Boriss Džonsons — Lielbritānijas premjerministrs, Konservatīvās partijas līderis
Boriss Džonsons — Lielbritānijas premjerministrs un Konservatīvās partijas līderis: no žurnālista un Londonas mēra līdz Brexit un parlamenta līderim.
Aleksandrs Boriss de Pfefels Džonsons (dzimis 1964. gada 19. jūnijā) ir britu politiķis un žurnālists, kurš bijis Apvienotās Karalistes premjerministrs un Konservatīvās partijas līderis. Viņš kļuva par partijas līderi 2019. gada 23. jūlijā un ieņēma premjerministra amatu no 2019. gada 24. jūlija līdz 2022. gada 6. septembrim. Džonsons bija parlamenta deputāts no Veikstbridžas un Dienvidruislipas (Uxbridge and South Ruislip) apgabala (kopš 2015. gada) un agrāk (2001–2008) pārstāvēja Henlijas vēlēšanu apgabalu.
Izglītība un žurnālista karjera
Džonsons ieguva izglītību Itonā, pēc tam studēja Balliol koledžā Oksfordā, kur specializējās klasikā. Pēc studijām viņš sāka žurnālista karjeru — strādājis laikrakstā The Times, vēlāk pārgāja uz The Daily Telegraph, bijis redaktora asistents un 1999. gadā kļuva par The Spectator redaktoru. Džonsons ir vairāku grāmatu autors un plaši pazīstams kā asprātīgs, reizēm provokatīvs rakstnieks un kolumnists.
Politiskais ceļš
Džonsons pirmo reizi iekļuva Nacionālajā politikā, kļūstot par Pārstāvju palātas deputātu 2001. gadā par Henliju. Pēc laika žurnālistikā viņš 2008. gada Londonas mēra vēlēšanās tika ievēlēts par Londonas mēru un šajā amatā strādāja divus termiņus, līdz 2016. gadam. 2015. gadā viņš atgriezās Parlamentā kā deputāts par Uksbridžu un Dienvidruislipu.
2016. gada jūlijā, pēc Brexit referendumā panākta "aiziešanas" (Leave) kampaņas rezultāta, Džonsons tika iecelts par ārlietu un sadraudzības lietu valsts sekretāru (Foreign Secretary). Viņš izstājās no šī amata 2018. gada jūlijā, sakarā ar domstarpībām ap premjerministres Terēzas Mejas panākto Brexit vienošanos. Pēc atkāpšanās uz laiku atgriezās aktīvā politiskā darbībā un 2019. gadā startēja Konservatīvās partijas līdera vēlēšanās.
Premjerministrs un galvenie notikumi (2019–2022)
2019. gada Konservatīvās partijas līdera vēlēšanās Džonsons uzvarēja un 2019. gada 24. jūlijā kļuva par Apvienotās Karalistes premjerministru. Viņa vadībā Konservatīvā partija guva pārliecinošu uzvaru 2019. gada Apvienotās Karalistes parlamenta vēlēšanās, kas notika 2019. gada 12. decembrī. Džonsona galvenais mērķis bija nodrošināt Brexit īstenošanu — viņš panāca izstāšanās vienošanos ar ES un vadīja valsti pārejas periodā pēc izstāšanās.
- COVID-19: 2020. gada pavasarī valsts vadība cīnījās ar pandēmijas sekām; pats Džonsons 2020. gada aprīlī smagi saslima un īslaicīgi nonāca intensīvās terapijas nodaļā, taču aprīļa beigās atgriezās darbā.
- Partiju skandāli un "Partygate": 2021–2022. gadā atklājumi par valdības iekšējām sanākšanām un sociālām aktivitātēm COVID ierobežojumu laikā radīja plašu sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu neapmierinātību; policija izsniedza vairākas naudas sodu kvītis par pulcēšanās noteikumu pārkāpumiem — pirmo reizi IP adresāts bija arī Džonsons (2022), kas bija sensacionāls notikums.
