Neville Chamberlain

Agrīnā dzīve

Nevils dzimis Edgbastonas rajonā Birmingemā, Anglijā. Viņa tēvs bija Džozefs Čemberlens, nozīmīgs politiķis. Viņa pusbrālis (abiem bija dažādas mātes) Ostens Čemberlens arī kļuva par politiķi. Nevils mācījās Regbija skolā. Viņš interesējās par botāniku (augiem), putniem un makšķerēšanu. Nevilam patika arī mūzika un literatūra (lasīšana). Viņš mācījās metalurģiju Masonas koledžā, kuru Džozefs Čemberlens vēlāk padarīja par Birmingemas Universitātes sastāvdaļu. Vēlāk viņš kļuva par mācekli grāmatvedības uzņēmumā.

Nevils kļuva par veiksmīgu vadītāju ražošanas uzņēmumā. 1911. gadā, kad viņam bija 42 gadi, Birmingemas iedzīvotāji viņu ievēlēja (izvēlējās) par pilsētas domes locekli. Padomē viņa uzdevums bija plānot pilsētas uzlabošanu, un tas bija tāds pats darbs, kādu bija veicis viņa tēvs. Viņš plānoja jaunus namus nabadzīgajiem iedzīvotājiem. 1915. gadā viņš kļuva par Birmingemas lordu mēru, tāpat kā viņa tēvs. Šajā amatā viņš strādāja pie pilsētas uzlabošanas, tostarp izveidoja Birmingemas simfonisko orķestri.

Parlamenta deputāts

1916. gadā premjerministrs Loids Džordžs lūdza Čemberlenu kļūt par iesaukšanas vadītāju, piespiežot civiliedzīvotājus pievienoties britu armijai Pirmajā pasaules karā.Čemberlens un Loids Džordžs bieži strīdējās, un drīz vien viņi viens otram nepatika. Nākamajā gadā Čemberlens pameta šo amatu. Tā vietā viņš piedalījās 1918. gada vispārējās vēlēšanās un kļuva par konservatīvo parlamenta deputātu Lēdvudā, Birmingemā.

Valdība

1923. gadā premjerministrs Endrjū Bonārs Lovs (Andrew Bonar Law) Čemberlenu iecēla par veselības ministru Šajā amatā Čemberlens vairāk strādāja, lai palīdzētu nabadzīgajiem cilvēkiem. Piemēram, viņš izstrādāja likumu, kas piesaistīja īres cenas tam, cik laba ir ēka. Pēc tam Čemberlens neilgu laiku bija Valsts kases kanclers, kas atbildēja par ekonomiku. Pēc 1924. gada vispārējām vēlēšanām viņš atkal kļuva par veselības ministru, kur palika līdz 1929. gada vispārējām vēlēšanām, kurās konservatīvie zaudēja. Laikā no 1924. līdz 1929. gadam Čemberlens palīdzēja pieņemt daudzus jaunus likumus, lai palīdzētu nabadzīgajiem cilvēkiem, tostarp pensiju sistēmu, kas palīdzēja izveidot Lielbritānijas labklājības valsti pēc Otrā pasaules kara.

1929. gadā konservatīvie zaudēja vispārējās vēlēšanās, un par jauno leiboristu premjerministru kļuva Ramsijs Makdonalds. Šajā laikā Konservatīvā partija centās ieviest importa tarifus (nodokļus), lai stiprinātu tirdzniecību Britu impērijā. Citi cilvēki, tostarp lords Bīberbruks, uzņēmējs, kuram piederēja daudz laikrakstu, tam nepiekrita, sakot, ka tirdzniecībai jābūt brīvai. Lords Bīberbruks nodibināja jaunu partiju, lai cīnītos pret konservatīvajiem. Čemberlens cīnījās ar Bīberbruka partiju vēlēšanās un uzvarēja. Tas padarīja viņu ļoti populāru Konservatīvo partijā.

1931. gadā ekonomiskā krīze noveda pie vēl vienām vispārējām vēlēšanām. Pēc vēlēšanām Čemberlens kļuva par Valsts kases kancleru. Šajā amatā viņš strādāja, lai dzēstu kara laikā radušos parādus. 1932. gadā viņš varēja uzsākt tarifu sistēmas ieviešanu. Viņa tēvs Džozefs Čemberlens, būdams ārlietu ministrs, ilgu laiku bija strādājis par spēcīgāku Lielbritānijas impēriju. Viņš arī cītīgi strādāja par tarifu sistēmu, jo uzskatīja, ka tā padarīs impēriju ekonomiski neatkarīgu. Nevils bija gandarīts, ka viņa tēva vēlmes varēja piepildīties.

