Feldmaršals Artūrs Velslijs, 1. Velingtonas hercogs, KG, GCB, GCH, PC, FRS (1769. gada 1. maijs - 1852. gada 14. septembris) bija izcils karavīrs un neaizvietojams valstsvīrs 19. gadsimtā. Viņš kļuva slavens kā Napoleona sakāves arhitekts Vaterlo kaujā 1815. gadā, un pēc tam saglabāja būtisku lomu Lielbritānijas politiskajā dzīvē. 2002. gadā viņu ierindoja 15. vietā BBC rīkotajā aptaujā par 100 izcilākajiem britiem.

Agrīnā dzīve un izglītība

Velslijs dzimis Dublinā, turīgā angloīriešu aristokrātiskā protestantu ģimenē — viņa ģimene piederēja anglo-īru augstciltīgajiem, un tēvs bija Morningtone hercogs. Jaunībā viņš saņēma klusu, bet stingru izglītību, apmeklējot Etonu un turpinot mācības vairākos privātos mācekļos, kas sagatavoja viņu militārajai un publiskajai karjerai.

Karjera armijā

Sākot dienestu britu armijā kā praporščiks, Velslijs ātri pierādīja savu spēju vadīt un organizēt. Viņš izcēlās Britu Indijā, kur guva nozīmīgu pieredzi un panākumus pret franču un pakistāniešu spēkiem—tieši Indijā viņš ieguva reputāciju kā stingrs un taktiski gudrs karavadoņs. Vēlāk viņš ieguva plašāku slavu Napoleona karos, it īpaši vadot britu spēkus Peni pussalas karā (Peninsular War) pret Napoleona armiju. Tur viņa prasme saplānot manevrus, koordinēt alianšu spēkus un uzturēt disciplīnu izrādījās izšķiroša, un viņš tika paaugstināts līdz feldmaršala pakāpei.

Vaterlo un Napoleona sakāve

1814. gadā, kad Elbā tika izsūtīts Napoleons, Velslijs tika pacelts hercogu cienīgā rangā — viņam piešķīra Velingtonas hercoga titulu kā atzinību par panākumiem Peni pussalas kampaņā. 1815. gadā, kad Napoleons atgriezās un sāka savu "stūri", Velslijs komandēja britu un sabiedroto spēkus Vaterlo kaujā, kur kopā ar prūšu maršalu Blīhēra atbalstu panāca izšķirošu uzvaru, kas beidza Napoleona aktīvo militāro varu Eiropā.

Politiskā karjera un valdība

Velingtonu bieži vien salīdzina ar Marlboro hercogu, jo abi pēc spožas militārās karjeras pārgāja politiskajā darbā. Viņš divreiz bija Apvienotās Karalistes premjerministrs toriju rindās — viņa valdības laiki bija nozīmīgi politiskās stabilitātes un konservatīvu reformu posmi. Viņš bija vadoša figūra lordu palātā līdz pat aiziešanai pensijā 1846. gadā. Kā konservatīvs politiķis viņš bieži apvienoja pragmatismu ar monarhijas un kārtības aizstāvību; reizēm tas nozīmēja kompromisus, piemēram, viņa lēmums atbalstīt Katoļu emancipationu 1829. gadā — solis, kas sarūgtināja daļu toriju, bet bija domāts valsts stabilitātes saglabāšanai.

Amati un pēdējie gadi

Līdz pat savai nāvei Velslijs bija Lielbritānijas armijas virspavēlnieks, nodrošinot, ka viņa stratēģiskā pieredze ietekmē arī valsts aizsardzības politiku. Viņš aktīvi iesaistījās parlamentārajās debatēs un valsts lietu pārraudzībā līdz pensionēšanās gadiem. Velslijs mira 1852. gada 14. septembrī; viņa piemiņa tika atzīmēta ar valsts ceremonijām, un viņa kapa vieta — St. Paulas katedrālē — kļuva par nacionālu pieminekli.

Personīgā dzīve un mantojums

Privātajā dzīvē Velslijs bija pazīstams kā nopietns, reizēm noslēgts cilvēks, kurš lielu daļu laika veltīja dienestam. Viņa laulība ar Katrīnu Pakenhemu (Catherine Pakenham) notika 1806. gadā; ģimenes dzīve daudzējādi palika otršķirta, ņemot vērā viņa ilgos prombūtnes un valsts pienākumus. Mūsdienās viņu atceras gan kā izcilu armijas komandieri, kas spēja sakopot dažādas alianšu vienības pret Napoleonu, gan kā spēcīgu politisko figūru, kura ietekmēja Lielbritānijas 19. gadsimta kursu. Viņa taktiskie paņēmieni, stingrā disciplīna un spēja saglabāt mieru krīzes brīžos tiek mācīti militārajā vēsturē kā klasisks piemērs efektīvai līderībai.

Godinājumi un ietekme

  • Velslijs saņēma vairākus ordeņus un titulus (kā norādīts sākumā), kas apliecināja viņa militāro un politisko nopelnu.
  • Viņa uzvaras un reformas stiprināja Lielbritānijas starptautisko stāvokli un ietekmēja kontinenta politisko karti pēc Napoleona laikiem.
  • Velingtona kā personības tēls saglabājas vēsturiskajos pētījumos, memuāros un sabiedriskajā atmiņā kā viens no svarīgākajiem britu karavadoņiem un politiķiem 19. gadsimtā.