Artūrs Nevils Čemberlens — Lielbritānijas premjerministrs (1937–1940)

Nevils kļuva par veiksmīgu vadītāju ražošanas uzņēmumā. 1911. gadā, kad viņam bija 42 gadi, Birmingemas iedzīvotāji viņu ievēlēja (izvēlējās) par pilsētas domes locekli. Padomē viņa uzdevums bija plānot pilsētas uzlabošanu, un tas bija tāds pats darbs, kādu bija veicis viņa tēvs. Viņš plānoja jaunus namus nabadzīgajiem iedzīvotājiem. 1915. gadā viņš kļuva par Birmingemas lordu mēru, tāpat kā viņa tēvs. Šajā amatā viņš strādāja pie pilsētas uzlabošanas, tostarp izveidoja Birmingemas simfonisko orķestri.

1929. gadā konservatīvie zaudēja vispārējās vēlēšanās, un par jauno leiboristu premjerministru kļuva Ramsijs Makdonalds. Šajā laikā Konservatīvā partija centās ieviest importa tarifus (nodokļus), lai stiprinātu tirdzniecību Britu impērijā. Citi cilvēki, tostarp lords Bīberbruks, uzņēmējs, kuram piederēja daudz laikrakstu, tam nepiekrita, sakot, ka tirdzniecībai jābūt brīvai. Lords Bīberbruks nodibināja jaunu partiju, lai cīnītos pret konservatīvajiem. Čemberlens cīnījās ar Bīberbruka partiju vēlēšanās un uzvarēja. Tas padarīja viņu ļoti populāru Konservatīvo partijā.

1931. gadā ekonomiskā krīze noveda pie vēl vienām vispārējām vēlēšanām. Pēc vēlēšanām Čemberlens kļuva par Valsts kases kancleru. Šajā amatā viņš strādāja, lai dzēstu kara laikā radušos parādus. 1932. gadā viņš varēja uzsākt tarifu sistēmas ieviešanu. Viņa tēvs Džozefs Čemberlens, būdams ārlietu ministrs, ilgu laiku bija strādājis par spēcīgāku Lielbritānijas impēriju. Viņš arī cītīgi strādāja par tarifu sistēmu, jo uzskatīja, ka tā padarīs impēriju ekonomiski neatkarīgu. Nevils bija gandarīts, ka viņa tēva vēlmes varēja piepildīties.

Tomēr ne visi bija priecīgi par bruņošanās sacensību (sacensību ar Vāciju par lielākas armijas izveidi). Pirmais pasaules karš vēl bija cilvēku atmiņās, un valstī valdīja pacifistiskas noskaņas. Čemberlens ieteica premjerministram Stenlijam Boldvinam 1935. gada vispārējās vēlēšanās runāt par bruņošanos. Boldvins bažījās, ka cilvēki par viņu nebalsos, ja viņš runās par armijas stiprināšanu, tāpēc tā vietā viņš runāja par mājokļiem un bezdarbu.

Čemberlens smagi strādāja lēnas ekonomikas apstākļos. Valdība iegādājās neizmantotās rūpnīcas un tērēja naudu, lai tās atkal padarītu jaunas. Šī ideja palīdzēja, kad sākās karš, jo Lielbritānijai bija modernākās iekārtas. Kad viņš 1935. gadā paziņoja (pastāstīja sabiedrībai par) savu budžetu (ekonomikas plānu), leiboristu partija paziņoja, ka viņš vēlas karu. Citi cilvēki joprojām apgalvoja, ka viņš nav darījis pietiekami daudz, lai izveidotu armiju. 1936. gadā valdība paziņoja par plāniem veidot Karalisko kara flotu.

