Tomass Pelhems-Hollss — Ņūkāslas hercogs un 18. gadsimta britu premjerministrs

Tomass Pelhems‑Hollss — Ņūkāslas hercogs: 18. gadsimta britu premjerministrs, valsts sekretārs un ārpolitikas līderis; lomas Septiņgadu karā, vara un politiskais mantojums.

Tomass Pelhems-Hollss (Thomas Pelham-Holles KG PC FRS, 1693. gada 21. jūlijs - 1768. gada 17. novembris) bija Ņūkāslas pie Tainas un Ņūkāslas zem Laima 1. hercogs. Viņš bija britu vaigu valstsvīrs un trešais premjerministrs. Viņš bija premjerministrs divus termiņus. Viņš ir pazīstams kā Ņūkāslas hercogs.

Viņa oficiālā dzīve turpinājās visu 18. gadsimta vaigu valdīšanas laiku. Viņš bija sera Roberta Volpola (Robert Walpole) protežē, un viņa vadībā nostrādāja vairāk nekā 20 gadus līdz 1742. gadam. Kopā ar savu brāli, premjerministru Henriju Pelhemu, viņš bija pie varas līdz 1754. gadam. Līdz tam laikam viņš 30 gadus nepārtraukti bija pildījis valsts sekretāra pienākumus un dominēja Lielbritānijas ārpolitikā.

Pēc Henrija nāves Ņūkāslas hercogs bija premjerministrs sešus gadus divos atsevišķos periodos. Pirmais premjerministra amats (1754-1756) nebija īpaši ievērojams: Ņūkāsla daļēji izraisīja Septiņgadu karu, un viņa vājā diplomātija viņam maksāja premjera amatu. Pēc otrā pilnvaru termiņa (1757-1762) viņš īsu brīdi strādāja lorda Rokingema ministrijā, bet pēc tam atkāpās no valdības. Viņš visefektīvāk darbojās kā kāda spējīgāka līdera, piemēram, Valpola, viņa brāļa vai Viljama Pīta Vecākā, vietnieks.

Agrīnās gaitas un mantinieka loma

Tomass Pelhems-Hollss piedzima ievērojošā angļu zemes īpašnieku ģimenē 1693. gadā. Viņa pozīcija un ietekme valdībā lielā mērā balstījās uz mantotajiem īpašumiem un savienojumiem ar citām aristokrātiskām ģimenēm. No agras karjeras viņš iesaistījās vigu partijas iekšējā tīklu būvēšanā, izmantojot personīgās saites un patronāžu, kas 18. gadsimtā bija galvenais līdzeklis sabiedriskās un politiskās varas nostiprināšanai.

Valsts amati un ārpolitikas vadība

Ilgu laiku Pelhems-Hollss pildīja svarīgus valsts sekretāra un ārpolitikā saistītus amatus, kur viņš kļuva par vienu no galvenajiem Lielbritānijas ārpolitikas arhitektiem. Viņa 30 gadus ilgā ietekme ārlietās nodrošināja nepārtrauktību valsts kursā, tomēr viņa pieeja bieži tika kritizēta par pārmērīgu birokrātiju un atkarību no personiskajiem interešu tīkliem. Kā partijas vadītājs viņš labi pārvaldīja parlamentāro rūpalu un personāla izvietošanu, kas bija būtiski valdošās koalīcijas uzturēšanai.

Premjerministra döniji un Septiņgadu kara sākums

Pelhems-Hollss stājās premjera postenī pēc brāļa nāves, taču pirmais viņa premjerministra laiks (1754–1756) izvērtās neveiksmīgs. Politiski tas sakrita ar starptautiskas spriedzes pieaugumu, kas noveda pie plašāka konflikta — Septiņgadu kara izraisīšanās. Viņa vadības laikā valdība nespēja pietiekami ātri un efektīvi reaģēt uz militārajām un diplomātiskajām izaicinājumiem, kas noveda pie kritikas un viņa īslaicīgas gāšanas no amata.

Tomēr pēc neveiksmēm Pelhems-Hollss atgriezās pie varas 1757. gadā plašākā koalīcijā, kur par svarīgu partneri kļuva Viljams Pīts Vecākais. Šī sadarbība galu galā ļāva Lielbritānijai panākt izšķirošus panākumus karā, jo Pīts vērsa uzmanību uz efektīvāku kara vadību un jūras spēku izmantošanu, kamēr Ņūkāslas kapacitāte partijiskās administrācijas uzturēšanā nodrošināja politisku atbalstu. Neskatoties uz to, daudzi vēsturnieki uzskata, ka pat šajos panākumos lielu lomu spēlēja Pīta enerģija vairāk nekā Ņūkāslas taktiskā vadība.

Vadības stils un politiskā reputācija

Ņūkāslas hercogs tika raksturots kā izcils partijas organizators un patronāžas meistars, taču viņam pietrūka spožuma un stingras stratēģiskas vīzijas, kas būtu nepieciešama sarežģītu starptautisku krīžu vadīšanai. Viņa spējas nodrošināt lojalitāti un izvietot savus cilvēkus nozīmīgos posteņos deva rezultātus ilgtermiņā, bet tajā pašā laikā radīja pieņēmumu, ka viņš labāk darbojās kā spēcīgāka līdera vietnieks nevis kā pats par sevi pārliecinošs valdības vadītājs.

Mantojums un beigums

Pelhems-Hollss nomira 1768. gadā. Viņa politiskā ietekme 18. gadsimtā bija ievērojama — gan kā valsts amatpersonam, kas ilgu laiku virzīja ārpolitikas kursu, gan kā partijas organizatoram, kura darbība ilgi ietekmēja britu politiku. Vēsturnieki viņu bieži vērtē divdomīgi: no vienas puses — par veiksmīgu tīklu veidotāju un ilgtermiņa administrācijas nodrošinātāju, no otras — par vadītāju, kuram trūka stingrības krīzes brīžos.

Kopsavilkums: Tomass Pelhems-Hollss ir nozīmīga figūra Lielbritānijas 18. gadsimta politikā — ilggadējs valsts sekretārs, divkārtējs premjerministrs un vigu partijas reperzentants, kura darbība spēlēja būtisku lomu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, īpaši pirms un laikā, kad Eiropā pārvērtojās lielāks bruņots konflikts.

Meklēt pēc burta