Karš kļūst iespējams

Līdz 1934. gadam Čemberlens uzskatīja, ka ekonomika ir atveseļojusies. Tomēr šajā laikā daudzi svarīgi cilvēki, tostarp Čemberlena pusbrālis Ostins un Vinstons Čērčils, brīdināja, ka nacistiskā Vācija bruņojas (veido savu armiju). Šie vīri teica, ka arī Lielbritānijai ir jābruņojas. Valdība 1934. gada jūlijā paziņoja parlamentam, ka tai ir plāns, kā Karaliskos gaisa spēkus padarīt daudz spēcīgākus.

Tomēr ne visi bija priecīgi par bruņošanās sacensību (sacensību ar Vāciju par lielākas armijas izveidi). Pirmais pasaules karš vēl bija cilvēku atmiņās, un valstī valdīja pacifistiskas noskaņas. Čemberlens ieteica premjerministram Stenlijam Boldvinam 1935. gada vispārējās vēlēšanās runāt par bruņošanos. Boldvins bažījās, ka cilvēki par viņu nebalsos, ja viņš runās par armijas stiprināšanu, tāpēc tā vietā viņš runāja par mājokļiem un bezdarbu.

Čemberlens smagi strādāja lēnas ekonomikas apstākļos. Valdība iegādājās neizmantotās rūpnīcas un tērēja naudu, lai tās atkal padarītu jaunas. Šī ideja palīdzēja, kad sākās karš, jo Lielbritānijai bija modernākās iekārtas. Kad viņš 1935. gadā paziņoja (pastāstīja sabiedrībai par) savu budžetu (ekonomikas plānu), leiboristu partija paziņoja, ka viņš vēlas karu. Citi cilvēki joprojām apgalvoja, ka viņš nav darījis pietiekami daudz, lai izveidotu armiju. 1936. gadā valdība paziņoja par plāniem veidot Karalisko kara flotu.

Premjerministrs

1937. gadā Stenlijs Boldvins atkāpās no amata, un Čemberlens 28. maijā kļuva par jauno premjerministru. Čemberlenu galvenokārt atceras par to, ka viņš bija premjerministrs laikā, kad Eiropā sākās Otrais pasaules karš, taču, būdams premjerministrs, viņš veica arī dažas svarīgas pārmaiņas Lielbritānijā. Viņš pieņēma likumus, kas uzlaboja darba apstākļus. Viņš ierobežoja darba laiku sievietēm un bērniem. Viņš ieviesa apmaksātu atvaļinājumu lielai iedzīvotāju daļai. Viņš ieviesa likumus, ar kuriem centās padarīt iedzīvotājus veselīgākus, veicot vingrinājumus un medicīniskās pārbaudes. Bija plānotas daudzas citas pārmaiņas, taču kara sākums apturēja šo pārmaiņu īstenošanu.

20. gadsimta 30. gados Īrijas Taoiseach (līdzīgs premjerministram) bija Éamon de Valera. de Valera strādāja pie jaunas Īrijas konstitūcijas (likumu kopuma) izveides. Viņš vēlējās panākt Īrijas neatkarību no Lielbritānijas. Īrijai bija sava valdība, bet Lielbritānija joprojām kontrolēja Ziemeļīriju un tai bija jūras ostas (tā sauktās līgumostas) Īrijā. de Valera vēlējās, lai šī kontrole tiktu pārtraukta. Čemberlens vēlējās, lai Īrija atbalstītu Lielbritāniju kara gadījumā, jo viņš zināja, ka bez īru palīdzības būs grūti aizsargāt Atlantijas okeānu. Čemberlens un viņa valsts sekretārs Malkolms Makdonalds panāca vienošanos par līguma ostu atdošanu Īrijai, taču cerēja, ka Lielbritānijas karakuģi tās varētu izmantot kara laikā.

Daudzi konservatīvie, tostarp Vinstons Čērčils (kurš 1921. gadā bija vienojies par ostām), stingri iebilda pret šo plānu. Šī vienošanās kopā ar plānu ierobežot ebreju ieceļošanu Palestīnā (kuru tobrīd kontrolēja Lielbritānija) padarīja Čemberlenu nepopulāru daudzu cilvēku vidū.

