Muhameds Ali Paša (1769–1849) — modernās Ēģiptes dibinātājs

Muhameda Ali mērķis bija izveidot spēcīgu, eiropeiska tipa valsti. Lai to panāktu, viņam vajadzēja reorganizēt Ēģiptes sabiedrību, racionalizēt ekonomiku, apmācīt profesionālu birokrātiju un izveidot modernu armiju.

Praksē Muhameda Ali īstenotā zemes reforma nozīmēja monopolu uz tirdzniecību Ēģiptē. Viņš pieprasīja visiem ražotājiem pārdot savas preces valstij. Savukārt valsts tālāk pārdeva Ēģiptes preces un paturēja pārpalikumu. Ēģiptei tas bija ļoti izdevīgi, jo īpaši attiecībā uz kokvilnu, kas bija ļoti kvalitatīva. Jauniegūtā peļņa nonāca arī pie atsevišķiem zemniekiem, jo vidējā alga palielinājās četras reizes.

Papildus modernākas ekonomikas veidošanai Muhameds Ali sāka apmācīt profesionālu armiju un birokrātiju. Viņš sūtīja daudzsološus vīrus mācīties uz Eiropu. Studenti tika nosūtīti mācīties Eiropas valodas, galvenokārt franču valodu, lai viņi varētu tulkot militārās rokasgrāmatas arābu valodā. Pēc tam viņš izmantoja gan izglītotus ēģiptiešus, gan importētus Eiropas ekspertus, lai Ēģiptē izveidotu skolas un slimnīcas. Eiropas izglītība nodrošināja talantīgajiem ēģiptiešiem arī sociālo mobilitāti. Spējīgi zēni no nabadzīgām ģimenēm varēja virzīties pa karjeras kāpnēm un kļūt veiksmīgi.

Muhameda Ali apmācību programmas blakusprodukts bija civildienesta izveide. Efektīvas centrālās birokrātijas izveide bija nepieciešama citām Muhameda Ali reformām. Iznīcinot mamluku varu, vāli bija jāaizpilda amati, kurus iepriekš bija ieņēmuši mamluki. Viņš sadalīja Ēģipti desmit provincēs, kuru vadītāji bija atbildīgi par nodokļu iekasēšanu un kārtības uzturēšanu. Muhameds Ali lielākajā daļā svarīgāko amatu iecēla savus dēlus, tomēr viņa reformas ēģiptiešiem piedāvāja ne tikai lauksaimniecības un rūpniecības iespējas.

Sākumā Muhameds Ali Osmaņu sultāna Mahmuda II vārdā karoja Arābijā un Grieķijā. Vēlāk viņš nonāca atklātā konfliktā ar Osmaņu impēriju.

Viņa pirmā militārā kampaņa bija ekspedīcija uz Arābijas pussalu. Svētās pilsētas Meku un Medinu bija iekarojuši Saūdu nama pārstāvji, kuri piekopa islāmu, ko sauca par vahābismu. Bruņojies ar savu jauno reliģisko dedzību, Muhameds ibn Sauds sāka iekarot daļu Arābijas.

Tā kā galvenā Osmaņu armija bija aizņemta Eiropā, Mahmuds II vērsās pie Muhameda Ali, lai atgūtu Arābijas teritorijas. Savukārt Muhameds Ali 1811. gadā iecēla savu dēlu Tusun Pašu vadīt militāro ekspedīciju. Kampaņa Arābijā tika atvairīta, tomēr 1812. gadā tika uzsākts otrs uzbrukums, kura laikā tika atgūts Hidžāzs. 1812. gada 1812. gada kampaņa bija vērsta pret Saūda Arābiju, bet pēc divu gadu ilgas kampaņas saūdu karaspēks tika sagrauts, un lielākā daļa saūdu ģimenes tika sagūstīta. ^p43-44 Ģimenes līderi Abdullu ibn Saudu nosūtīja uz Stambulu, kur viņam izpildīja nāvessodu. ^{48. lpp.}

Tālāk Muhameds Ali pievērsās paša iecerētām militārām kampaņām, sākot ar Sudānu, kuru viņš uzskatīja par vērtīgu teritoriju, zeltu un vergiem. Sudānā tolaik nebija īstas centrālās varas, un cilšu cīņās tā izmantoja primitīvus ieročus.

1820. gadā Muhameds Ali izsūtīja uz dienvidiem uz Sudānu 5000 karavīru armiju, ko vadīja viņa trešais dēls Ismails, ar nodomu iekarot šo teritoriju un pakļaut to savai varai.^p51 Ali karaspēks 1821. gadā iebruka Sudānā, taču saskārās ar sīvu pretestību. Galu galā Ēģiptes karaspēks un šaujamieroči nodrošināja Sudānas iekarošanu. Tagad Ali rīcībā bija priekšpostenis, no kura viņš varēja paplašināt savu darbību līdz Nīlas iztekām Etiopijā un Ugandā. Viņa administrācija sagūstīja Sudānas vergus, no kuriem izveidoja kājnieku pulku. Ali un viņa tiešo pēcteču skarbā valdīšana Sudānā noveda pie tā, ka 1881. gadā pašpasludinātais Mahdi Muhameds Ahmeds uzsāka tautas neatkarības cīņu.