- Pārvaldības kritika un amatu zaudēšana: 2022. gada vasarā vairāku ministru atlūgumi, īpaši saistībā ar Chris Pincher ainu un to, kā Džonsons ar to rīkojās, izraisīja spiedienu uz viņu atkāpties; 2022. gada 7. jūlijā viņš paziņoja par atkāpšanos no Konservatīvās partijas līdera amata, paliekot amatā kā rūpnieciskais (caretaker) premjerministrs līdz 6. septembrim, kad viņu nomainīja Liz Truss.
Konflikti, izmeklēšanas un turpmākā karjera
Džonsona vadība bija polarizēta — viņam bija gan lieli atbalstītāju loki, gan plaši kritiķi. Viņa politiskās valodas stils, mediju sniegtie komentāri un reizēm pretrunīgā uzvedība veicināja gan popularitāti, gan skandālus. Pēc premjerministra amata zaudēšanas Džonsons palika svarīga, taču pretrunīga figūra britu politikā. 2023. gadā parlamentārās komitejas un ētikas izmeklēšanas par Partygate izmeklēšana radīja tālejošas sekas un turpināja ietekmēt viņa publisko tēlu.
Personīgā dzīve
Džonsons ir dzimis ārvalstīs (Ņujorkā), viņa ģimenē ir politiķu un intelektuāļu tradīcija; tēvs ir romāna autors un bijušais deputāts. Viņš ir bijis precējies vairākas reizes un ir bērnu tēvs. Džonsons ir pazīstams arī ar saviem rakstiem, grāmatām un rakstnieka stila izpausmēm politikā.
Nobeigums
Aleksandrs Boriss de Pfefels Džonsons ir svarīga un strīdīga figūra mūsdienu Lielbritānijas politikā — no žurnālista līdz Londonas mēram, no ārlietu ministra līdz premjerministram. Viņa karjera iezīmējas ar būtiskām politiskām uzvarām (īpaši saistībā ar Brexit) un smagām reputācijas problēmām, kas ietekmējušas viņa un partijas stāvokli. Viņš turpina būt publiskā uzmanības centrā un ietekmēt diskusijas par konservatīvo politiku un valsts vadību.
Agrīnā dzīve un izglītība
Boriss Džonsons ir dzimis klīnikā Upper East Side Ņujorkā, Ņujorkā. Viņš ir vecākais no Stenlija Džonsona četriem bērniem. Stenlijs ir bijušais Eiropas Parlamenta deputāts no Konservatīvās partijas. Viņš bija arī Eiropas Komisijas un Pasaules Bankas darbinieks. Borisa Džonsona māte ir gleznotāja Šarlote Foseta (vēlāk Vala). Viņa ir slavenā advokāta un Eiropas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja sera Džeimsa Foketa meita.
No tēva puses Džonsons ir Ali Kemala mazmazdēls. Kemals bija liberāls turku žurnālists un iekšlietu ministrs Osmaņu impērijas lielā vezīra Damata Ferida pasas valdībā. Viņš tika nogalināts Turcijas Neatkarības kara laikā. Pirmā pasaules kara laikā Borisa vectēvs un tante tika atzīti par Lielbritānijas pavalstniekiem. Viņi pieņēma vecmāmiņas uzvārdu Džonsone. Savas kosmopolītiskās izcelsmes dēļ Džonsons sevi ir raksturojis kā "viena cilvēka kausējamo katlu". Viņa senči bija musulmaņi, ebreji un kristieši, ja pieskaita arī viņa vecvecvecākus. Viņa tēva vecmāmiņa no mātes puses (viņa mātes vecmāmiņa) Marija Luīze de Pfefefela bija Virtembergas prinča Paula pēctece. Tas bija saistīts ar prinča attiecībām ar vācu aktrisi. Džonsons ir Lielbritānijas karaļa Džordža II pēcnācējs caur princi Paulu. Džonsons ir arī visu iepriekšējo britu karaļnamu pēcnācējs caur Džordža vecvectēvu, Anglijas karali Džeimsu I.
