Muhammed Ahmed
Muhameds Ahmads bin Abd Allāhs (1845. gada 12. augusts - 1885. gada 22. jūnijs) bija Sudānas sūfiju ordeņa "Samanija" reliģiskais līderis. Viņš 1881. gada 29. jūnijā pasludināja sevi par Mahdi jeb islāma ticības mesiānisko atpestītāju.
Viņa proklamēšana notika laikā, kad Sudānas iedzīvotāju arābu daļā valdīja plaša neapmierinātība. Viņi bija neapmierināti ar turku-igiptiešu valdnieku (kuri arī bija musulmaņi) apspiešanas politiku.
Dažādās tā laika Sudānas reliģiskajās sektās pastāvēja mesiāniskie ticējumi. Rietumāfrikā jau agrāk bija vērojamas mahdistu kustības, kā arī vahabisms un citas islāma atdzimšanas puritāniskās formas. Galvenais iemesls tam bija pieaugošā Eiropas lielvaru militārā un ekonomiskā dominance 19. gadsimtā.
Briti ietekmēja Sudānu un bija pieprasījuši to kā "kopīgu anglo-ēģiptiešu kondomināciju". Kopumā briti atbalstīja Muhameda Ali Pašas dinastijas ķedivu valdīšanu Ēģiptē. Mahdi laikā Ēģipti un Sudānu kopīgi pārvaldīja Tevfiks Paša, ko atzina gan Osmaņu impērija, gan briti. Lielbritānijas pretenzijas uz Sudānu noveda pie tā, ka pēc tam, kad Mahdi bija sakāvis ķediva spēkus, tur tika nosūtīti britu spēki. Britu valdība par Sudānas ģenerālgubernatoru iecēla ģenerāli Čārlzu Džordžu Gordonu ("Gordona pashu"), un tas noveda pie viņa slavenās nāves Hartūmā no Mahdi spēku rokām.
No Mahdijas pasludināšanas 1881. gada jūnijā līdz pat Hartumas krišanai 1885. gada janvārī Muhameds Ahmads vadīja veiksmīgu militāro kampaņu pret Sudānas turku-igiptiešu valdību. Cīņas beidzās ar Gordona nāvi Hartūmā. Pēc Muhameda Ahmada negaidītās nāves 1885. gada 22. jūnijā, tikai sešus mēnešus pēc Hartumas ieņemšanas, Sudānas pārvaldi pārņēma viņa galvenais vietnieks. Čērčils saka, ka līdz tam laikam viņi bija nogalinājuši visus cilvēkus, kas bija spējīgi vadīt valsti.
Sekas
Mahdistu valdīšana Sudānā tās iedzīvotājiem beidzās slikti. Sudānas ekonomika bija gandrīz pilnībā sagrauta, un iedzīvotāju skaits bada, slimību, vajāšanu un karadarbības dēļ bija samazinājies aptuveni uz pusi. No mahdistu valsts sākuma līdz tās sabrukumam Sudānā gāja bojā miljoniem cilvēku. Neviena no valsts tradicionālajām institūcijām vai lojalitātēm nebija saglabājusies neskarta. Cilšu attieksme pret mahdismu bija sašķelta, reliģiskās brālības bija novājinātas, un ortodoksālie reliģiskie līderi bija izzuduši.
Sudānas atgūšana
1895. gadā britu valdība pilnvaroja Herbertu Kičeneru sākt kampaņu, lai iekarotu Sudānu. Lielbritānija nodrošināja cilvēkus un materiālus, bet Ēģipte finansēja ekspedīciju. Anglo-igiptiešu Nīlas ekspedīcijas spēkos bija 25 800 vīru, no kuriem 8600 bija briti. Pārējie bija ēģiptiešu vienību karavīri, tostarp seši bataljoni, kas tika savervēti Sudānas dienvidos.
