Džozefs Čemberlens

Agrīnā dzīve

Čemberlens dzimis Londonas pilsētā Kambervelā. Viņa tēvam bija veiksmīgs apavu uzņēmums. Džozefs bija labs skolnieks, skolā ieguva balvas franču valodā un matemātikā. Viņš pameta skolu 16 gadu vecumā un kļuva par mācekli tēva uzņēmumā. Kad viņam bija 18 gadi, viņš pārcēlās uz Birmingemu, lai strādātu sava tēvoča skrūvju uzņēmumā. Viņš strādāja uzņēmumā līdz 38 gadu vecumam, un uzņēmums kļuva ļoti veiksmīgs.

Agrīnā politiskā dzīve

Čemberlens bija unitārietis, kristietis, kurš uzskatīja, ka Kristus bija dzīves paraugs, bet nebija dievišķs (nebija Dieva daļa). Unitārieši cenšas palīdzēt sabiedrībai. Birmingemā pēc industriālās revolūcijas bija daudz problēmu, un daudziem vīriešiem nebija atļauts balsot. Čemberlens 1868. gadā palīdzēja kādam liberālam vīrietim kļūt par Birmingemas parlamenta deputātu. 1869. gadā viņš izveidoja grupu, kas strādāja par bezmaksas pamatizglītību visiem bērniem.

1869. gada novembrī viņš kļuva par Birmingemas pilsētas domes locekli. Tajā viņš strādāja par lētākām zemes cenām lauku (lauku) strādniekiem un kļuva ļoti populārs. 1873. gadā viņš kļuva par Birmingemas mēru. Viņš nopirka gāzes un ūdens uzņēmumus pilsētai, lai iedzīvotājiem būtu pieejams tīrs un drošs ūdens. Viņš izveidoja parkus, ceļus, skolas muzejus un uzcēla jaunas mājas nabadzīgajiem iedzīvotājiem.

1876. gada jūnijā viņš kļuva par Birmingemas parlamenta deputātu. Parlamentā viņš centās apvienot radikālos deputātus (deputātus, kas vēlējās pārmaiņas) pret pie varas esošo Vigu partiju. Viņa darbs palīdzēja Viljamam Evartam Gladstonam 1880. gadā kļūt par premjerministru. Čemberlens parlamentā bieži runāja par izglītību.

Valdības dzīve

1880. gadā Čemberlens kļuva par Tirdzniecības padomes (Board of Trade) prezidentu - valdības ministra, kas strādāja, lai uzlabotu tirdzniecību. Viņš izstrādāja likumus, lai palīdzētu citām pilsētām iegādāties privātos uzņēmumus, kā to bija darījis Birmingemā. Viņš strādāja, lai Īrijā, kas bija Lielbritānijas kolonija, padarītu lētāku īres maksu. Tajā laikā daudzi cilvēki uzskatīja, ka Īrijai vajadzētu savu parlamentu, taču daudzi citi, tostarp Čemberlens, tam stingri nepiekrita. Čemberlens strādāja, lai palīdzētu arodbiedrībām, bet brīdināja no sociālisma, sakot, ka tas varētu izraisīt šķiru karu.

1885. gadā par premjerministru kļuva konservatīvais lords Solsberijs, un Čemberlens vairs nebija valdībā. Konservatīvā valdība veica daudzas pārmaiņas, kas iepriecināja Čemberlenu, tostarp bezmaksas izglītība visiem bērniem. Tā kā Čemberlens un daudzi citi liberāļi nebija vienisprātis ar Liberālo partiju par Īriju, Čemberlens izveidoja jaunu partiju - Liberālos unionistus. No 1886. gada liberāļi unionisti dalīja varu ar konservatīvajiem pret Liberālo partiju, taču Čemberlens nebija valdībā.