Džonsons un viņa ģimene drīz pēc viņa piedzimšanas devās atpakaļ uz Angliju, jo viņa mātei bija jānokārto Oksfordas eksāmeni. Džonsona māsa Reičela piedzima gadu vēlāk. Bērnībā Borisam Džonsonam bija smaga (smaga) vājdzirdība. Viņam tika veiktas vairākas operācijas, lai ausīs ievietotu aizbāžņus. Tiek ziņots, ka bērnībā viņš bija diezgan kluss. Viņš mācījās Eiropas skolā Briselē, Ashdown House un pēc tam Etonas koledžā. Etonā viņš bija karaļa stipendiāts. Oksfordas Balliol koledžā viņš lasīja klasisko literatūru. Viņš bija Brekenberija stipendiāts. Oksfordas savienības priekšsēdētāju ievēlēja jau otrajā mēģinājumā (mēģinājums). Radeks Sikorskis sacīja, ka Džonsons darbojies kā sociāldemokrātu partijas atbalstītājs, lai iegūtu savienības prezidenta amatu. Tas bija tāpēc, ka šī partija universitātē bija populāra. Džonsons noliedz, ka viņš to būtu darījis. Viņš sacīja, ka viņš bija tikai SDP vēlamais kandidāts. Kopā ar Deividu Kameronu viņš bija Oksfordas Bullingdon Club biedrs. Šis klubs ir studentu ēdināšanas biedrība, kas ir pazīstama ar saviem vētrainajiem mielastiem.
Personīgā dzīve
1987. gadā Džonsons apprecējās ar Allegru Mostinu-Ovenu. Laulība ilga mazāk nekā gadu. Tā tika šķirta 1993. gadā. Vēlāk tajā pašā gadā viņš apprecējās ar advokāti Marinu Vīleri. Vīlere ir žurnālista un raidījumu vadītāja sera Čārlza Vīlera un viņa sievas indiešu sikhu izcelsmes Dipas Singhas meita. Vīleru un Džonsonu ģimenes ir pazīstamas jau daudzus gadus. Marina Vīlere mācījās Eiropas skolā Briselē tajā pašā laikā, kad Boriss Džonsons mācījās Eiropas skolā. Viņiem ir divi dēli - Teodors Apollo (dzimis 1999. gadā) un Milo Artūrs (dzimis 1995. gadā) - un divas meitas - Lara Letisa (dzimusi 1993. gadā) un Kasija Persija (dzimusi 1997. gadā).
2016. gadā Džonsons atteicās no ASV pilsonības. Viņš bija amerikānis, jo bija dzimis Ņujorkā. 2018. gadā Džonsons un Vīlere paziņoja par šķiršanos. Viņa jaunā draudzene ir Kerija Symonds. Viņi saderinājās 2019. gada beigās. Viņu pirmais dēls piedzima 2020. gada 29. aprīlī. Viņš piedzima Londonas Universitātes koledžas slimnīcā. Viņa vārds ir Vilfreds Lorijs Nikolass Džonsons.
Politiskā karjera
1997. gada vispārējās vēlēšanās Džonsons kandidēja par Klovidas dienvidu apgabala deputātu. Viņš zaudēja vēlēšanās. 2001. gadā viņš tika ievēlēts par Henlijas parlamenta deputātu. Viņš nomainīja Maiklu Heseltinu. Pēc Nika Hokinsa (Nika Hokinsa (Nick Hawkins), kas bija iekšlietu ministra ēnu pārstāvis, atkāpšanās no amata 2004. gadā viņš kļuva par mākslas ēnu ministru. No 2003. gada novembra Džonsons bija Konservatīvās partijas priekšsēdētāja vietnieks. Viņš uzsvaru lika uz priekšvēlēšanu kampaņām.
