Foibu slaktiņi (1943–1945): etniskā tīrīšana Istrijā un Dalmācijā
Foibu slaktiņi (1943–1945): detalizēts pētījums par etnisko tīrīšanu Istrijā un Dalmācijā, upuru stāsti, vēsturiskie fakti, konteksts un piemiņa.
Foibes slaktiņi ir masu slepkavības, kurās lielākā daļa upuru bija etniskie itāļi 1943. gadā pēc Itālijas kapitulācijas 8. septembrī un 1945. gadā, kad Tito vadītie Dienvidslāvijas partizāni okupēja daļu Venēcijas Džūlijas, Istrijas un Dalmācijas. Vēsturnieki ir apgalvojuši, ka vardarbība un tai sekojošā itāļu istriešu un dalmāciešu bēgšana bija plānota etniskā tīrīšana. Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena ir Itālijas svētki upuru piemiņai.
Vēsturiskais konteksts
Pēc 1943. gada 8. septembra, kad Itālija noslēdza pamieru ar Sabiedrotajiem, robežstāvokļi Adrijas jūras reģionā strauji mainījās. Vācieši īslaicīgi okupēja daudzus reģionus, bet vietējās partizānu kustības — galvenokārt tās, kuras vēlāk nonāca Tita kontrolē — centās realizēt jaunu varas kārtību un atrisināt ilgstošus nacionālos un politiskos konfliktus starp itāļiem, slāviem (slovēņu un kroātu) un citām kopienām. Šis periods raksturojās ar vardarbību, atriebību pret fašisma atbalstītājiem un plašāku, vietām etnisku raksturu ieguvušu pārvietošanos un represijām.
Ko nozīmē "foibe" un kā notika slepkavības
Foiba ir termins karsta reljefā sastopamam dziļam iegruvumam vai aizā (sinkhole), kas reģionā praktiski izmantojās ķermeņu slēpšanai. Dažas no slepkavībām bija ātras un vardarbīgas, upurus jēga nogalināt un iznīcināt to ķermeņus, izmantojot foibes, bet notika arī publiskas izpildes un slepenas izvešanas uz citiem masu apbedījumu veidiem. Papildus pavisam brīvprātīgai vai organizētai slepkavībai tika ziņots par spīdzināšanām, izsūtīšanām uz partizānu nometnēm un citām represijām.
Upuru sastāvs un skaita novērtējumi
Upuru sastāvā bija gan civiliedzīvotāji, gan politiski aktīvi fašisma atbalstītāji, vietējās varas pārstāvji, policijas un militārie darbinieki, kā arī cilvēki, kas tika uzskatīti par kolaboracionistiem vai ienaidniekiem jaunajai varai. Dažas avotu grupas norāda, ka upuru vidū bija arī slovēņu un kroātu, kuri bija pret partizāniem vai nonāca konfliktā vietējā mērogā.
Pēc dažādiem avotiem, upuru skaits tiek lēsts no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem; mūsdienu plaši pieņemtie vērtējumi parasti min ap 1 500–3 000 upuru, taču precīzs skaits joprojām ir strīdīgs un atkarīgs no izmantotajām metodēm, avotiem un interpretācijām. Daži agrīni itāļu aprēķini uzrādīja ievērojami augstākas skaitļu aplēses, bet pētniecība un arhīvu izpēte daļēji koriģējusi šos datus.
Notikumu gaita
- 1943: pēc Itālijas kapitulācijas reģionos izveidojas varas vakuums; notiek sadursmes starp partizāniem, vāciešiem un dažādiem vietējiem spēkiem.
- 1943–1945: vardarbības epizodes gan kā atriebība pret fašistu režīmu un tā atbalstītājiem, gan kā daļa plašāku etnisku un politisku tīrīšanas centienu.
- 1945: pēc Dienvidslāvijas partizānu uzvaras un reģionālās kontroles nostiprināšanas — aktīvajā periodā daudzi no slepkavībām un masu apbedījumiem notika tieši šajā laikā.