Koloniālais sekretārs

1895. gada jūnijā Čemberlens kļuva par valdības koloniālo sekretāru, kas kontrolēja notikumus britu kolonijās. Tā kā daudzas Eiropas valstis, īpaši Vācija un Francija, kļuva spēcīgākas, Čemberlens vēlējās, lai visas Britu impērijas valstis sadarbotos. Viņš arī vēlējās, lai Lielbritānija iegūtu vairāk zemes Āfrikā. Viņš uzbūvēja dzelzceļu gar Nigēras upes daļu, lai palīdzētu britu Karaliskajai Nigēras kompānijai attīstīties. Šī zeme kopā ar Sokoto apgabalu 1901. gadā kļuva par mūsdienu Nigēriju.

Čemberlens arī vēlējās, lai Lielbritānija kontrolētu Dienvidāfriku. Viņš lūdza, lai Dienvidāfrikā būtu vairāk britu karavīru. Viņš lūdza palīdzību daudzām britu kolonijām un pretī palīdzēja Austrālijai iegūt savu konstitūciju. Būri (holandiešu zemnieki) nevēlējās, lai Lielbritānija kontrolē viņu zemi, un 1899. gadā viņi uzbruka britiem. Tas bija Otrā būru kara sākums. Sākumā Lielbritānijai bija problēmas cīnīties ar bīriem, bet 1900. gadā briti kļuva spēcīgāki.

1900. gada rudenī Lielbritānijā notika vispārējās vēlēšanas. Čemberlens aicināja iedzīvotājus balsot (izvēlēties) par to pašu valdību (ar premjerministru Solsberi), kas palīdzētu uzvarēt karā. Tā kā Čemberlens bija ļoti populārs, daudzi cilvēki balsoja par šo valdību, un tā palika pie varas. Čemberlens palīdzēja Vinstonam Čērčilam kļūt par parlamenta deputātu.

1902. gada maijā Lielbritānija uzvarēja Otrajā Būru karā. Čemberlens apmeklēja Dienvidāfriku, lai mēģinātu palīdzēt veidot labākas attiecības starp abām valstīm. Atgriezies Lielbritānijā, viņš runāja arī ar sionistiem ebrejiem (ebrejiem, kuri vēlējās savu valsti) un runāja par zemes piešķiršanu Kenijā. Šis plāns tā arī netika īstenots. Čemberlens mēģināja noslēgt aliansi ar Vāciju, bet, kad tas neizdevās, viņš noslēdza aliansi starp Franciju un Lielbritāniju. To nosauca par sirsnīgo Entente cordiale, un tā izbeidza simtiem gadu ilgušo cīņu starp abām valstīm.

Vēlākā dzīve

Čemberlens uzskatīja, ka Britu impērijas valstīm ir jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, lai tās kļūtu spēcīgas. Lai to panāktu, Lielbritānijai vajadzēja aplikt ar nodokļiem importu (preces no citām valstīm). To sauca par tarifu reformu. Valdība tam nepiekrita, tāpēc Čemberlens atkāpās no valdības. Viņš sadarbojās ar citiem parlamenta deputātiem, lai pieprasītu tarifu reformu.

1906. gadā, īsi pēc savas 70. dzimšanas dienas, Čemberlens piedzīvoja insultu, kas viņu ļoti nomocīja. Viņš nevarēja smagi strādāt, tāpēc viņa dēls Ostens Čemberlens (kurš arī bija parlamenta deputāts) palīdzēja viņam strādāt. Viņš nomira no sirdslēkmes 1914. gada 2. jūlijā.

Piemiņas vietas

Pateicoties Čemberlena darbam, Birmingemas pilsēta ļoti mainījās. Birmingemā ir daudz vietu, kurām ir Čemberlena vārds. Birmingemas universitātē, kuru viņš palīdzēja dibināt, ir viņa vārdā nosaukts pulksteņa tornis. Arī Čemberlena laukumā Birmingemas centrā ir viņam veltīts piemineklis.

Čemberlena laukums ar Čemberlena memoriālu, Birmingemas centrs


Čemberlena piemiņas pulksteņa tornis, Birmingemas Universitāte