Hadriāna mūris (latīņu: Vallum Hadriani) ir akmens un kūdras nocietinājums, ko Romas impērija uzcēla Ziemeļanglijā, lai apturētu skotu cilšu uzbrukumus. Pie tā strādāja trīs leģioni, un 10 gadu laikā tas bija gandrīz pabeigts.
Uzcelšana un struktūra
Mūris celts pēc imperatora Hadriāna pavēles apmēram 122. gadā pēc mūsu ēras. Tā kopējais garums ir aptuveni 73 jūdzes (ap 117 km), un tas stiepjas no austrumu krasta pie Wallsend līdz rietumu krastam pie Bowness-on-Solway. Mūra galvenais uzdevums bija drošības robeža — gan militāra, gan administratīva — nevis vienkārši aizsardzība pret lieliem iebrukumiem.
Hadriāna mūris nav tikai vienkāršs akmens aizsargsienas posms — tas ietver virkni militāru būvju un elementu:
Konstrukcija dažādos posmos atšķīrās — austrumos mūris pārsvarā celts no akmens, bet rietumu posmā vietām izmantota kūdra (turf), kas deva plats, bet zemāku rampu. Sākotnēji mūra augstums varēja sasniegt vairākus metrus (vietām līdz aptuveni 6 m), platums akmens sektoros bija ap 2–3 m, bet kūdras sektoros iespaidīgāks pamatnes platums.
Leģioni un darba organizācija
Celtniecībā iesaistījās Romas britu garnizoni un trīs galvenie leģioni, kurus tradicionāli min avotos — piemēram, II Augusta, VI Victrix un XX Valeria Victrix. Darbu ritms, materiālu piegāde un fortifikāciju plānošana tolaik bija liela militāra inženieru un amatnieku operācija.
Vallum
Vallum ir milzīgs zemesrags, kas saistīts ar Hadriāna mūri. Tas ir unikāls romiešu pierobežā un stiepjas no krasta līdz krastam uz dienvidiem no mūra. Vallum sastāv no dziļas aizbedušas grāvas ar uzbērumiem abos grāvas malās — tas bija redzams un labi strukturēts aizsardzības un norobežošanas elements.
Par Vallum funkciju pētnieki ir vairākkārt diskutējuši: tas varēja kalpot kā papildu fiziska robeža, kā sankcionētas zonas norobežojums, kā arī kā loģistikas josla, kuras mērķis bija regulēt piekļuvi mūra iekšpusē esošajām teritorijām. Daļa pētnieku uzskata, ka tas bija arī simbolisks robežas akcentēšanas elements, kas atšķīra Romas ietekmes zonu no ārpasaules.
Vēsturiska attīstība un atklājumi
Mūris tika uzturēts un atjaunots gadsimtu garumā; romiešu varai vājinoties 4.–5. gadsimtā daudzas struktūras tika pamestas vai pārstrādātas. Arheoloģiskie izrakumi pie Vindolanda un citiem posteņiem ir atklājuši bagātīgu materiālo kultūru — starp citiem arī slavenās Vindolandas tabletēs atrastās tinšu (tintes) rakstītas vēstules, kas sniedz unikālu ieskatu ikdienas dzīvē Romas Britānijā.
Mūsdienu nozīme un saglabāšana
1987. gadā tas tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. English Heritage, valdības organizācija, kas atbild par Anglijas vēsturiskās vides pārvaldību, to raksturo kā "vienu no militāro inženierzinātņu augstākajiem sasniegumiem un pieminekli vienas no pasaules vēsturē lielākajām impērijām varenībai".
Daudzi mūra posmi, forti un muzejrezervāti ir saglabājušies vai daļēji atjaunoti, un tie ir populāri tūrisma galamērķi. Ir izveidots Hadriāna mūra taka (Hadrian’s Wall Path) — garš pārgājienu maršruts, kas aptver visu mūra nobraucienu; taka ir aptuveni 84 jūdzes (135 km) gara un ļauj apmeklēt svarīgākos arheoloģiskos objektus un muzejus. Saglabāšanas darbos iesaistās gan valsts institūcijas, gan brīvprātīgie, un arheoloģiskie izpētes projekti turpinās, bagātinot zināšanas par romiešu ekspansiju un dzīvi pierobežā.
