēlīgiem apstākļiem, kas pakāpeniski palielinājās līdz ar Austroungārijas impērijas pievienošanos 19. gadsimtā. Tas izraisīja spēcīgu emigrāciju: 1815. gadā Dalmācijā bija 25 % Dalmācijas itāļu, bet gadsimtu vēlāk, 1915. gadā, to bija tikai 2 %.

Pirmais pasaules karš un pēckara periods

1915. gadā itāļi uzbruka Austroungārijas impērijai, izraisot asiņainu konfliktu galvenokārt Isonzo un Piaves frontēs. Lielbritānija, Francija un Krievija "vēlējās iesaistīt neitrālo Itāliju Pirmajā pasaules karā savā pusē. Tomēr Itālija panāca smagu darījumu, pieprasot plašas teritoriālas koncesijas, tiklīdz karš būs uzvarēts". Lai iesaistītu Itāliju karā, saskaņā ar Londonas paktu Itālijai tika piešķirta Trentīno, Trieste, (vāciski runājošā) Dienvidtirole un Istrija, tostarp lielas neitāliešu kopienas. Taču Dalmācija tika izslēgta, tāpat kā Rijeka. Dalmācijā, ko Londonas pakts Itālijai nepiešķīra, Itālija ieguva Zadaras pilsētu un dažas salas.

Pēc Pirmā pasaules kara saskaņā ar Rapallo līgumu starp Serbijas, Horvātu un Slovēņu Karalisti (vēlāk Dienvidslāvijas Karalisti) un Itālijas Karalisti (1920. gada 12. novembrī) Itālija ieguva visu Istru ar Triesti, izņemot Krkas salu un daļu Kastavas komūnas, kas nonāca Serbijas, Horvātu un Slovēņu Karalistes īpašumā. Ar Romas līgumu (1924. gada 27. janvāris) Fjumes brīvvalsts tika sadalīta starp Itāliju un Dienvidslāviju.

Otrais pasaules karš

Pēc vērmahta iebrukuma Dienvidslāvijā (1941. gada 6. aprīlī) Itālijas okupācijas zona tika paplašināta. Itālija anektēja plašas Dienvidslāvijas piekrastes teritorijas (tostarp lielāko daļu Dalmācijas piekrastes) un Slovēniju (tostarp tās galvaspilsētu Ļubļanu).

Pēc Otrā pasaules kara notika plaša iedzīvotāju kustība, kuri izvēlējās pārcelties uz Itāliju, nevis dzīvot Dienvidslāvijā. Dienvidslāvijā aizbraukušos cilvēkus sauca par optanti, kas tulkojumā nozīmē "izredzētie", bet viņi paši sevi dēvē par esuli jeb trimdiniekiem. Viņu aizbraukšanas motīvi varēja būt bailes no represijām un slepkavībām, ekonomiski motīvi vai etniskie motīvi.

Foibes slaktiņi

Kad 1943. gadā sabruka fašistu režīms, notika represijas pret itāļu fašistiem un civiliedzīvotājiem (pat itāļu komunistiem). Tito pretošanās kustība 1943. gada septembrī nogalināja vismaz 200 itāļu; daži bija saistīti ar fašistisko režīmu, bet citi bija personīga naida vai partizānu pretošanās kustības mēģinājuma atbrīvoties no saviem īstajiem vai šķietamajiem ienaidniekiem upuri. Šie notikumi risinājās Istrijas centrālajā un austrumu daļā, kā arī Slovēnijas Primorskā.
Otrais pret itāliešiem vērstās vardarbības vilnis sākās pēc slāvu armijas okupācijas 1945. gada maijā. To dēvēja par Foibes slaktiņiem; patiesībā tā bija 1943. gadā aizsāktā atkārtošanās, taču lielākā mērogā.

Daudzi itāļu avoti apgalvo, ka šīs slepkavības bija etniskās tīrīšanas un genocīds: Tito atbalstītāji piespieda Itālijas iedzīvotājus masveidā migrēt.

Jauktā Itālijas un Slovēnijas Vēstures komisija, ko 1995. gadā izveidoja abu valstu valdības, lai izmeklētu šos notikumus, aprakstīja 1945. gadā notikušās slepkavības:

Upuru skaits nav zināms. Itāļu vēsturnieks Rauls Pupo uzskata, ka tika nogalināti 4500 cilvēku (ieskaitot 1943. gada notikumus), galvenokārt itāļi, taču tika atrasti arī daudzi partizānu uniformās tērpti līķi, tāpēc šis skaitlis ir dažādi interpretējams. Citi avoti norāda, ka nogalināto vai pazudušo skaits sasniedz 30 000.

Izceļošana

Ekonomiskā nedrošība, etniskais naids un starptautiskā politiskā situācija, kas galu galā noveda pie dzelzs priekškara, lika aptuveni 350 000 cilvēku, galvenokārt itāļu, pamest reģionu. Londonas 1954. gada memorands deva etniskajiem itāļiem iespēju izvēlēties - vai nu izbraukt (tā sauktie optanti), vai palikt. Saskaņā ar miera līgumu noteikumiem šiem trimdiniekiem Itālijas valstij bija jāsaņem kompensācija par zaudēto īpašumu un cita veida atlīdzība. Pēc trimdas apgabali tika apdzīvoti ar Dienvidslāvijas iedzīvotājiem.

Izceļošanas periodi

Izceļošana notika no 1943. līdz 1960. gadam; itāļi apgalvo, ka lielākā daļa no viņiem aizbrauca 1943. gadā.

• 1943
• 1945
• 1947
• 1954

Pirmais periods sākās pēc Itālijas armijas kapitulācijas un pirmā antifašistiskās vardarbības viļņa sākuma.