20. gadsimta 30. gados Īrijas Taoiseach (līdzīgs premjerministram) bija Éamon de Valera. de Valera strādāja pie jaunas Īrijas konstitūcijas (likumu kopuma) izveides. Viņš vēlējās panākt Īrijas neatkarību no Lielbritānijas. Īrijai bija sava valdība, bet Lielbritānija joprojām kontrolēja Ziemeļīriju un tai bija jūras ostas (tā sauktās līgumostas) Īrijā. de Valera vēlējās, lai šī kontrole tiktu pārtraukta. Čemberlens vēlējās, lai Īrija atbalstītu Lielbritāniju kara gadījumā, jo viņš zināja, ka bez īru palīdzības būs grūti aizsargāt Atlantijas okeānu. Čemberlens un viņa valsts sekretārs Malkolms Makdonalds panāca vienošanos par līguma ostu atdošanu Īrijai, taču cerēja, ka Lielbritānijas karakuģi tās varētu izmantot kara laikā.

Daudzi konservatīvie, tostarp Vinstons Čērčils (kurš 1921. gadā bija vienojies par ostām), stingri iebilda pret šo plānu. Šī vienošanās kopā ar plānu ierobežot ebreju ieceļošanu Palestīnā (kuru tobrīd kontrolēja Lielbritānija) padarīja Čemberlenu nepopulāru daudzu cilvēku vidū.

1938. gada septembrī viņš devās uz Minheni, lai runātu ar Hitleru. Kopā ar Francijas premjerministru Eduāru Daladjē un Itālijas diktatoru Benito Musolīni viņš noslēdza vienošanos ar Hitleru. Viņam tika atļauts kontrolēt Sudetu apgabalu, bet bija jāpiekrīt, ka turpmāk strīdu (nesaskaņu) risināšanai viņš neizmantos savu armiju. Kad Čemberlens atgriezās mājās, daudzi cilvēki teica, ka viņš ir paveicis lielisku darbu. Čemberlens bija ļoti apmierināts un teica, ka šī vienošanās nozīmē "mieru mūsu laikam".

Čemberlens izveidoja jaunu valdību, kuras sastāvā bija Vinstons Čērčils. Pēc tam, kad vācieši 1940. gada aprīlī iebruka Norvēģijā, briti nosūtīja jūras spēkus, lai cīnītos pret viņiem. Tomēr plāns nebija veiksmīgs, un parlaments vairs neatbalstīja Čemberlenu. 1940. gada 10. maijā Čemberlens atkāpās no amata. Čērčils kļuva par premjerministru, bet Čemberlens palika valdībā. Vēlāk maijā Vācija piedāvāja miera nosacījumus (lietas, ar kurām tā vēlējās pārtraukt karadarbību). Vairums valdības locekļu, tostarp Čemberlens, vēlējās piekrist Vācijai un pārtraukt karadarbību. Čērčils negribēja vienoties ar Vāciju. Viņš runāja ar Čemberlenu, un drīz Čemberlens sāka piekrist Čērčila viedoklim. Rezultātā Lielbritānija palika karā.

1940. gada vasarā Čemberlens saslima. Jūlijā viņam tika veikta vēža operācija kuņģī. Viņš mēģināja atgriezties darbā, bet kļuva pārāk vājš, un viņam nācās doties pensijā. Viņš nomira 1940. gada 9. novembrī no zarnu vēža. Viņam bija 71 gads. Vinstons Čērčils uzstājās parlamentā, lai paziņotu par Čemberlena nāvi. Viņš uzslavēja Čemberlenu kā labu un godīgu cilvēku.

Cilvēki nav vienisprātis par Čemberlena vēsturi. Daži uzskata, ka viņa rīcība bija nepareiza, jo viņš neapturēja Hitleru. Citi uzskata, ka viņš deva Lielbritānijai un Francijai vairāk laika sagatavoties karam.

Biogrāfijas

• Dilks, Deivids. Neville Chamberlain, volume 1: Pioneering and Reform, 1869-1929 Cambridge University Press, 1984.
• Dutton, David. Neville Chamberlain. Hodder Arnold, 2001
• Feiling, Keith. Nevila Čemberlena dzīve. Macmillan & Co. Ltd, 1946.
• Gilbert, Martin. The Roots of Appeasement. New American Library, 1966.
• Self, Robert. Neville Chamberlain: Nevilla Nevilla Nevillera biogrāfija. Ashgate, 2006
• Wheeler-Bennett, John Munich : Prologue to Tragedy, New York : Duell, Sloan and Pearce, 1948.
• Oksfordas Nacionālās biogrāfijas vārdnīca