2004. gada novembrī Džonsons tika atbrīvots no šiem augstajiem amatiem. Viņš tika apsūdzēts, ka melojis Maiklam Hovardam par četrus gadus ilgušo ārlaulības romānu ar The Spectator korespondenti Ņujorkā un bijušo redaktora vietnieci Petronellu Vaitu. Džonsons apgalvoja, ka apsūdzības nav patiesas. Viņš sacīja, ka tās ir "apvērsta piramīdas pīrāgu piramīda". Tomēr Hovards Džonsonu atlaida, jo uzskatīja, ka preses ziņojumi liecina, ka Džonsonsons ir melojis, nevis paša romāna dēļ.
2005. gada 9. decembrī jaunais konservatīvo līderis Deivids Kemerons viņu iecēla par augstākās izglītības ēnu ministru. Drīz pēc tam Džonsons atkāpās no The Spectator redaktora amata. 2006. gada 2. aprīlī laikraksts News of the World paziņoja, ka Džonsonam bijis vēl viens ārlaulības sakars. Viņi apgalvoja, ka šis romāns bijis ar žurnālisti Annu Fazakerliju no laikraksta TheTimes Higher Education Supplement. Videoierakstā redzams, kā viņš iznāk no viņas dzīvokļa un vicina viņu taksometrā. Ekseteras Universitātē teiktajā runā par studentu finansēšanu Džonsons esot izteicis smieklīgas piezīmes par pateicību auditorijai par to, ka viņa runas laikā "netika izvirzīti citi jautājumi". Iespējams, tā bija atsauce uz apsūdzībām par otro afēru. Laikrakstā The Times publicētajā ziņojumā bija teikts, ka Kamerons iespējamo afēru uzskatīja par privātu lietu. Viņš teica, ka Džonsons tās dēļ nezaudēs darbu.
2008. gada Londonas mēra vēlēšanas
2007. gada 16. jūlijā Džonsons preses pārstāvjiem paziņoja, ka, iespējams, kandidēs par konservatīvo kandidātu Londonas mēra vēlēšanās 2008. gadā. Ziņojumos bija teikts, ka viņš paziņojis, ka "šī iespēja ir pārāk liela un balva pārāk brīnišķīga, lai palaistu garām ... iespēju pārstāvēt Londonu un runāt londoniešu vārdā". Viņš atkāpās no augstākās izglītības ēnu ministra amata. Publiskajās Londonas mēroga priekšvēlēšanās viņš ieguva 75 % balsu. Viņš tika apstiprināts par konservatīvo kandidātu 2007. gada 27. septembrī.
Džonsons 2006. gada martā
Londonas mērs
Alkohola lietošanas aizliegums sabiedriskajā transportā
2008. gada 7. maijā Džonsons paziņoja, ka vēlas aizliegt (apturēt) alkohola lietošanu Londonas transporta sistēmā. To bija paredzēts sākt 1. jūnijā. Jeroen Weimar, Londonas Transporta departamenta transporta policijas un noteikumu izpildes direktors, teica, ka tas ir saprātīgi. Viņš teica, ka cilvēkiem vilcienos vajadzētu būt uzmanīgākiem. Sākotnēji aizliegums tika piemērots Londonas metro, autobusos, DLR un Kroidonas tramvajos. Vēlāk, 2008. gada jūnijā, tika pievienots arī Londonas virszemes metro. Paziņojumos presei bija teikts, ka aizliegums attiecas uz "stacijām visā galvaspilsētā". Tajā nebija teikts, vai tas attiecās arī uz valsts dzelzceļa stacijām, jo īpaši tām stacijām, kuras neapkalpo TfL līnijas, kurās alkohols ir aizliegts.
