Konservatīvā un unionistu partija (Apvienotā Karaliste) — pārskats

Konservatīvā (Toriju) partija — visaptverošs pārskats par tās vēsturi, politiku, līderiem (ieskaitot Borisu Džonsonu) un ietekmi Apvienotajā Karalistē.

Autors: Leandro Alegsa

11-10-2025 18:23

Konservatīvo un unionistu partija (parasti saīsināti - Konservatīvā partija vai neoficiāli - Toriju partija) ir galvenā labējā politiskā partija Apvienotajā Karalistē. Tās politika parasti atbalsta konservatīvismu, tostarp tirgus ekonomikas principus, tradicionālas institūcijas un valsts drošību. Pēc 2019. gada Apvienotās Karalistes parlamenta vēlēšanām tā bija lielākā partija Pārstāvju palātā ar 365 no 650 iespējamām vietām.

Vēsturisks pārskats

Partijas saknes meklējamas 17.–19. gadsimtā kā Toru (Tory) kustība; mūsdienu Konservatīvā partija tika formalizēta 19. gadsimta sākumā. Gadsimtu gaitā tā vairākkārt pārveidojās un dominēja britu politiskajā dzīvē. Konservatīvo līderi un premjerministri, piemēram, Winston Churchill un Margaret Thatcher, bija nozīmīgas figūras partijas un valsts vēsturē.

Ideoloģija un politiskie mērķi

Ekonomika: parasti atbalsta brīvo tirgu, uzņēmējdarbības veicināšanu, nodokļu stimulēšanu un ierobežotu valsts iejaukšanos ekonomikā.
Sociālā politika: uzsvars uz tradīcijām, likumu un kārtību, kā arī uz indivīda atbildību.
Valsts vienotība: uzsvērta unionisms — Apvienotās Karalistes saglabāšana kā vienota valsts, kas ir īpaši nozīmīgi attiecībā uz Skotiju, Velsu un Ziemeļīriju.
Eiropas jautājumi: partijas nostāja par ES un attiecībām ar Eiropu ir mainījusies — pēdējos gados dominēja euroskeptiķi un atbalsts Breksitam.

Organizācija un vadība

Partiju vada partijas līderis, kuram parasti seko arī amats kā premjerministrs, ja partija ir pie varas. Partijas struktūrā ietilpst parlamenta frakcija, lokālās nodaļas, politiskie kabineti un Mums piederošas institūcijas, kas koordinē vēlēšanu kampaņas un politikas veidošanu. Lēmumi partijas līmenī tiek pieņemti kombinējot vadības un biedru/atbalstītāju iesaisti.

Vēlēšanu sniegums un mērķi

Konservatīvā partija ir regulārs konkurents ar labējām un centrālām partijām, īpaši ar Labour (Darba partiju). Partijas atbalsts svārstās atkarībā no ekonomiskās situācijas, iekšpolitiskajiem skandāliem un ārpolitiskajiem izaicinājumiem. Pēc 2019. gada vēlēšanām partija ieguva stabilu vairākumu Pārstāvju palātā (365 vietas no 650), kas ļāva īstenot savu politisko programmu un risināt Breksita iznākuma īstenošanas jautājumus.

Pēdējie notikumi (2019)

2019. gada vasarā, pēc iekšpartijas līdera sacensībām, par Konservatīvās partijas līderi kļuva Boriss Džonsons. Viņš 2019. gada 24. jūlijā kļuva par premjerministru, un pēc 2019. gada Apvienotās Karalistes parlamenta vēlēšanām (2019. gada 12. decembrī) partija nodrošināja skaidru parlamentāro vairākumu, ļaujot viņa valdībai īstenot plānus saistībā ar Breksitu un citiem politikas virzieniem.

Reģionālā ietekme un kritika

Konservatīvā partija bieži tiek kritizēta gan par politikas virzienu izvēli, gan par sociālo un ekonomisko sekām. Kritiķi norāda uz sociālo nevienlīdzību, publisko pakalpojumu finansējuma samazināšanu vai skarbu reformu sekām. No otras puses, atbalstītāji izceļ ekonomisko stabilitāti, drošību un nozīmīgu vēlēšanu uzvaru, kas dod iespēju īstenot partijas programmu.