Minhenes līgums

Lai gan daudzi cilvēki brīdināja par nacistiskās Vācijas draudiem, Čemberlens izvēlējās ministrus, kuri viņam piekrita, un viņš vēlējās izvairīties no jauna kara. Čemberlens, tāpat kā daudzi citi tā laika cilvēki, bija ļoti noraizējies par karu. Viņi uzskatīja, ka tādi cilvēki kā Ādolfs Hitlers ir pie varas tāpēc, ka viņu tauta uzskata, ka viņu situācija ir netaisnīga. Vācu tauta uzskatīja, ka Versaļas līgums - vienošanās, kas tika noslēgta, lai izbeigtu Pirmo pasaules karu, - bija netaisnīgs. Kad nacistiskā Vācija iebruka (pārņēma kontroli) Austrijā un Sudetu zemē (Čehoslovākijas daļa), Čemberlens centās saglabāt mieru.

1938. gada septembrī viņš devās uz Minheni, lai runātu ar Hitleru. Kopā ar Francijas premjerministru Eduāru Daladjē un Itālijas diktatoru Benito Musolīni viņš noslēdza vienošanos ar Hitleru. Viņam tika atļauts kontrolēt Sudetu apgabalu, bet bija jāpiekrīt, ka turpmāk strīdu (nesaskaņu) risināšanai viņš neizmantos savu armiju. Kad Čemberlens atgriezās mājās, daudzi cilvēki teica, ka viņš ir paveicis lielisku darbu. Čemberlens bija ļoti apmierināts un teica, ka šī vienošanās nozīmē "mieru mūsu laikam".

Čemberlens atgriezās mājās ar Hitlera solījumu neiebrukt citās valstīs.

Karš

1939. gada martā Vācijas bruņotie spēki iebruka, lai kontrolētu pārējo Čehoslovākijas teritoriju. Tas bija pretrunā Minhenes līgumam. Čemberlens saprata, ka viņa mēģinājumi kontrolēt Hitleru ir izgāzušies. Viņš sāka gatavot Lielbritāniju karam, izmantojot uzceltās jaunās rūpnīcas. Tika izgatavoti daudzi jauni ieroči, tostarp Supermarine Spitfire (iznīcinātājs) un radars. Kad 1. septembrī vācieši iebruka Polijā. 1939, briti un franči kopīgi apsprieda un nolēma pasludināt karu Vācijai (pastāstīja, ka Vācijai karš ir sācies). Čemberlens runāja pa radio un paziņoja britu tautai, ka karš ir sācies.

Čemberlens izveidoja jaunu valdību, kuras sastāvā bija Vinstons Čērčils. Pēc tam, kad vācieši 1940. gada aprīlī iebruka Norvēģijā, briti nosūtīja jūras spēkus, lai cīnītos pret viņiem. Tomēr plāns nebija veiksmīgs, un parlaments vairs neatbalstīja Čemberlenu. 1940. gada 10. maijā Čemberlens atkāpās no amata. Čērčils kļuva par premjerministru, bet Čemberlens palika valdībā. Vēlāk maijā Vācija piedāvāja miera nosacījumus (lietas, ar kurām tā vēlējās pārtraukt karadarbību). Vairums valdības locekļu, tostarp Čemberlens, vēlējās piekrist Vācijai un pārtraukt karadarbību. Čērčils negribēja vienoties ar Vāciju. Viņš runāja ar Čemberlenu, un drīz Čemberlens sāka piekrist Čērčila viedoklim. Rezultātā Lielbritānija palika karā.

Nāve

1940. gada vasarā Čemberlens saslima. Jūlijā viņam tika veikta vēža operācija kuņģī. Viņš mēģināja atgriezties darbā, bet kļuva pārāk vājš, un viņam nācās doties pensijā. Viņš nomira 1940. gada 9. novembrī no zarnu vēža. Viņam bija 71 gads. Vinstons Čērčils uzstājās parlamentā, lai paziņotu par Čemberlena nāvi. Viņš uzslavēja Čemberlenu kā labu un godīgu cilvēku.

Cilvēki nav vienisprātis par Čemberlena vēsturi. Daži uzskata, ka viņa rīcība bija nepareiza, jo viņš neapturēja Hitleru. Citi uzskata, ka viņš deva Lielbritānijai un Francijai vairāk laika sagatavoties karam.

Biogrāfijas

• Dilks, Deivids. Neville Chamberlain, volume 1: Pioneering and Reform, 1869-1929 Cambridge University Press, 1984.
• Dutton, David. Neville Chamberlain. Hodder Arnold, 2001
• Feiling, Keith. Nevila Čemberlena dzīve. Macmillan & Co. Ltd, 1946.
• Gilbert, Martin. The Roots of Appeasement. New American Library, 1966.
• Self, Robert. Neville Chamberlain: Nevilla Nevilla Nevillera biogrāfija. Ashgate, 2006
• Wheeler-Bennett, John Munich : Prologue to Tragedy, New York : Duell, Sloan and Pearce, 1948.
• Oksfordas Nacionālās biogrāfijas vārdnīca