Muhameds Ahmads (1845–1885): Sudānas Mahdi un mahdistu kustības līderis
Muhameds Ahmads (1845–1885) — Sudānas Mahdi: stāsts par mesiānisko līderi, mahdistu kustības izcelšanos, Hartūmas krišanu un britu-koloniālajām sekām.
Muhameds Ahmads bin Abd Allāhs (1845. gada 12. augusts — 1885. gada 22. jūnijs) bija Sudānas sūfiju ordeņa "Samanija" reliģiskais līderis. Viņš 1881. gada 29. jūnijā pasludināja sevi par Mahdi — islāma ticības mesiānisko atpestītāju — un drīz vien kļuva par kustības, kas vēlāk ieguva plašu atbalstu un izraisīja pēcnācēju veidošanos, centrālo personu.
Vēsturisks fons
Proklamēšana notika laikā, kad Sudānas arābu iedzīvotāju daļā valdīja plaša neapmierinātība. Viņi bija neapmierināti ar turku-igiptiešu valdnieku (kuri arī bija musulmaņi) apspiešanas politiku, fiskālo slogu un korupciju. 19. gadsimtā reģionā kāpinājās spriedze, ko pastiprināja arī Eiropas lielvaru ietekme un ekonomiskā dominēšana. Tajā pašā laikmetā vairākās islāma kopienās Rietumāfrikā un citur parādījās mesiāniskas un atjaunotnes kustības, tostarp mahdisms, vahabisms un citas puritānas atdzimšanas formas. Šis konteksts sniedza Mahdi kustībai ideoloģisku pamatu un attaisnojumu pret esošo varu.
Mahdi kustības izcelšanās un militārā kampaņa
Pēc pasludināšanas Mahdi ātri sapulcināja sevi uzticīgos sekotājus, kas saņēma nosaukumu ansar (palīgi). Viņa kustība apvienoja reliģisku entuziasmu ar pretvaldniecisku un nacionālu pretestību, tiecoties gāzt Turku-Ēģiptes varu Sudānā. No 1881. gada jūnija līdz 1885. gada janvārim Muhameds Ahmads vadīja virkni veiksmīgu kauju pret turku-igiptiešu spēkiem, izmantodams gan reliģisku autoritāti, gan mobilizētu vietējo atbalstu. Kampaņas kulminācija bija Hartumas (Khartoum) sagrābšana un britu ģenerālgubernatora, ģenerāļa Čārlza Džordža Gordona ("Gordona pashas") nāve — notikums, kas kļuva par vienu no Eiropas preses uzmanības centrālajiem momentiem.
Starptautiskā aina un britu iesaistīšanās
19. gadsimta beigās Sudāna atradās starp britu un Osmaņu impērijas/Ēģiptes interešu laukiem. Briti ietekmēja reģiona politiku un — kopā ar Ēģipti — bija ieinteresēti saglabāt kontroli vai ietekmi. Britu valdība atbalstīja Muhameda Ali Pašas dinastijas ķedivu valdīšanu Ēģiptē, un Sudāna dažkārt tika minēta kā anglo-ēģiptiešu kondomināts. Pēc Mahdi spēku panākumiem britiem bija jāriskē ar militāru atbildi, un tā rezultātā Hartumā tika nosūtīts ģenerālis Čārlzs Džordž Gordons. Hartūmas krišana un Gordona nāve 1885. gada janvārī radīja starptautisku sašutumu un vēl vairāk nostiprināja britu lēmumu vēlāk iejaukties plašākā mērogā.
Mahdi valdīšana, iekšpolitika un struktūra
Pēc Hartūmas krišanas Mahdists īslaicīgi kontrolēja lielu Sudānas daļu un mēģināja izveidot jaunu pārvaldes kārtību, kas balstījās uz viņa interpretāciju par islāmu un viņa autoritāti kā Mahdi. Viņš centralizēja vadību, piešķirot vietniekiem militāras un civilas pilnvaras. Pēc Muhameda Ahmada pēkšņās nāves 1885. gada 22. jūnijā varu pārņēma viņa galvenais vietnieks — khalīfa (valdnieks) Abdallahi ibn Muhameds, kurš turpināja mēģināt saglabāt Mahdi režīmu. Lielbritānijas un citu avotu aprakstos — tostarp vēsturnieka un politiķa Čērčila vērtējumos — tiek atzīmēts, ka Mahdistu valdīšanas laikā daudzi bijušie administratori un valsts amatpersonas tika izslēgti vai nogalināti, kas, pēc Čērčila vārdiem, vājināja valsts pārvaldības spējas.
Nākotnes ietekme un mantojums
Mahdi kustība atstāja ilgstošu ietekmi uz Sudānas vēsturi. Viņa sacēliens bija gan reliģiska atmoda, gan bruņota pretestība pret ārēju un vietējo spēku pārākumu — tas nostiprināja ideju par pašnoteikšanos un tautisku pretošanos. Mahdistu valsts pastāvēja līdz 1898. gadam, kad anglo-ēģiptiešu ekspedīcija, kuru vadīja lords Kičeners, salauza Mahdi pēcteču varu pie Omdurmānas (Battle of Omdurman). Mahdi kā simbols turpināja iedvesmot politiskās un reliģiskās kustības Sudānā vēl gadu desmitiem.