Pēctecība, izsūtīšana un piemiņa
Foibas slepkavību sekas bija masveida migrants — istriešu un dalmāciešu bēgšana uz Itāliju (Istras un Dalmācijas eksoduss), kurā simtiem tūkstošu cilvēku pameta savas mājas, baidoties no represijām vai nespējot pielāgoties jaunajai varai. Daudzus gadus šo tēmu viegli politizēja gan Itālijā, gan reģiona valstīs; par upuriem un vaininiekiem pastāv dažādas interpretācijas, kas bieži atspoguļo nacionālās atmiņas un politiskos mērķus.
Itālijas parlamentā 2004. gadā tika pieņemta likumdošana, ar kuru tika noteikta Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena (ikgadēji atzīmē 10. februārī), lai atcerētos šo traģēdiju upurus. Pēckara periodā jautājums par tiesisku atbildību un izmeklēšanu bieži palika neatrisināts, un daudzas lietas tika nospiestas vai diplomātiski ignorētas padomju un komunistiskās Dienvidslāvijas kontekstā.
Historiogrāfija un strīdi
Tēma ir vēsturiski un politiski sensitīva. Vēsturnieki un pētnieki pievērš uzmanību gan konkrētiem faktiem (apbedījumiem, arhīvu dokumentiem, liecībām), gan plašākam kontekstam (kāpēc vardarbība notika, vai tā bija plānota etniskā tīrīšana vai pretfašistisks sitiens). Ir svarīgi atzīt gan cietušo traģēdiju, gan to, ka reģionā valdīja lielas politiskas spriedzes, atriebības un vardarbības cikli, kā arī ilgstošas nacionālas pretrunas.
Secinājums
Foibes slaktiņi ir sarežģīts un sāpīgs vēstures posms, kas ietver gan individuālas traģēdijas, gan plašākas demogrāfiskas un politiskas pārmaiņas Adrijas jūras reģionā. Lai izprastu notikušo, nepieciešama rūpīga arhīvu izpēte, objektīva vēsturniecība un starpvalstu dialogs, kas ļautu vienlaikus atcerēties upurus un izvairīties no vēstures politizācijas.
Nogalināto Itālijas pilsoņu skaits
Tiek lēsts, ka nogalināti vairāki tūkstoši Itālijas pilsoņu. Saskaņā ar ziņojumu, ko 2000. gadā publicēja 1993. gadā izveidotā jauktā slovēņu-itāļu vēstures komisija, pazudušo reģiona iedzīvotāju skaits, no kuriem lielākā daļa gāja bojā foibe jeb vietējās ģeoloģiskajās plaisās, svārstās no 1300 līdz 1600, taču šajā aplēsē nav iekļauti tie, kas nogalināti pašreizējā Horvātijas teritorijā. Daļa no viņiem bija fašistu vai ienaidnieka karavīru tiesas prāvnieki, taču tika nogalināti arī daudzi civiliedzīvotāji. Lielākā daļa no nogalinātajām personām bija itāļu tautības.
Slepkavības, kas sākās pēc Itālijas kapitulācijas 1943. gadā, un masu slepkavības 1945. gadā notika daļēji slovēņu un horvātu partizānu partizānu partizānu cīņas apstākļos ar vācu un atlikušajiem itāļu fašistu spēkiem un daļēji pēc Dienvidslāvijas armijas formējumu okupācijas. Nogalinātie varēja būt gan kara noziegumi, gan civiliedzīvotāju privāti vai politiski atriebības noziegumi, kā arī "politiskās tīrīšanas" un plānotās etniskās tīrīšanas kopš 1947. gada. Arī itāļu komunisti kopā ar slāvu partizāniem nogalināja itāļu iedzīvotājus; papildus foibei vēl vairākas citas karadarbības, ko pretošanās kustībā Palmiro Togliatti vadībā pastrādāja itāļu komunistu partizāni, daudzus gadus palika neatklātas un neapspriestas.