Bruņota upes flotile pavadīja spēkus, kuriem bija arī artilērijas atbalsts. Gatavojoties uzbrukumam, briti izveidoja armijas štābu Wadi Halfa. 1896. gada martā sākās kampaņa. Septembrī Kitčeneris ieņēma Dunkulu. Pēc tam briti uzbūvēja dzelzceļa līniju no Wadi Halfa līdz Abu Hamadam un pagarinājumu paralēli Nīlai, lai transportētu karaspēku un piegādes uz Berberu. Anglo-ēģiptiešu vienības cīnījās un uzvarēja dažādās mazākās kaujās. Visbeidzot Kitčenera karavīri devās gājienā un kuģoja Omdurmanas virzienā.
1898. gada 2. septembrī Omdurmānā Sudānas līderis, tagad pazīstams kā Halifa, iesaistīja savu 52 000 vīru armiju frontālā uzbrukumā anglo-ēģiptiešu spēkiem, kas bija sapulcējušies līdzenumā pie pilsētas. Iznākums nekad netika apšaubīts, lielā mērā tāpēc, ka briti bija pārāki par pretiniekiem. Piecu stundu ilgajā kaujā gāja bojā aptuveni 11 000 mahdistu, savukārt anglo-igiptiešu zaudējumi bija 48 kritušie un mazāk nekā 400 ievainoto.
Izkliedēšanas operācijas ilga vairākus gadus, bet organizētā pretošanās beidzās, kad halifa, kurš bija aizbēdzis uz Kurdufānu, gāja bojā kaujā pie Umm Diwaykarat 1899. gada novembrī. Daudzos apgabalos tika atzinīgi novērtēta viņa režīma krišana.
- Čērčils, Vinstons 1889. The River War: an historical account of the reconquest of the Soudan. 2 sējumi, Londona: Longmans Green. Čērčils piedalījās Kičenera ekspedīcijā kā laikraksta reportieris. Viņa grāmata tika saīsināta un 1902. gadā atkārtoti izdota vienā sējumā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Muhameds Ahmads bin Abd Allahs?
A: Muhameds Ahmads bin Abd Allāhs bija Sudānas sūfiju Samanijas ordeņa reliģiskais līderis, kurš 1881. gada 29. jūnijā pasludināja sevi par Mahdi jeb islāma ticības mesiānisko atpestītāju.
J: Kādi bija arābu Sudānas iedzīvotāju neapmierinātības iemesli?
A: Arābu Sudānas iedzīvotāji bija neapmierināti ar Turcijas un Ēģiptes valdnieku apspiešanas politiku, kā arī ar Eiropas lielvaru pieaugošo militāro un ekonomisko dominanci 19. gadsimtā.
J: Kas notika pēc Muhameda Ahmada proklamēšanas?
A: Pēc Muhameda Ahmada proklamēšanas viņš vadīja veiksmīgu militāro kampaņu pret Sudānas turku-igiptiešu valdību, līdz 1885. gada janvārī Hartūma krita.
J: Ko Lielbritānija iecēla par ģenerālgubernatoru?
A: Lielbritānija iecēla ģenerālgubernatoru Čārlzu Džordžu Gordonu ("Gordona pashu"), lai pārvaldītu Sudānu.
J: Kā Gordons nomira?
A: Gordons mira Hartūmā no Muhameda Ahmada karaspēka rokām.
J: Kas notika pēc Muhameda Ahmada nāves?
A: Pēc negaidītās Muhameda Ahmada nāves 1885. gada 22. jūnijā Sudānas pārvaldi pārņēma viņa galvenais vietnieks. Čērčils teica, ka līdz tam laikam viņi bija nogalinājuši visus cilvēkus, kas bija spējīgi to vadīt.
J: Kādas citas kustības bija pirms Mahdijas? A.: Pirms Mahdijas Rietumāfrikā bija agrākas mahdistu kustības, kā arī vahabisms un citas puritāniskas islāma atdzimšanas formas.