Otrais periods bija drīz pēc kara beigām un aptuveni laikā, kad sākās otrais antifašistiskās vardarbības vilnis. Vērmahts bija iesaistīts frontes atkāpšanā no Dienvidslāvijas partizāniem kopā ar vietējiem kolaboracionistu spēkiem (Ustaše, Domobranci, čekistiem un Musolīni marionešu Itālijas Sociālās Republikas vienībām).

Trešais periods sākās pēc Parīzes miera līguma noslēgšanas, kad Istriju, izņemot nelielu teritoriju ziemeļrietumu daļā, kas veidoja neatkarīgo Triestes brīvzemi, piešķīra Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai Republikai. Ceturtais periods sākās pēc Londonas saprašanās memoranda. Tajā A zonas (ar Triesti) pagaidu civilā administrācija tika nodota Itālijai, bet B zona - Dienvidslāvijai: 1975. gadā Osimo līgums galīgi sadalīja bijušo Triestes brīvo teritoriju.

Eksodus aplēses

Vēsturnieku veiktas vairākas eksodusa aplēses:

• Vladimirs Žerjavić (horvāts), 191 421 itāļu trimdinieks no Horvātijas teritorijas.
• Nevenka Troha (slovēņu), 40 000 itāļu un 3000 slovēņu trimdinieku no Slovēnijas teritorijas.
• Rauls Pupo (itālis), aptuveni 250 000 itāļu trimdinieku
• Flaminio Rocchi (itālis), aptuveni 350 000 itāļu trimdinieku

Jauktā Itālijas un Slovēnijas Vēsturiskā komisija apstiprināja 27 000 itāļu un 3000 slovēņu migrantu, bet tikai no Slovēnijas teritorijas.

Slaveni trimdinieki

Sarakstā ir personas, kas pirms kara strādāja citās vietās un arī ir uzskatāmas par trimdiniekiem, jo viņu īpašumus konfiscēja Josipa Broza vadītā komunistiskā diktatūra. Pazīstami pēckara trimdinieki no šīm teritorijām ir:

• Mario Andretti no Motovunas (toreiz Montona d'Istria), sacīkšu braucējs
• Laura Antonelli, aktrise
• Lidija Bastianiča no Pulas (toreiz Pola), šefpavāre
• Nino Benvenuti no Izolas (toreiz Isola d'Istria), bokseris: trīskārtējs profesionālais pasaules čempions un olimpisko spēļu zelta medaļnieks.
• Enzo Bettiza no Splitas, rakstnieks, žurnālists un politiķis
• Džanni Kučelli, tenisists
• Sergio Endrigo no Pulas (toreiz Pola), dziedātājs
• Guido Miglia no Pulas (toreiz Pola), žurnālists un rakstnieks
• Ottavio Missoni no Zadaras (toreiz Zara), stilists un bijušais Sindaco (mērs) del Comune di Zara in Esilio, Dalmācijas itāļu trimdinieku asociācija.
• Abdons Pamičs, soļotājs: pasaules čempions un olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvējs
• Orlando Sirola, tenisists
• Agostino Straulino, burātājs: četrkārtējs pasaules čempions un olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvējs
• Fulvio Tomizza no Materadas (mazs ciemats netālu no Porecas, tad Parenzo), dzejnieks un rakstnieks.
• Leo Valiani, politiķis un žurnālists
• Alida Valli, aktrise
• Valentino Zeihens no Rijekas (toreiz Fiume), dzejnieks un rakstnieks
• Lidia Bastianich, šefpavāre
• Mario Gasperīni, gleznotājs
• Luidži Donora, komponists

Īpašuma atjaunošana

1983. gada 18. februārī Dienvidslāvija un Itālija Romā parakstīja līgumu. Dienvidslāvija piekrita samaksāt 110 miljonus ASV dolāru kompensāciju par trimdiniekiem piederošo īpašumu, kas pēc kara tika konfiscēts Triestes brīvās teritorijas B zonā. Līdz 1991. gada sabrukumam Dienvidslāvija bija samaksājusi 18 miljonus ASV dolāru. Slovēnija un Horvātija, divas Dienvidslāvijas pēcteces, piekrita sadalīt atlikušo parāda daļu. Slovēnija uzņēmās 62 %, bet Horvātija - atlikušos 38 %. Itālija nevēlējās atklāt bankas konta numuru, tāpēc 1994. gadā Slovēnija atvēra fiduciāro kontu Dresdner Bank Luksemburgā, informēja par to Itāliju un sāka maksāt savu 55 976 930 USD daļu. Pēdējais maksājums bija jāveic 2002. gada janvārī. Līdz pat šai dienai jautājuma atrisināšana starp Horvātiju un Itāliju ir aizkavējusies. Neviens no bēgļiem no Triestes brīvās teritorijas līdz šim nav redzējis ne centa.

Vēsturiskās debates

Ir noskaidrots, ka slāvu komunisti izmantoja foibu masu slepkavības etniski politisko tīrīšanu. Faktiski Itālijas prezidents Džordžo Napolitāno (Giorgio Napolitano) foibe masu slepkavības un eksodus raksturoja kā democidu un etniski politisko tīrīšanu.

Slovēņu vēsturnieks Darko Darovecs raksta:

Jauktās Itālijas un Slovēnijas vēstures komisijas vārdā:

Saistītās lapas

• Fašistiskā apspiešana okupētajā Slovēnijā un Horvātijā
• Foibes slaktiņi
• Nacionālā trimdinieku un Foibes piemiņas diena
• Triestes brīvā teritorija
• Itālijas Sociālā Republika
• Etniskā tīrīšana
• Istria
• Dalmācija
• Dalmācijas itāļi
• Itālijas kultūras un vēstures klātbūtne Dalmācijā
• Venēcija un Dalmācija