Britu Ugandas programma (1903): cionisma piedāvājums Kenijas Mau plato

Britu Ugandas programma (1903): cionisma piedāvājums Mau plato Kenijā — vēsturisks stāsts par ebreju pārvietošanu, strīdīgajiem lēmumiem un kolonialisma ietekmi.

Britu Ugandas programma bija plāns, kas paredzēja piešķirt gabaliņu Austrumāfrikas, kas piederēja britiem, ebreju tautības cilvēkiem, lai viņi tur dzīvotu. Plāns tika izstrādāts, lai palīdzētu ebrejiem Krievijā atrast dzīvesvietu pēc pogromiem. Idejas aizkulises bija saistītas ar spiedienu nodrošināt tūlītēju patvērumu tūkstošiem cietušo pēc vardarbības pret ebreju kopienām (piemēram, 1903. gada Kišeņevas pogroms), kā arī ar britu koloniālās politikas iespēju izmantot teritorijas attīstībai un iedzīvotāju pārkārtošanai.

Pirmo reizi šo piedāvājumu 1903. gadā Teodora Hercla vadītajai cionistu grupai izteica Lielbritānijas koloniālais sekretārs Džozefs Čemberlens. Viņš teica, ka piešķirs viņiem apmēram 5 000 kvadrātjūdzes (aptuveni 13 000 km²) no Mau plato teritorijas mūsdienu Kenijā. Lai gan dokumentos šis priekšlikums nāca no Lielbritānijas un tika saukts par “Ugandas programmu”, piedāvātā zemes platība faktiski atradās Britu Austrumāfrikā (mūsdienu Kenijas) augstienē. Herclam šis risinājums likās praktisks — pagaidu patvērums vajadzīgā brīdī — taču tas izraisīja spēcīgas iebildes citu sionistu vidū, kuri uzstāja uz vēsturiskās zemes (Palestīnas) atgriešanos kā galveno mērķi.

Šī ideja tika izvirzīta Sionistu kongresa sestajā sanāksmē 1903. gadā Bāzelē. Daudzi tai nepiekrita. Galu galā priekšlikums tika pieņemts ar 295 pret 177 balsīm, bet balsu kopsumma atspoguļoja lielas domstarpības: kongress neatbalstīja tūlītēju apmešanas lēmumu, bet nolēma izveidot izmeklējošu komisiju, kas pārbaudītu piedāvātās teritorijas piemērotību un nosacījumus. Šīs debates izcēla atšķirības starp pragmatiskajiem “teritoriālistiem”, kuri meklēja nekavējošu patvērumu jebkur, un tiem sionistiem, kuri uzstāja, ka žīdu valsts jārada tieši Ebreju vēsturiskajā zemē.

Sekas un turpmākais gaita

Pēc izmeklēšanas un intensīvām diskusijām Ugandas priekšlikums kļuva par vienu no valdošajiem strīdiem sionisma kustībā. Lielākā daļa pretestības nāca no austrumeiropiešu delegātiem un tiem, kuri emocionāli saistīja sionismu ar Palestīnu. 1905. gada Sionistu kongresā Ugandas plāns tika galīgi noraidīts, un Lielbritānija galu galā atteicās no piedāvājuma. Programmas iespaidā sionisma kustība vēl vairāk sašķēlās — radās gan stingri “politiskā sionisma” piekritēji, gan tie, kas bija gatavi apsvērt alternatīvas teritorijas (teritoriālisti). Tas arī padziļināja diskusijas par to, vai prioritāte ir tūlītēja glābšana vai ilgtermiņa mērķis atjaunot ebreju valsti Palestīnā.

Ilgtermiņa nozīme: Britu Ugandas programma nav īstenota un paliek vēsturiska stratēģiska alternatīva, kas atklāj to laiku politiskās spiediena, cilvēciskās krīzes un ideoloģisko konfliktu kombināciju. Tā parāda, cik sarežģītas bija izvēles, kad vajadzēja apvienot vajadzību pēc tūlītējas aizsardzības ar nacionālo un reliģisko sapni par atgriešanos vēsturiskajās zemēs.

Meklēt pēc burta