Upuri
Ne visi upuri bija itāļi, jo daudzi nogalinātie pilsoņi bija antikomunisti horvāti un slovēņi: daudzas sievietes pirms nogalināšanas tika izvarotas. Visus tūkstošiem līķu nekad nav bijis iespējams izcelt no foibēm, jo dažas no tām atrodas dziļāk par vairākiem simtiem metru. Vēl pirms dažiem gadiem no bedrēm bija izdevies izcelt tikai nelielu skaitu līķu, mazāk nekā sešus simtus, kamēr citi avoti mēģina sastādīt sarakstu ar vietām un iespējamo upuru skaitu. Gandrīz visi vēsturnieki aprēķina simtiem upuru, kas reāli nogalināti, spēcīgi spiežot uz foibe, savukārt aplēstais koncentrācijas nometnēs nogalināto kopējais skaits ir strīdīgs un svārstās tūkstošos; iespējams, ka foibe tika paslēpta tikai daļa no kopējā līķu skaita, bet daudz līķu tika uzkrāti masu kapos. Galvenās koncentrācijas nometnes bija: Borovnica, Skofja Loka, Osijeka, Stara Gradiska, Sisak, Zemuna, Vrsac, Oseh, Aidušina, Maribor.
Slaveni itāļi
- Norma Cossetto, viņa tika izvarota
- Francesco Bonifacio
- 3 horvātu izcelsmes Radecchi māsas: sākotnējais uzvārds bija Radeki; viņas tika izvarotas
- Mario Blasich
- Džuzepe Sinčičs
- Mario galvaskauss
- Džovanni Baučers
- Mario De Hajnal
- Džovanni Rubiničs
- Icilio Bacci
- Riccardo Gigante
- Carlo Dell'Antonio
- Romano Meneghello
- Augusto Bergera
- Luidži Podesta
- Carlo Schiffrer
- Michele Miani
- Licurgo Olivi
- Augusto Sverzutti
- 2 brāļi Luxardo
- Dora Pezzoli
Slaveni slāvi
- Ivo Brics
- Vera Lesten
- Alojzij Obit
- Lado Piščanc
- Ludviks Sluga
- Antons Pisk
- Filip Terčelj
- Izidor Zavadlav
- Andrejs Uršičs
Foibe izmeklēšana
Ne Itālija, ne Dienvidslāvija, ne arī kāda starptautiska organizācija nebija uzsākusi izmeklēšanu par šiem noziegumiem līdz pat brīdim, kad Slovēnija 1991. gadā kļuva par neatkarīgu valsti. Itālijas un Slovēnijas attiecības attiecīgajā periodā (no 1880. līdz 1950. gadiem) kopš 1990. gada intensīvi pētījuši vēsturnieki. Abu valstu vēsturnieku komisijas kopīgs ziņojums tika publicēts 2000. gadā abu valstu valdību aizgādībā. Ziņojumā Itālijas un Slovēnijas attiecības ir aplūkotas plašākā kontekstā. Tajā skarts arī jautājums par masu slepkavībām, kas saistītas ar foibe. Tā kā precīzs skaits netika noskaidrots, ziņojumā ir iekļauts formulējums "simtiem upuru", kas attiecas uz Itālijas un Slovēnijas attiecībām nozīmīgo teritoriju, tādējādi izslēdzot Horvātijas teritorijas.
Itālijas un Slovēnijas attiecības
Pat kopš Slovēnijas pievienošanās Eiropas Savienībai abu valstu attiecības ir politisku debašu jautājums. Šīs debates kļuva plaši pazīstamas pēc tam, kad Itālijas parlaments premjerministra Berluskoni un viņa labēji centriskās orientācijas koalīcijas partneru vadībā 10. februāri pasludināja par Nacionālo trimdas un foibu piemiņas dienu, kas pirmo reizi tika atzīmēta Triestē 2005. gadā. Atceres dienas svinības 2005. gadā pavadīja RAI televīzijas filmas "Sirds bedrē" (it. Il Cuore nel Pozzo) uzņemšana [1]. Filmu tās pirmās pārraides laikā tikai Itālijā vien noskatījās 17 miljoni skatītāju.
Izsūtītie no Istrijas un Dalmācijas
Daudzi itāļi pēc masu slepkavībām bija spiesti pamest valsti. Ekonomiskā nedrošība, bailes no turpmākas atriebības un režīma maiņa, kas galu galā noveda pie dzelzs priekškara, kas sadalīja Triestes-Istrijas reģionu, lika aptuveni 350 000 cilvēku, galvenokārt itāļu, pamest teritorijas Istrijā un Dalmācijā. To teritoriju iedzīvotājiem, kas saskaņā ar 1920. gada Rapallo līgumu kopš Pirmā pasaules kara atradās Itālijas pakļautībā un vēlāk ar Parīzes miera līgumu (1947-02-10) un 1954. gada Londonas memorandu tika nodotas Dienvidslāvijai, tika dota iespēja izvēlēties - vai doties prom (optanti), vai palikt. Šiem trimdiniekiem saskaņā ar miera līgumu noteikumiem Itālijas valstij bija jāsaņem kompensācija par zaudēto īpašumu un cita veida atlīdzība.