Nākotnes izaicinājumi

Partijas nākotne ir saistīta ar spējām risināt iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, tostarp ekonomiskās atveseļošanas plānus, attiecības ar Eiropu pēc Breksita, reģionālās atsauces (piem., Skotijas neatkarības kustība) un vēlētāju uzticības saglabāšanu. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir līdzsvarot partijas tradicionālās vērtības ar mūsdienu sociālekonomiskajām prasībām.

Apvienotās Karalistes premjerministrs un Konservatīvās partijas līderis Boriss Džonsons

Partiju politika

Konservatīvie tic šādām lietām:

Skotijai, Velsai un Ziemeļīrijai būtu jāpaliek Apvienotās Karalistes sastāvā.
Laulības būtu jāveicina ar nodokļu sistēmas palīdzību.
Brīvam tirgum un izglītībai jārada iespēju sabiedrība.
Katram bērnam ir jānodrošina vislabākais dzīves sākums un piekļuve labām skolām neatkarīgi no viņa izcelsmes.
Lai novērstu sociālo netaisnību, ļoti svarīgas ir drosmīgas reformas sociālās labklājības un profesionālo prasmju jomā.
Inovācijas, uzņēmējdarbība un brīvā uzņēmējdarbība ir ļoti svarīgas sabiedrībai.
Labklājības valstij ir jāpalīdz slimajiem un trūcīgajiem.
Pensijas būtu jāsaista ar personas vidējo izpeļņu.
Imigrācijai uz Apvienoto Karalisti vajadzētu būt mazākai.
Būtu vairāk jāatbalsta Lielbritānijas bruņoto spēku dalībnieki un viņu ģimenes.
Lielbritānijai vajadzētu saglabāt savus kodolieročus.
Monarhija ir jāsaglabā.
Lielbritānijā nevajadzētu mainīt vēlēšanu norisi.

Vēsture

19. gadsimts

Šo partiju 1834. gadā dibināja Roberts Pīls no vecās toriju partijas, kas dibināta 1678. gadā. 19. gadsimta 19. gadsimtā šī partija bija viena no divām galvenajām politiskajām partijām līdzās Liberāļu partijai. Partija 1846. gadā sašķēlās saistībā ar "kukurūzas likumu" atcelšanu, ko atbalstīja Roberts Pīls un lielākā daļa augstāko konservatīvo deputātu, bet kas nepatika konservatīvo deputātiem no aizmugures. Pēc atcelšanas Pīla valdība krita, un Roberts Pīls un viņa sekotāji pievienojās Liberāļu partijai. Tā rezultātā konservatīvie divdesmit astoņus gadus nespēja izveidot vairākuma valdību.

Bendžamina Dizraeli vadībā partija izveidoja filozofiju, kas atbalstīja Britu impēriju, Anglikāņu baznīcu, monarhiju un sociālās reformas, un tā 1874.-1880. gadā partiju izvirzīja pie varas. 1886. gadā Liberāļu partija sašķēlās jautājumā par to, vai Īrijai būtu jāpiešķir neatkarība. Tie, kas to neatbalstīja, kļuva pazīstami kā liberālie unionisti, un viņi pievienojās konservatīvajiem. Šī alianse nozīmēja, ka lielāko daļu no 1885. līdz 1906. gadam pie varas bija konservatīvie, kurus vadīja lords Salisberijs un pēc tam Artūrs Balfūrs.

20. gadsimta sākums un vidus

Līdz 1906. gadam konservatīvie atkal sašķēlās, šoreiz par tarifu reformu, un 1906. gada vispārējās vēlēšanās partiju pārliecinoši sakāva Liberāļu partija. 1912. gadā Konservatīvā partija oficiāli apvienojās ar Liberālo unionistu partiju, izveidojot mūsdienu Konservatīvo un unionistu partiju, tomēr parasti to saīsināti sauc par Konservatīvo partiju. No 1916. līdz 1922. gadam partija bija koalīcijā ar Liberālo partiju, un no 1922. līdz 1929. gadam Stenlija Boldvina vadībā tā galvenokārt bija pie varas. 20. gadsimta 20. gados Leiboristu partija nomainīja liberāļus un kļuva par galveno konservatīvo politisko pretinieku.