Tūkstošiem dzērāju izmantoja metro sistēmu pēdējā vakarā, kad bija atļauts lietot alkoholu, lai atzīmētu šo notikumu. Problēmas dēļ nācās slēgt sešas Londonas metro stacijas. Dzērāji uzbruka vairākiem darbiniekiem un policistiem. Policija veica 17 arestus. Dzērāji sabojāja vairākus vilcienus. Vilcieni tika izņemti no satiksmes.
2008. gada olimpiskās spēles
Džonsons piedalījās 2008. gada Pekinas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā. Viņš bija Londonas pārstāvis, kas no Pekinas mēra Guo Dzjiņlunga saņēma olimpisko karogu. Tas notika, lai oficiāli paziņotu, ka Londona ir 2012. gada olimpisko spēļu mājvieta. Ķīnas plašsaziņas līdzekļi norādīja, ka viņš bija "rupjš, augstprātīgs un necienīgs", jo pieņēma olimpisko karogu ar vienu roku, iebāza rokas kabatās un neaizpogāja jaku. Vēlāk Pekinā, Londonas namā rīkotajā ballītē, Džonsons teica runu, kurā paziņoja, ka "pingpongs atgriežas mājās".
Džonsons apņēmās atjaunot Routemaster autobusus, ja tiks ievēlēts par mēru
Deputāts (kopš 2015. gada)
2014. gada augustā Džonsons paziņoja, ka 2015. gada vispārējās vēlēšanās kandidēs par Konservatīvo partijas kandidātu Uksbridžāun Dienvidruislipā. Par partijas kandidātu viņš kļuva septembrī. 2015. gada maijā notikušajās vispārējās vēlēšanās Džonsons uzvarēja. Viņš kļuva par parlamenta deputātu. Daži uzskatīja, ka viņš kandidēja par deputātu, lai aizstātu Deividu Kameronu Apvienotās Karalistes premjerministra amatā.
Brexit
2016. gada februārī Džonsons atbalstīja "Vote Leave" Apvienotās Karalistes 2016. gada referendumā par dalību Eiropas Savienībā. Pēc tam, kad Džonsons paziņoja, ka vēlas izstāties no Eiropas Savienības, "Brexit" atbalsts kritās par gandrīz 2 %, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2009. gada marta.
2016. gada 22. jūnijā Džonsons televīzijas debatēs 6000 skatītāju klātbūtnē Vemblija arēnā sacīja, ka 23. jūnijs varētu būt "Lielbritānijas neatkarības diena". Tolaik Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons (David Cameron) runāja par Džonsona apgalvojumu. Viņš teica: "doma, ka mūsu valsts nav neatkarīga, ir muļķība. Visas šīs debates pierāda mūsu suverenitāti."
Deivids Kamerons atkāpās no premjerministra amata pēc tam, kad Apvienotā Karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Džonsons bija favorīts uz jaunā premjerministra amatu. Tomēr Džonsons paziņoja, ka nekandidēs Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās.
Ārlietu sekretārs (2016-2018)
Terēza Meja kļuva par Konservatīvās partijas vadītāju un premjerministri. 2016. gada jūlijā viņa iecēla Džonsonu par ārlietu un sadraudzības lietu valsts sekretāru. Daudzi uzskatīja, ka šī iecelšana vājina viņa politisko ietekmi. Baraks Obama kritizēja Džonsonu pēc tam, kad Džonsonsons izteica Obamam rasistisku piezīmi. Tas notika pēc tam, kad Obama paziņoja, ka vēlas, lai Apvienotā Karaliste paliktu Eiropas Savienībā.
2018. gada maijā Džonsons atbalstīja Irānas kodolvienošanos. To neatbalstīja prezidents Donalds Tramps (Donald Trump). Pēc Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanas Solsberi, Džonsons salīdzināja Vladimiru Putinu ar Ādolfu Hitleru.
Džonsons savas politiskās karjeras laikā tika apsūdzēts seksismā, korupcijā un rasismā.
Džonsons 2018. gada jūlijā atkāpās no ārlietu ministra amata. Tas notika pēc tam, kad premjerministrei Terēzai Mejai neizdevās panākt Brexit vienošanos.