1983. gada 18. februārī Dienvidslāvija un Itālija Romā parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Dienvidslāvija piekrita izmaksāt 110 miljonus ASV dolāru kompensāciju par trimdinieku īpašumiem, kas tika konfiscēti pēc kara. Līdz 1991. gada sabrukumam Dienvidslāvija samaksāja 18 miljonus ASV dolāru. Slovēnija un Horvātija, divas Dienvidslāvijas pēcteces, piekrita dalīt atlikušo parāda daļu. Slovēnija uzņēmās 62 %, bet Horvātija - atlikušos 38 %. Itālija nevēlējās atklāt bankas konta numuru, tāpēc 1994. gadā Slovēnija atvēra fiduciāro kontu Dresdner Bank Luksemburgā, informēja par to Itāliju un sāka maksāt savu 55 976 930 USD daļu. Pēdējais maksājums tika veikts 2002. gada janvārī. Līdz šim Horvātija cer, ka šis jautājums tiks atrisināts citādi, un līdz šim nav samaksājusi ne dolāra. Itālijas puse no konta vēl nav izņēmusi nevienu dolāru.
Nodeva
1992. gadā itāļu tiesnesis Džuzepe Pittitto sāka kriminālprocesu pēc sūdzības pret aizdomās turētajiem slāvu kara noziedzniekiem. Galvenie apsūdzētie bija Oskars Piskuličs un Ivans Motika, taču viņi tika atbrīvoti no apsūdzības, jo teritoriālā jurisdikcija tika noraidīta, un saskaņā ar 1959. gada amnestiju viņi tika attaisnoti. 1997. gadā daži Itālijas deputāti uzstāja uz savu valdību, lai tiktu izdoti aizdomās turētie slāvu noziedznieki, taču diplomātiskas problēmas apturēja Itālijas rīcību. Visi itāļu vēsturnieki par slāvu noziedznieku vadoni uzskata Josipu Brozu Tito, bet viņa līķis joprojām atrodas mauzolejā.
Galvenais foibe
- Basovicas (Triestes) Foiba valsts nozīmes piemineklis
- Monrupino (Triestes) Foiba valsts nozīmes piemineklis
- Foiba of Barbana
- Foiba of Beca
- Foiba Bertarelli (Pinguente)
- Brestovica Foiba
- Foiba of Campagna (Trieste)
- Kapodistrijas Foibe
- Foiba no Casserova
- Castelnuovo d'Istria foibe
- Foiba of Cernizza
- Černovicas (Pisino) Foiba
- Foiba no Cocevie
- Foiba no Corgnale
- Foiba no Cregli
- Foiba no Drenčijas
- Boksītu karjers Gallignana
- Gargaro vai Podgomila Foiba
- Foiba no Gimino
- Foiba no Gropadas
- Iadruiču Foiba
- Foiba no Jurani
- Boksīta karjers Lindaro
- Obrovas (Fiume) Foiba (Fiume)
- Odolīnas Foiba
- Foiba no Opicina
- Foiba no Orles
- Foiba no Podubbo
- Foiba no Pucicchi
- Foiba no Raspo
- Foiba no Rozzo
- San Lorenco in Basovizza Foiba
- Foiba no San Salvaro
- Foiba no Scadaicina
- Semeža bedre
- Semi Foiba (Istrija)
- Semiha bedre
- Foiba no Sepec (Rozzo)
- Sesana Foiba
- Foiba no Terli
- Foiba no Treghelizza
- Foiba of Vescovado
- Foiba no Vifia Orizi
- Foiba no Villa Surani
- Vīnogulāju Foiba
- Zavni Foiba (Tarnovas mežs)
Saistītās lapas
Meklēt