Foibes slaktiņi ir masu slepkavības, kurās lielākā daļa upuru bija etniskie itāļi 1943. gadā pēc Itālijas kapitulācijas 8. septembrī un 1945. gadā, kad Tito vadītie Dienvidslāvijas partizāni okupēja daļu Venēcijas Džūlijas, Istrijas un Dalmācijas. Vēsturnieki ir apgalvojuši, ka vardarbība un tai sekojošā itāļu istriešu un dalmāciešu bēgšana bija plānota etniskā tīrīšana. Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena ir Itālijas svētki upuru piemiņai.
Vēsturiskais konteksts
Pēc 1943. gada 8. septembra, kad Itālija noslēdza pamieru ar Sabiedrotajiem, robežstāvokļi Adrijas jūras reģionā strauji mainījās. Vācieši īslaicīgi okupēja daudzus reģionus, bet vietējās partizānu kustības — galvenokārt tās, kuras vēlāk nonāca Tita kontrolē — centās realizēt jaunu varas kārtību un atrisināt ilgstošus nacionālos un politiskos konfliktus starp itāļiem, slāviem (slovēņu un kroātu) un citām kopienām. Šis periods raksturojās ar vardarbību, atriebību pret fašisma atbalstītājiem un plašāku, vietām etnisku raksturu ieguvušu pārvietošanos un represijām.
Ko nozīmē "foibe" un kā notika slepkavības
Foiba ir termins karsta reljefā sastopamam dziļam iegruvumam vai aizā (sinkhole), kas reģionā praktiski izmantojās ķermeņu slēpšanai. Dažas no slepkavībām bija ātras un vardarbīgas, upurus jēga nogalināt un iznīcināt to ķermeņus, izmantojot foibes, bet notika arī publiskas izpildes un slepenas izvešanas uz citiem masu apbedījumu veidiem. Papildus pavisam brīvprātīgai vai organizētai slepkavībai tika ziņots par spīdzināšanām, izsūtīšanām uz partizānu nometnēm un citām represijām.
Upuru sastāvs un skaita novērtējumi
Upuru sastāvā bija gan civiliedzīvotāji, gan politiski aktīvi fašisma atbalstītāji, vietējās varas pārstāvji, policijas un militārie darbinieki, kā arī cilvēki, kas tika uzskatīti par kolaboracionistiem vai ienaidniekiem jaunajai varai. Dažas avotu grupas norāda, ka upuru vidū bija arī slovēņu un kroātu, kuri bija pret partizāniem vai nonāca konfliktā vietējā mērogā.
Pēc dažādiem avotiem, upuru skaits tiek lēsts no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem; mūsdienu plaši pieņemtie vērtējumi parasti min ap 1 500–3 000 upuru, taču precīzs skaits joprojām ir strīdīgs un atkarīgs no izmantotajām metodēm, avotiem un interpretācijām. Daži agrīni itāļu aprēķini uzrādīja ievērojami augstākas skaitļu aplēses, bet pētniecība un arhīvu izpēte daļēji koriģējusi šos datus.
Notikumu gaita
- 1943: pēc Itālijas kapitulācijas reģionos izveidojas varas vakuums; notiek sadursmes starp partizāniem, vāciešiem un dažādiem vietējiem spēkiem.
- 1943–1945: vardarbības epizodes gan kā atriebība pret fašistu režīmu un tā atbalstītājiem, gan kā daļa plašāku etnisku un politisku tīrīšanas centienu.
- 1945: pēc Dienvidslāvijas partizānu uzvaras un reģionālās kontroles nostiprināšanas — aktīvajā periodā daudzi no slepkavībām un masu apbedījumiem notika tieši šajā laikā.
Pēctecība, izsūtīšana un piemiņa
Foibas slepkavību sekas bija masveida migrants — istriešu un dalmāciešu bēgšana uz Itāliju (Istras un Dalmācijas eksoduss), kurā simtiem tūkstošu cilvēku pameta savas mājas, baidoties no represijām vai nespējot pielāgoties jaunajai varai. Daudzus gadus šo tēmu viegli politizēja gan Itālijā, gan reģiona valstīs; par upuriem un vaininiekiem pastāv dažādas interpretācijas, kas bieži atspoguļo nacionālās atmiņas un politiskos mērķus.
Itālijas parlamentā 2004. gadā tika pieņemta likumdošana, ar kuru tika noteikta Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena (ikgadēji atzīmē 10. februārī), lai atcerētos šo traģēdiju upurus. Pēckara periodā jautājums par tiesisku atbildību un izmeklēšanu bieži palika neatrisināts, un daudzas lietas tika nospiestas vai diplomātiski ignorētas padomju un komunistiskās Dienvidslāvijas kontekstā.
Historiogrāfija un strīdi
Tēma ir vēsturiski un politiski sensitīva. Vēsturnieki un pētnieki pievērš uzmanību gan konkrētiem faktiem (apbedījumiem, arhīvu dokumentiem, liecībām), gan plašākam kontekstam (kāpēc vardarbība notika, vai tā bija plānota etniskā tīrīšana vai pretfašistisks sitiens). Ir svarīgi atzīt gan cietušo traģēdiju, gan to, ka reģionā valdīja lielas politiskas spriedzes, atriebības un vardarbības cikli, kā arī ilgstošas nacionālas pretrunas.
Secinājums
Foibes slaktiņi ir sarežģīts un sāpīgs vēstures posms, kas ietver gan individuālas traģēdijas, gan plašākas demogrāfiskas un politiskas pārmaiņas Adrijas jūras reģionā. Lai izprastu notikušo, nepieciešama rūpīga arhīvu izpēte, objektīva vēsturniecība un starpvalstu dialogs, kas ļautu vienlaikus atcerēties upurus un izvairīties no vēstures politizācijas.