Džonsons tiekas ar prezidentu Donaldu Trampu Apvienoto Nāciju Organizācijā, 2017. gada oktobris.
Džonsons ar Izraēlas prezidentu Reuvenu Rivlinu, 2015. gada novembris
Premjerministrs (kopš 2019. gada)
2019. gada līderu sacīkstes
2019. gada 16. maijā Džonsons paziņoja, ka plāno kandidēt uz premjerministra amatu un kļūt par Konservatīvās partijas līderi 2019. gada vēlēšanās. Viņš izturēja pirmo balsošanas kārtu, kurā par viņu nobalsoja 114 konservatīvo deputāti. Vēlāk viņš ar lielu balsu skaitu uzvarēja visos turpmākajos balsojumos. Kopā ar Džeremiju Hantu 20. jūnijā viņš bija viens no pēdējiem diviem kandidātiem.
Locekļu balsojums noslēdzās 22. jūlijā. Rezultāti tika paziņoti 23. jūlijā. Džonsons tika ievēlēts par līderi ar 92 153 balsīm (66,4 %) pret 46 656 balsīm (33,6 %), ko saņēma Hants. Viņš 24. jūlijā pēc tikšanās ar karalieni oficiāli nomainīja Terēzu Meju premjerministra amatā.
2019. gada vispārējās vēlēšanas
2019. gada 29. oktobrī Džonsons paziņoja, ka nākamās vispārējās vēlēšanas notiks 2019. gada 12. decembrī. Viņš vēlējās, lai konservatīvie iegūtu vairākumu parlamentā un varētu pieņemt Brexit likumprojektu. Vēlēšanu rezultāts bija liela konservatīvo uzvara. Viņi uzvarēja ar kopējo vairākumu aptuveni 80 deputātu vietās. Leiboristu partijai šis bija sliktākais rezultāts kopš 1935. gada.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir Aleksandrs Boriss de Pfefels Džonsons?
A: Aleksandrs Boriss de Pfefels Džonsons ir britu politiķis un žurnālists, Apvienotās Karalistes premjerministrs un Konservatīvās partijas līderis no 2019. gada 23. jūlija līdz 2022. gada 5. septembrim.
J: Kādus amatus viņš ir ieņēmis?
A: Kopš 2015. gada Džonsonsons ir parlamenta deputāts Uksbridžā un Dienvidruislipā (Uxbridge and South Ruislip), no 2001. līdz 2008. gadam pārstāvēja Henlijas vēlēšanu apgabalu, 2008. gadā tika ievēlēts par Londonas otro mēru, 2016. gadā - par ārlietu un sadraudzības lietu valsts sekretāru, 2005. gadā - par augstākās izglītības ēnu ministru, no 1999. līdz 2005. gadam - par žurnāla The Spectator redaktoru.
Jautājums: Kad viņš kļuva par premjerministru?
A: Viņš kļuva par premjerministru 2019. gada 24. jūlijā.
J: Kā viņš kļuva par premjerministru?
A: Viņš kļuva par premjerministru pēc uzvaras 2019. gada Konservatīvās partijas vadības vēlēšanās pret Džeremiju Hantu.
J: Kura notikuma dēļ viņš atkāpās no premjerministra amata?
A: Viņš atkāpās no premjerministra amata 2022. gada 5. septembrī pēc tam, kad viņš risināja skandālu, kurā bija iesaistīts Kriss Pinčers, un tā dēļ atkāpās daudzi kabineta locekļi.
J: Vai Džonsons pēc atkāpšanās no premjerministra amata atkal kandidēja uz amatu?
A: Nē, neraugoties uz cerībām, ka viņš atkal kandidēs pēc tam, kad pēc viņa atkāpšanās no premjerministra amata atkāpās Liza Trusa, viņš nolēma nekandidēt atkārtoti.
Meklēt