Foibes slaktiņš

Foibes slaktiņi ir masu slepkavības, kurās lielākā daļa upuru bija etniskie itāļi 1943. gadā pēc Itālijas kapitulācijas 8. septembrī un 1945. gadā, kad Tito vadītie Dienvidslāvijas partizāni okupēja daļu Venēcijas Džūlijas, Istrijas un Dalmācijas. Vēsturnieki ir apgalvojuši, ka vardarbība un tai sekojošā itāļu istriešu un dalmāciešu bēgšana bija plānota etniskā tīrīšana. Izsūtīto un Foibes nacionālā piemiņas diena ir Itālijas svētki upuru piemiņai.

Nogalināto Itālijas pilsoņu skaits

Tiek lēsts, ka nogalināti vairāki tūkstoši Itālijas pilsoņu. Saskaņā ar ziņojumu, ko 2000. gadā publicēja 1993. gadā izveidotā jauktā slovēņu-itāļu vēstures komisija, pazudušo reģiona iedzīvotāju skaits, no kuriem lielākā daļa gāja bojā foibe jeb vietējās ģeoloģiskajās plaisās, svārstās no 1300 līdz 1600, taču šajā aplēsē nav iekļauti tie, kas nogalināti pašreizējā Horvātijas teritorijā. Daļa no viņiem bija fašistu vai ienaidnieka karavīru tiesas prāvnieki, taču tika nogalināti arī daudzi civiliedzīvotāji. Lielākā daļa no nogalinātajām personām bija itāļu tautības.

Slepkavības, kas sākās pēc Itālijas kapitulācijas 1943. gadā, un masu slepkavības 1945. gadā notika daļēji slovēņu un horvātu partizānu partizānu partizānu cīņas apstākļos ar vācu un atlikušajiem itāļu fašistu spēkiem un daļēji pēc Dienvidslāvijas armijas formējumu okupācijas. Nogalinātie varēja būt gan kara noziegumi, gan civiliedzīvotāju privāti vai politiski atriebības noziegumi, kā arī "politiskās tīrīšanas" un plānotās etniskās tīrīšanas kopš 1947. gada. Arī itāļu komunisti kopā ar slāvu partizāniem nogalināja itāļu iedzīvotājus; papildus foibei vēl vairākas citas karadarbības, ko pretošanās kustībā Palmiro Togliatti vadībā pastrādāja itāļu komunistu partizāni, daudzus gadus palika neatklātas un neapspriestas.

Upuri

Ne visi upuri bija itāļi, jo daudzi nogalinātie pilsoņi bija antikomunisti horvāti un slovēņi: daudzas sievietes pirms nogalināšanas tika izvarotas. Visus tūkstošiem līķu nekad nav bijis iespējams izcelt no foibēm, jo dažas no tām atrodas dziļāk par vairākiem simtiem metru. Vēl pirms dažiem gadiem no bedrēm bija izdevies izcelt tikai nelielu skaitu līķu, mazāk nekā sešus simtus, kamēr citi avoti mēģina sastādīt sarakstu ar vietām un iespējamo upuru skaitu. Gandrīz visi vēsturnieki aprēķina simtiem upuru, kas reāli nogalināti, spēcīgi spiežot uz foibe, savukārt aplēstais koncentrācijas nometnēs nogalināto kopējais skaits ir strīdīgs un svārstās tūkstošos; iespējams, ka foibe tika paslēpta tikai daļa no kopējā līķu skaita, bet daudz līķu tika uzkrāti masu kapos. Galvenās koncentrācijas nometnes bija: Borovnica, Skofja Loka, Osijeka, Stara Gradiska, Sisak, Zemuna, Vrsac, Oseh, Aidušina, Maribor.

Slaveni itāļi

Norma Cossetto, viņa tika izvarota
Francesco Bonifacio
3 horvātu izcelsmes Radecchi māsas: sākotnējais uzvārds bija Radeki; viņas tika izvarotas
Mario Blasich
Džuzepe Sinčičs
Mario galvaskauss
Džovanni Baučers
Mario De Hajnal
Džovanni Rubiničs
Icilio Bacci
Riccardo Gigante
Carlo Dell'Antonio
Romano Meneghello
Augusto Bergera
Luidži Podesta
Carlo Schiffrer
Michele Miani
Licurgo Olivi
Augusto Sverzutti
2 brāļi Luxardo
Dora Pezzoli

Slaveni slāvi

Ivo Brics
Vera Lesten
Alojzij Obit
Lado Piščanc
Ludviks Sluga
Antons Pisk
Filip Terčelj
Izidor Zavadlav
Andrejs Uršičs

Foibe izmeklēšana

Ne Itālija, ne Dienvidslāvija, ne arī kāda starptautiska organizācija nebija uzsākusi izmeklēšanu par šiem noziegumiem līdz pat brīdim, kad Slovēnija 1991. gadā kļuva par neatkarīgu valsti. Itālijas un Slovēnijas attiecības attiecīgajā periodā (no 1880. līdz 1950. gadiem) kopš 1990. gada intensīvi pētījuši vēsturnieki. Abu valstu vēsturnieku komisijas kopīgs ziņojums tika publicēts 2000. gadā abu valstu valdību aizgādībā. Ziņojumā Itālijas un Slovēnijas attiecības ir aplūkotas plašākā kontekstā. Tajā skarts arī jautājums par masu slepkavībām, kas saistītas ar foibe. Tā kā precīzs skaits netika noskaidrots, ziņojumā ir iekļauts formulējums "simtiem upuru", kas attiecas uz Itālijas un Slovēnijas attiecībām nozīmīgo teritoriju, tādējādi izslēdzot Horvātijas teritorijas.