Kamēr Muhameds Ali paplašināja savu varu Āfrikā, Osmaņu impērija saskārās ar etniskiem nemieriem savās Eiropas teritorijās. Grieķu sacelšanās pret Osmaņu varu sākās 1821. gadā. Osmaņu armijai neizdevās apspiest sacelšanos, un etniskā vardarbība izplatījās līdz pat Konstantinopolei. Sultāns Mahmuds II piedāvāja Muhamedam Ali Krētas salu apmaiņā pret atbalstu sacelšanās apspiešanā.

Muhameds Ali nosūtīja 16 000 karavīru, 100 transporta līdzekļus un 63 eskorta kuģus sava dēla Ibrahima Pašas vadībā.⁷¹. ^lpp. Lielbritānija, Francija un Krievija iejaucās, lai aizsargātu grieķus. 1827. gada 20. oktobrī pie Navarino visu Ēģiptes flotu nogremdēja Eiropas sabiedroto flote admirāļa Edvarda Kodringtona (1770-1851) vadībā. Muhameds Ali zaudēja savu kompetento un dārgo floti. Tā kā flote bija iznīcināta, Ēģiptei nebija iespējas atbalstīt savus spēkus Grieķijā, un tā bija spiesta atkāpties. Galu galā šī kampaņa Muhamedam Ali izmaksāja viņa flotes zaudējumus, nesniedzot nekādu labumu.

Lai kompensētu viņa un Ēģiptes zaudējumus, tika uzsākta Sīrijas iekarošana. Tāpat kā citi Ēģiptes valdnieki pirms viņa, Ali vēlējās kontrolēt Levantu gan tās stratēģiskās vērtības, gan bagātīgo dabas resursu dēļ. Sīrijā bija ne tikai bagātīgi dabas resursi, bet arī plaukstoša starptautiskā tirdzniecība ar labi attīstītiem tirgiem visā Levantē. Tā varētu būt Ēģiptē ražoto preču tirgus. Iespējams, ka vislabāk no visa bija tas, ka Sīrija bija vēlama kā bufervalsts starp Ēģipti un Osmaņu sultānu.

Tika uzbūvēta jauna flote, izveidota jauna armija, un 1831. gada 31. oktobrī Ibrahima Pašas vadībā Ēģiptes iebrukums Sīrijā aizsāka Pirmo turku-Ēģiptes karu. Ēģiptieši viegli pārņēma lielāko daļu Sīrijas. Spēcīgākā un vienīgā patiešām nozīmīgākā pretestība tika izrādīta Akras ostas pilsētā. Ēģiptiešu spēki galu galā ieņēma pilsētu pēc sešus mēnešus ilga aplenkuma. Aplenkuma laikā Ēģiptes iekšējā frontē pieauga nemieri. Ali bija spiests aizvien vairāk spiest Ēģipti, lai atbalstītu savu kampaņu, un viņa tauta bija neapmierināta ar pieaugošo slogu.

Pēc Akras krišanas Ēģiptes armija devās uz ziemeļiem Anatolijā. Konjas kaujā (1832. gada 21. decembrī) Ibrahims paša pārliecinoši sakāva osmaņu armiju, kuru vadīja lielais vezīrs Rešids paša. Tagad starp Ibrahima spēkiem un pašu Konstantinopoli vairs nebija nekādu militāru šķēršļu.

Kampaņas laikā Muhameds Ali uzmanīgi vēroja Eiropas lielvalstis. Baidoties no vēl vienas iejaukšanās, kas varētu mainīt visus viņa sasniegumus, viņš rīkojās lēni un piesardzīgi. Piemēram, viņš turpināja piektdienas lūgšanās nesen iekarotajās teritorijās lietot sultāna vārdu. Viņš turpināja apgrozīt Osmaņu monētas, nevis izlaist jaunas, uz kurām bija attēlota viņa līdzība. ^p111 Kamēr Muhameda Ali gājiens neapdraudēja pilnīgu Osmaņu valsts sabrukumu, Eiropas lielvalstis palika pasīvas novērotājas.

Neraugoties uz šo izrādi, Muhameda Ali mērķis tagad bija atcelt pašreizējo Osmaņu sultānu Mahmudu II un nomainīt viņu pret sultāna dēlu, zīdaini Abdülmecid. Šī iespēja tik ļoti satrauca Mahmudu II, ka viņš pieņēma Krievijas piedāvājumu sniegt militāru palīdzību. Tā rezultātā tika noslēgts Hünkâr İskelesi līgums. ^p72 Krievijas ieguvums satrauca Lielbritānijas un Francijas valdības, tāpēc tās centās panākt risinājumu sarunu ceļā. 1833. gada maijā tika parakstīta Kutahjas konvencija.

Miera nosacījumi paredzēja, ka Ali atvilks savus spēkus no Anatolijas un kā kompensāciju saņems Krētas un Hedžāza teritorijas. Ibrahims Paša tiks iecelts par Sīrijas vāli. Tomēr miera līgumā nebija paredzēts piešķirt Muhamedam Ali neatkarīgu karaļvalsti, un viņš palika neaizsargāts. ^{122. lpp.}