Konservatīvie bija vadošā figūra 1931.-1935. gada un 1940.-1945. gada koalīcijās, un Vinstons Čērčils bija premjerministrs Otrā pasaules kara laikā. Leiboristi uzvarēja konservatīvos 1945. gada vispārējās vēlēšanās, un konservatīvie bija spiesti pieņemt daudzas leiboristu jaunās reformas, piemēram, labklājības valsts izveidi un augstus nodokļus. Konservatīvie atgriezās pie varas no 1951. līdz 1964. gadam Čērčila, Entonija Edena, Harolda Makmilana un Aleka Duglasa-Homa vadībā, un šajā laikā Lielbritānija piedzīvoja ekonomikas un valsts labklājības periodu. No 1965. līdz 1975. gadam konservatīvos vadīja Edvards Hīts, un no 1970. līdz 1974. gadam viņi bija pie varas.

20. gadsimta beigas

Kad Hīts bija pie varas, viņš ieveda Lielbritāniju Eiropas Savienībā, kas vēlāk dziļi sašķēla Konservatīvo partiju. Ziemeļīrijā bija jāievieš tieša pārvalde, ņemot vērā vardarbību, kas bija saistīta ar nemieriem. Pēc tam Ulsteras unionistu partija pārtrauca atbalstīt Konservatīvo partiju Vestminsterā. Kalnraču streiks un augošā inflācija 1973. gadā lika Hītam ieviest trīs dienu darba nedēļu, lai racionalizētu varu. Pēc 1974. gada februārī notikušajām vispārējām vēlēšanām tika ievēlēts parlaments, un leiboristi bija pie varas līdz 1979. gadam.

Mārgareta Tečere 1975. gadā kļuva par Konservatīvās partijas vadītāju un veiksmīgi ieviesa vairākas monetārās politikas nostādnes. 1979. gadā partija atgriezās pie varas, jo leiboristu valdība nespēja tikt galā ar "neapmierinātības ziemu" un pieaugošo inflāciju Lielbritānijā. Tečere bija premjerministre no 1979. līdz 1990. gadam un uzvarēja 1979., 1983. un 1987. gada vispārējās vēlēšanās. Tečeres otrajā un trešajā pilnvaru termiņā privatizēja lielāko daļu Lielbritānijas valstij piederošo rūpniecības uzņēmumu, piemēram, British Telecom 1984. gadā, British Gas 1986. gadā, British Airways 1987. gadā un British Leyland un British Steel 1988. gadā.

1989. gadā konservatīvā valdība ieviesa sabiedrisko nodevu jeb "aptaujas nodokli", kas tika uzskatīts par netaisnīgu pret nabadzīgajiem iedzīvotājiem un bija ļoti nepopulārs. Tečeri 1990. gadā premjerministres un Konservatīvās partijas vadītāja amatā nomainīja Džons Meidžors. Mejors vadīja valsti un partiju līdz 1997. gadam. Džons Mejors 1992. gadā aizstāja nepopulāro Kopienas nodevu ar Padomes nodokli un 1992. gada vispārējās vēlēšanās panāca negaidītu uzvaru. Lai gan 90. gadu sākumā bija recesija, Džona Majora konservatīvo valdība aizsāka ilgu ekonomiskās labklājības periodu, kas ilga līdz pat 2000. gadu beigām. 1997. gada vispārējās vēlēšanās konservatīvie piedzīvoja pārliecinošu sakāvi un zaudēja visas Skotijas un Velsas deputātu vietas. Pie tā vainojami partijas sašķelšanās iemesli saistībā ar Eiropas Savienību, 1992. gada "melnās trešdienas" valūtas problēma un "Jaunā" leiboristu partija Tonija Blēra vadībā.