Itālijas un Slovēnijas attiecības

Pat kopš Slovēnijas pievienošanās Eiropas Savienībai abu valstu attiecības ir politisku debašu jautājums. Šīs debates kļuva plaši pazīstamas pēc tam, kad Itālijas parlaments premjerministra Berluskoni un viņa labēji centriskās orientācijas koalīcijas partneru vadībā 10. februāri pasludināja par Nacionālo trimdas un foibu piemiņas dienu, kas pirmo reizi tika atzīmēta Triestē 2005. gadā. Atceres dienas svinības 2005. gadā pavadīja RAI televīzijas filmas "Sirds bedrē" (it. Il Cuore nel Pozzo) uzņemšana [1]. Filmu tās pirmās pārraides laikā tikai Itālijā vien noskatījās 17 miljoni skatītāju.

Izsūtītie no Istrijas un Dalmācijas

Daudzi itāļi pēc masu slepkavībām bija spiesti pamest valsti. Ekonomiskā nedrošība, bailes no turpmākas atriebības un režīma maiņa, kas galu galā noveda pie dzelzs priekškara, kas sadalīja Triestes-Istrijas reģionu, lika aptuveni 350 000 cilvēku, galvenokārt itāļu, pamest teritorijas Istrijā un Dalmācijā. To teritoriju iedzīvotājiem, kas saskaņā ar 1920. gada Rapallo līgumu kopš Pirmā pasaules kara atradās Itālijas pakļautībā un vēlāk ar Parīzes miera līgumu (1947-02-10) un 1954. gada Londonas memorandu tika nodotas Dienvidslāvijai, tika dota iespēja izvēlēties - vai doties prom (optanti), vai palikt. Šiem trimdiniekiem saskaņā ar miera līgumu noteikumiem Itālijas valstij bija jāsaņem kompensācija par zaudēto īpašumu un cita veida atlīdzība.

1983. gada 18. februārī Dienvidslāvija un Itālija Romā parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Dienvidslāvija piekrita izmaksāt 110 miljonus ASV dolāru kompensāciju par trimdinieku īpašumiem, kas tika konfiscēti pēc kara. Līdz 1991. gada sabrukumam Dienvidslāvija samaksāja 18 miljonus ASV dolāru. Slovēnija un Horvātija, divas Dienvidslāvijas pēcteces, piekrita dalīt atlikušo parāda daļu. Slovēnija uzņēmās 62 %, bet Horvātija - atlikušos 38 %. Itālija nevēlējās atklāt bankas konta numuru, tāpēc 1994. gadā Slovēnija atvēra fiduciāro kontu Dresdner Bank Luksemburgā, informēja par to Itāliju un sāka maksāt savu 55 976 930 USD daļu. Pēdējais maksājums tika veikts 2002. gada janvārī. Līdz šim Horvātija cer, ka šis jautājums tiks atrisināts citādi, un līdz šim nav samaksājusi ne dolāra. Itālijas puse no konta vēl nav izņēmusi nevienu dolāru.

Nodeva

1992. gadā itāļu tiesnesis Džuzepe Pittitto sāka kriminālprocesu pēc sūdzības pret aizdomās turētajiem slāvu kara noziedzniekiem. Galvenie apsūdzētie bija Oskars Piskuličs un Ivans Motika, taču viņi tika atbrīvoti no apsūdzības, jo teritoriālā jurisdikcija tika noraidīta, un saskaņā ar 1959. gada amnestiju viņi tika attaisnoti. 1997. gadā daži Itālijas deputāti uzstāja uz savu valdību, lai tiktu izdoti aizdomās turētie slāvu noziedznieki, taču diplomātiskas problēmas apturēja Itālijas rīcību. Visi itāļu vēsturnieki par slāvu noziedznieku vadoni uzskata Josipu Brozu Tito, bet viņa līķis joprojām atrodas mauzolejā.

Galvenais foibe

Basovicas (Triestes) Foiba valsts nozīmes piemineklis
Monrupino (Triestes) Foiba valsts nozīmes piemineklis
Foiba of Barbana
Foiba of Beca
Foiba Bertarelli (Pinguente)
Brestovica Foiba
Foiba of Campagna (Trieste)
Kapodistrijas Foibe
Foiba no Casserova
Castelnuovo d'Istria foibe
Foiba of Cernizza
Černovicas (Pisino) Foiba
Foiba no Cocevie
Foiba no Corgnale
Foiba no Cregli
Foiba no Drenčijas
Boksītu karjers Gallignana
Gargaro vai Podgomila Foiba
Foiba no Gimino
Foiba no Gropadas
Iadruiču Foiba
Foiba no Jurani
Boksīta karjers Lindaro
Obrovas (Fiume) Foiba (Fiume)
Odolīnas Foiba
Foiba no Opicina
Foiba no Orles
Foiba no Podubbo
Foiba no Pucicchi
Foiba no Raspo
Foiba no Rozzo
San Lorenco in Basovizza Foiba
Foiba no San Salvaro
Foiba no Scadaicina
Semeža bedre
Semi Foiba (Istrija)
Semiha bedre
Foiba no Sepec (Rozzo)
Sesana Foiba
Foiba no Terli
Foiba no Treghelizza
Foiba of Vescovado
Foiba no Vifia Orizi
Foiba no Villa Surani
Vīnogulāju Foiba
Zavni Foiba (Tarnovas mežs)