Britāņi (saukti arī par brītoniem) bija tauta, kas runāja ķeltu valodā, kas pazīstama kā parastā britu valoda. Viņi dzīvoja Lielbritānijā dzelzs laikmetā, romiešu laikmetā un subromiešu laikā pēc romiešu aiziešanas no Lielbritānijas. Pēc anglosakšu ierašanās daudzi no britiem tika absorbēti jaunajā kultūrā un kļuva par angļiem. Citi aizgāja uz Velsu, Kornvollu un Skotijas dienvidiem. Vēl citi pameta Lielbritāniju un devās uz Bretaņu.

Valoda un dialekti

Parastā britu valoda (Brittonic) pieder pie insulārās ķeltu saimes un no tās attīstījās vairākas reģionālas valodas un dialekti. No britu valodas radās mūsdienu velsiešu (welsh) valoda, kornviešu (Cornish) un bretonu valoda, kas izplatījās Bretaņā pēc migrācijām. Bijusi arī vēl viena izzudusi valodas forma, ko sauc par Cumbric, kas reiz pastāvēja Skotijas dienvidu un Ziemeļanglijas apgabalos.

  • Galvenās atzars: velšiešu, kornviešu, bretonu un izzudušais cumbric.
  • Fonētika un vārdu krājums: parastā britu valoda saturēja tipiskas ķeltu iezīmes — konsonantu mutācijas, specifiskas galotnes un daudz kopīgu sakņu ar citām ķeltu valodām.
  • Rakstība: pirms romiešu ietekmes rakstīta forma Lielbritānijā bija ierobežota; pēc tam izplatījās latīņu alfabēta izmantošana baznīcas un administrācijas vajadzībām.

Vēsture un romiešu periods

Romiešu iekarošana (1. gadsimtā) ieviesa pilsētas (piem., Londinium), ceļus, fortifikācijas un administratīvas struktūras. Tomēr vietējā britu kultūra saglabāja daudz tradīciju — lauksaimniecību, amatu prasmes un reliģiskas prakses —, radot tā dēvēto romēniski britu (Romano‑British) kultūru. Arheoloģiskie izrakumi atklāj ierakumus par dzīvi hillfortos, kapulaukos, traktātu maiņu un vietējām amatniecības tradīcijām.

Pēcromiešu periods un migrācijas

Pēc romiešu administrācijas sabrukuma 5.–6. gs. reģionā radās politiska fragmentācija. Daļa britu elites un iedzīvotāju migrēja uz kontinenta, galvenokārt uz Bretaņu, kur radušās bretonu kopienas. Tajā pašā laikā uz Lielbritāniju ieceļoja ģermeniskas tautas — angli, saksus un jūtas —, kuru ietekmē daudzi brittoniski runājošie iedzīvotāji tika asimilēti vai pārvietoti uz perifērijām.

Kur britu valoda saglabājās

  • Velsa kalnos un ielejās: velsiešu valoda saglabājās lielā mērā neatkarīga un attīstījās par mūsdienu velsiešu valodu.
  • Kornvola: kornviešu valoda saglabājās līdz agrīnajiem mūsdienu laikiem; tai šodien ir atjaunošanas kustība.
  • Skotijas dienvidi un Rietumbritu teritorijas: tur bija cumbric ietekme, bet šis dialekts izzuda agrā viduslaikos, asimilējoties gan piktišu, gan gaelu un vēlāk skotu kultūrai.
  • Bretaņa (Armorika): migrējušās britu kopienas tur izveidoja bretonu kultūru un valodu.

Mantojums un ietekme mūsdienās

Britu kultūras un valodas mantojums ir redzams vietvārdos, arheoloģiskajos pieminekļos, folklorā un reliģiskajās tradīcijās. Mūsdienu genētiskās un lingvistiskās studijas liecina par daļēju turpinājumu starp dzelzs laikmeta iedzīvotājiem un pašreizējiem britu tautas grupējumiem, īpaši piekrastes reģionos un reģionos ar saglabātu ķeltu runu. Tāpat pastāv aktīvas valodu atdzīvināšanas kampaņas, piemēram, kornviešu un bretonu valodās.

Kopsavilkums: Britāņi jeb brītoni bija ķeltu runājoša sabiedrība ar bagātu kultūras vēsturi, kas caur romiešu saskari, migrācijām un asimilāciju atstāja paliekošas pēdas Lielbritānijas un Bretaņas kultūras un valodās.