Roberts Gaskoins Čecils — 3. Solsberijas markīzs, Lielbritānijas premjers

Roberts Gaskoins Čecils — Solsberijas markīzs: trīskārtējs Lielbritānijas premjers, imperiālās politikas un Īrijas jautājumu ietekmētājs, kas formēja 19. gs. ārpolitiku un jūras floti.

Roberts Artūrs Talbots Gaskoins Čecils (Robert Arthur Talbot Gascoyne-Cecil, 3rd Marquess of Salisbury KG GCVO PC FRS) (1830. gada 3. februāris — 1903. gada 22. augusts) bija britu valstsmanis un Apvienotās Karalistes premjerministrs, kas valdīja trīs reizēs kopumā vairāk nekā trīspadsmit gadus. Pirms mantot titulu viņš politiskajā dzīvē bija pazīstams kā lords Roberts Čecils, bet no 1865. līdz 1868. gadam — kā vikonts Krenborns. Dzimis aristokrātiskā ģimenē, viņš saņēma klasisku izglītību un agri iesaistījās politiskajā darbā, kļūstot par vienu no iespaidīgākajiem 19. gadsimta konservatīvās politikas līderiem.

Agrīnā dzīve un politiskā iesaiste

Roberts Čecils nāca no ietekmīgas ģimenes, kura ilgi bija iesaistīta Lielbritānijas politikā un aristokrātiskajā dzīvē. Jaunībā viņš saņēma tradicionālu aristokrātisku izglītību (mācījies Etonā un Oksfordā) un drīz iesaistījās partijas politikā. 1853. gadā lords Čecils tika ievēlēts parlamentā kā Konservatīvās partijas deputāts — tas bija viņa starts garā valsts pārvaldes karjerā, kurā viņš apvienoja aristokrātisku statusu ar enerģisku administratīvu darbu.

Valdībā un ministru amati

1866. gadā, jau pazīstams kā vikonts Krenborns, viņš iekļuva lorda Derbija vadītajā valdībā un kļuva par Indijas valsts sekretāru. Pēc īsas atkāpšanās no ministra amata Krenborns atgriezās valdības apritē un 1874. gadā, tagad jau kā Solsberijas markīzs, kļuva par Indijas valsts sekretāru premjerministra Bendžamina Dizraeli kabinetā. 1878. gadā viņš tika iecelts par ārlietu ministru Disraeli valdībā, pozīcijā, kurā viņš sāka nostiprināt savu reputāciju kā pragmatisks, drošs un uz imperiālismu vērsts diplomāts.

Premjerministra laiki

Solsberijs kļuva par Konservatīvās partijas līderi un pirmo reizi ieņēma premjerministra amatu no 1885. gada 23. jūnija līdz 1886. gada 28. janvārim. Šī pirmā valdība bija īslaicīga, jo konservatīvajiem trūka pilnas parlamentārās pārliecības. 1886. gada 25. jūlijā viņš atgriezās amatā ar stabilāku balsu vairākumu un vadīja valdību līdz 1892. gada 11. augustam. Trešo reizi Solsberijs bija premjerministrs no 1895. gada 25. jūnija līdz 1902. gada 11. jūlijam, kad veselības stāvokļa dēļ atkāpās no amata. Pēc viņa atkāpšanās valdības vadību pārņēma viņa radinieks Arthurs Balfurs, kas bija viens no viņa tuvākajiem politiskajiem sekotājiem.

Galvenās politiskās prioritātes un ārpolitika

Solsberija premjerministra laikā dominēja vairāki galvenie jautājumi. Viens no tiem bija sacensība starp Eiropas lielvarām par ietekmi un resursiem Āfrikā — tā sauktā "cīņa par Āfriku". Viņš bija praktisks imperiālists, kas centās saglabāt un paplašināt britu ietekmi, reizē izvairoties no liekiem kontinentālajiem savienojumiem ("splendid isolation" jeb ievērojama izolācija), uzticoties karaliskajai jūras spēku pārākumam un diplomātiskai manevrēšanai. Savu premjerministra periodu laikā Apvienotā Karaliste piedalījās arī Otrajā būru karā, kas bija nozīmīgs notikums imperiālajā politikā un izraisīja plašas diskusijas mājās par kara vadību un koloniju pārvaldību.

Otrs ilgstošs iekšpolitikas izaicinājums bija Īrijas jautājums — Īrijas nacionālistu centieni iegūt plašāku pašpārvaldi un zemesreformu prasības. Šo humusālu un politiski jūtīgo jautājumu atbalstīja viņa galvenais politiskais pretinieks Gladstons, Liberālās partijas līderis un vairākas reizes premjerministrs. Solsberijs centās pretoties pilnīgai Home Rule īstenošanai, vienlaikus veicot dažas reformas, kas domātas sabalansēt drošības un stabilitātes prasības ar nepieciešamību samazināt spriedzi.

Sasniegumi un administratīvās reformas

Solsberijs bija nozīmīgs arī iekšpolitiski: viņš piedalījās diskusijās par vietējās pārvaldes reformām, tajā skaitā debatēs, kas noveda pie Londonas grāfistes padomes (London County Council) un citu pašvaldību reformu izveides un nostiprināšanas. Savā laikā viņš arī atbalstīja flotes stiprināšanu — viņa valdības laikā tika pievērsta uzmanība Karaliskās jūras kara flotes modernizācijai un paplašināšanai, jo Solsberijs uzskatīja spēcīgu jūras spēku par būtisku Lielbritānijas aizsardzībai un impērijas intereses nodrošināšanai.

Mantojums un rakstniecība

Solsberija laikā Āfrika tika intensīvi sadalīta starp Eiropas kolonizētājiem, un britu koloniālā politika kļuva par vienu no centrālajiem Lielbritānijas ārpolitikas virzieniem. Viņa valdīšanas laikā radītās diskusijas par koloniālismu, Īriju un Āfriku turpināja ietekmēt britu politiku vēl ilgi pēc viņa aiziešanas no amata. Vienlaikus viņš nepietiekami novērtēja vācu nacionālisma pieaugumu, kas nākamajā gadsimtā kļuva par vienu no galvenajiem starptautiskajiem konfliktu iemesliem.

Visā dzīves laikā Solsberijs bija arī publicists un domātājs — viņš regulāri rakstīja rakstus žurnālam Quarterly Review, daudzus no tiem vēlāk sakopoja un publicēja. Šie raksti atspoguļo viņa konservatīvās politikas principus, reālistisko ārpolitiku un uzsvaru uz stabilitāti un imperiālajām interesēm.

Noslēgums

Solsberijs atkāpās no amata 1902. gada 11. jūlijā un nomira 1903. gada 22. augustā. Viņa politiskā karjera atstāja nozīmīgu ietekmi uz Lielbritānijas 19. gadsimta beigu valsts un starptautisko politiku — gan kā ilggadējs konservatīvās līderis, gan kā ārpolitikas stratēģis un publicists.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas bija Roberts Artūrs Talbots Gaskoins-Cecils?

J: Cik reizes viņš bija premjerministrs?

J: Kādai politiskajai partijai viņš piederēja?

J: Kādus amatus viņš ieņēma valdībā, pirms kļuva par premjerministru?

J: Kādi bija divi galvenie jautājumi laikā, kad viņš bija premjerministrs?

J: Ko Salisberijs darīja, kamēr viņš bija premjerministra amatā?

J: Kāda liela problēma, kas tajā laikā netika novērtēta, radās viņa pilnvaru laikā?

Meklēt pēc burta