Secinājums
Muhameds Ahmads bija nozīmīga un pretrunīga personība: viņš vienlaikus bija reliģisks reformators, karvedis un nacionālas pretestības simbols. Viņa īsā, bet spēcīgā kustība pārvērta Sudānas politisko karti 19. gadsimta beigās un ietekmēja gan reģionālos, gan britu impēriskos plānus. Lai gan Mahdi valsts bija īslaicīga, tās notikumi un sekas palika svarīgi Sudānas un plašākas reģiona vēstures izpratnei.
Sekas
Mahdistu valdīšana Sudānā tās iedzīvotājiem beidzās slikti. Sudānas ekonomika bija gandrīz pilnībā sagrauta, un iedzīvotāju skaits bada, slimību, vajāšanu un karadarbības dēļ bija samazinājies aptuveni uz pusi. No mahdistu valsts sākuma līdz tās sabrukumam Sudānā gāja bojā miljoniem cilvēku. Neviena no valsts tradicionālajām institūcijām vai lojalitātēm nebija saglabājusies neskarta. Cilšu attieksme pret mahdismu bija sašķelta, reliģiskās brālības bija novājinātas, un ortodoksālie reliģiskie līderi bija izzuduši.
Sudānas atgūšana
1895. gadā britu valdība pilnvaroja Herbertu Kičeneru sākt kampaņu, lai iekarotu Sudānu. Lielbritānija nodrošināja cilvēkus un materiālus, bet Ēģipte finansēja ekspedīciju. Anglo-igiptiešu Nīlas ekspedīcijas spēkos bija 25 800 vīru, no kuriem 8600 bija briti. Pārējie bija ēģiptiešu vienību karavīri, tostarp seši bataljoni, kas tika savervēti Sudānas dienvidos.
Bruņota upes flotile pavadīja spēkus, kuriem bija arī artilērijas atbalsts. Gatavojoties uzbrukumam, briti izveidoja armijas štābu Wadi Halfa. 1896. gada martā sākās kampaņa. Septembrī Kitčeneris ieņēma Dunkulu. Pēc tam briti uzbūvēja dzelzceļa līniju no Wadi Halfa līdz Abu Hamadam un pagarinājumu paralēli Nīlai, lai transportētu karaspēku un piegādes uz Berberu. Anglo-ēģiptiešu vienības cīnījās un uzvarēja dažādās mazākās kaujās. Visbeidzot Kitčenera karavīri devās gājienā un kuģoja Omdurmanas virzienā.
1898. gada 2. septembrī Omdurmānā Sudānas līderis, tagad pazīstams kā Halifa, iesaistīja savu 52 000 vīru armiju frontālā uzbrukumā anglo-ēģiptiešu spēkiem, kas bija sapulcējušies līdzenumā pie pilsētas. Iznākums nekad netika apšaubīts, lielā mērā tāpēc, ka briti bija pārāki par pretiniekiem. Piecu stundu ilgajā kaujā gāja bojā aptuveni 11 000 mahdistu, savukārt anglo-igiptiešu zaudējumi bija 48 kritušie un mazāk nekā 400 ievainoto.
Izkliedēšanas operācijas ilga vairākus gadus, bet organizētā pretošanās beidzās, kad halifa, kurš bija aizbēdzis uz Kurdufānu, gāja bojā kaujā pie Umm Diwaykarat 1899. gada novembrī. Daudzos apgabalos tika atzinīgi novērtēta viņa režīma krišana.
- Čērčils, Vinstons 1889. The River War: an historical account of the reconquest of the Soudan. 2 sējumi, Londona: Longmans Green. Čērčils piedalījās Kičenera ekspedīcijā kā laikraksta reportieris. Viņa grāmata tika saīsināta un 1902. gadā atkārtoti izdota vienā sējumā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Muhameds Ahmads bin Abd Allahs?
A: Muhameds Ahmads bin Abd Allāhs bija Sudānas sūfiju Samanijas ordeņa reliģiskais līderis, kurš 1881. gada 29. jūnijā pasludināja sevi par Mahdi jeb islāma ticības mesiānisko atpestītāju.
J: Kādi bija arābu Sudānas iedzīvotāju neapmierinātības iemesli?
A: Arābu Sudānas iedzīvotāji bija neapmierināti ar Turcijas un Ēģiptes valdnieku apspiešanas politiku, kā arī ar Eiropas lielvaru pieaugošo militāro un ekonomisko dominanci 19. gadsimtā.
J: Kas notika pēc Muhameda Ahmada proklamēšanas?
A: Pēc Muhameda Ahmada proklamēšanas viņš vadīja veiksmīgu militāro kampaņu pret Sudānas turku-igiptiešu valdību, līdz 1885. gada janvārī Hartūma krita.
J: Ko Lielbritānija iecēla par ģenerālgubernatoru?
A: Lielbritānija iecēla ģenerālgubernatoru Čārlzu Džordžu Gordonu ("Gordona pashu"), lai pārvaldītu Sudānu.
J: Kā Gordons nomira?
A: Gordons mira Hartūmā no Muhameda Ahmada karaspēka rokām.
J: Kas notika pēc Muhameda Ahmada nāves?
A: Pēc negaidītās Muhameda Ahmada nāves 1885. gada 22. jūnijā Sudānas pārvaldi pārņēma viņa galvenais vietnieks. Čērčils teica, ka līdz tam laikam viņi bija nogalinājuši visus cilvēkus, kas bija spējīgi to vadīt.
J: Kādas citas kustības bija pirms Mahdijas? A.: Pirms Mahdijas Rietumāfrikā bija agrākas mahdistu kustības, kā arī vahabisms un citas puritāniskas islāma atdzimšanas formas.
Meklēt