21. gadsimts

Pēc tam partija trīspadsmit gadus atradās opozīcijā, un no 1997. līdz 2001. gadam to vadīja Viljams Heigs. 2001. gada vispārējās vēlēšanās partijas kampaņa bija vērsta uz vairākām labējās politikas nostādnēm, un, lai gan Hāgu uzskatīja par spēcīgu runātāju, viņa vadību sabojāja daži neveiksmīgi reklāmas triki, un 2001. gada vispārējās vēlēšanās partija ieguva tikai vienu vietu. No 2001. līdz 2003. gadam partiju vadīja Īens Dankans Smits (Iain Duncan Smith), un, lai gan viņš mazināja dažu partijas labējo politiku, daudzi konservatīvo deputāti uzskatīja, ka viņš nespēj atgriezt partiju pie varas, un 2003. gadā par partijas vadītāju kļuva Maikls Hovards (Michael Howard).

Leiboristu valdība Tonija Blēra vadībā kļuva nepopulāra Irākas kara dēļ. Maiklam Hovardam 2005. gada vispārējās vēlēšanās izdevās samazināt leiboristu vairākumu parlamentā no 167 līdz 66. Drīz pēc tam Hovards atkāpās no amata, un par Konservatīvās partijas vadītāju kļuva Deivids Kamerons. Kameroms pievērsās mūsdienu un vides jautājumiem. Sākot ar 2007. gadu, konservatīvajiem regulāri bija pārsvars sabiedriskās domas aptaujās, un 2010. gada vispārējās vēlēšanās šī partija ieguva visvairāk vietu parlamentā un visvairāk balsu, bet līdz vairākumam parlamentā pietrūka 20 vietu. Tika izveidota koalīcijas valdība ar liberāldemokrātiem, un 2010. gada 11. maijā par premjerministru kļuva Deivids Kamerons. Apvienotās Karalistes 2015. gada vispārējās vēlēšanās konservatīvie ieguva 331 vietu. Tika izveidota pirmā konservatīvo vairākuma valdība kopš 1992. gada.

Abi līderi, cenšoties mainīt partijas zīmolu un palielināt tās pievilcību, ir pieņēmuši liberālajam konservatīvismam atbilstošu politiku. Tas ietvēra "zaļāku" nostāju vides un enerģētikas jomā un dažu sociāli liberālu uzskatu pieņemšanu, piemēram, viendzimuma laulību akceptēšanu. Tomēr šo politiku ir papildinājis fiskālais konservatīvisms, kurā viņi ir saglabājuši stingru nostāju attiecībā uz budžeta deficīta samazināšanu un uzsākuši taupības programmu ekonomikā. Cita mūsdienīga politika, kas atbilst vienas valsts konservatīvismam un kristīgajai demokrātijai, ietver izglītības reformu, paplašinot studentu aizdevumu pieteikumu skaitu, lai tie varētu studēt arī pēcdiploma studiju programmās, un ļaujot studēt arī trūcīgākiem cilvēkiem, vienlaikus palielinot mācību maksu un ieviešot lielāku ierobežojumu. Uzsvars tika likts arī uz cilvēktiesībām, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, vienlaikus atbalstot individuālo iniciatīvu.

Pēc tam, kad Apvienotā Karaliste 2016. gada 23. jūnijā nobalsoja par izstāšanos no ES, Kamerons atkāpās no Konservatīvo partijas līdera un premjera amata. 2016. gada 11. jūlijā tika oficiāli paziņots, ka 2016. gada 13. jūlija vakarā par jauno Konservatīvās partijas līderi un premjerministri kļūs Terēza Meja.

Nesen īstenotā politika ietver pasaulē vadošo mērķi līdz 2050. gadam sasniegt nulles CO2 emisiju līmeni, ieguldījumus tīrā enerģijā un vides aizsardzībā, lielāku finansējumu skolām, lielāku finansējumu zinātnei un pētniecībai, lielāku policijas skaitu un lielāku NHS (Nacionālā veselības dienesta) finansējumu. 2019. gadā Konservatīvā partija kļuva par pirmo lielāko pasaules valdību, kas pasludināja ārkārtas stāvokli klimata jomā. Pēc 2019. gada vispārējām vēlēšanām parlamentā ir vairāk LGBT+ konservatīvo deputātu.