Budistu krīze Dienvidvjetnamā (1963): protesti, diskriminācija, pašnāvības

Budistu krīze bija politiskās un reliģiskās spriedzes periods Dienvidvjetnamā 1963. gadā, ko raksturoja sistemātiska diskriminācija pret budistu kopienu, plaši protesti un valsts represijas. Krīzi vadīja galvenokārt budistu mūki un laji, taču tajā iesaistījās arī plašāka sabiedrība — studenti, civiliedzīvotāji un dažas opozīcijas grupas. Notikumi izraisīja starptautisku uzmanību un būtiski ietekmēja Dienvidvjetnamas politisko situāciju.

Pamatterminoloģija un iemesli

Galvenais konflikta iemesls bija prezidētāja Ngô Đình Diệm režīma privilēģijas katoļiem un diskriminējoša politika pret budistiem. Valsts pārvaldes un tautas līmeņa spriedzi pastiprināja administratīvas priekšrocības, zemes sadalījumi un valsts amatpersonu rīcība, kas bieži tika uztverta kā tendencioza pret budistiem. Par tiešu izraisītāju kļuva budistu karoga aizliegums vietējā līmenī.

Karoga aizliegums un Hū pilsētas incidenti (8. maijs 1963)

Krīze sāka eskalēt pēc tam, kad Diệm režīma pārstāvji aizliedza pakārt budistu karogu, kas bija iecerēts Vesak (Buddha dzimšanas dienas) svinībām. Tas izraisīja protestus, un 8. maijā Hū (Huế) notika sadursmes, kas beidzās ar deviņu neapbruņotu civiliedzīvotāju nošaušanu. Šis incidents radīja plašu sašutumu un saliedēja budistu kopienu pret valdību.

Pašnāvības protesta akts: Thích Quảng Đức

Par vienu no simboliskākajiem un starptautiski atzītākajiem protesta aktiem kļuva mūka Thích Quảng Đức pašnāvība. 11. jūnijā Saigonā viņš publiski sadedzinoties izdarīja pašnāvību kā protestu pret režīma represijām pret budistiem. Šo briesmīgo attēlu un stāstu plaši izplatīja starptautiskie mediji, un tas būtiski mainīja ārvalstu — īpaši ASV — publisko un politisko reakciju uz Diệm valdību.

Būdība protesti un prasības

Budisti organizēja masveida gājienus, dievkalpojumus, badošanās akcijas un citus nevardarbīgus pretestības pasākumus. Viņu prasības iekļāva:

• reliģiskās līdztiesības nodrošināšanu un diskriminācijas apturēšanu;
• budistu karoga lietošanas tiesību atzīšanu;
• arestēto un represēto atbrīvošanu;
• atvainošanos un kompensāciju ģimenēm, kuras cietušas vardarbībā;
• izmeklēšanu un disciplināru sodu pret vainīgajiem amatpersonām.

Valsts reakcija un klīringa darbības

Diệm režīms reaģēja ar represijām: notika aresti, apspiešana un policijas vai militāro spēku izmantošana pret budistu kopienām. Augusta beigās un rudenī kritiskākais brīdis bija plašie reidi uz vairākām pagodām, tostarp Saigonā, kuri rezultējās ar arestiem, savainojumiem un vairāku budistu bojāeju ziņojumiem. Šīs darbības vēl vairāk radikalizēja situāciju un palielināja sabiedrības sašutumu.

Starptautiskā reakcija un sekas

Thích Quảng Đức pašnāvības fotoattēls un ziņas par represijām ieguva plašu starptautisku rezonansi. ASV un citas rietumvalstis, kas līdz tam atbalstīja Diệm kā antikomunistisku līderi, sāka pārskatīt attieksmi. Absolūtā politiskā spriedze, militārie neapmierinātības pieaugums un diplomātiskā izolācija noveda pie tā, ka daļa Dienvidvjetnamas armijas virsnieku 1963. gada novembrī organizēja apvērsumu.

Kraša beigu posma iznākums: apvērsums un Diệm nogalināšana

Krīze beidzās ar valsts pārmaiņām un vardarbīgu iznākumu: 1963. gada 2. novembrī tika nogalināts Ngô Đình Diệm kopā ar savu brāli Ngô Đình Nhu, kas iezīmēja viņu režīma krišanu. Pēc tam sākās politiska nestabilitāte, vairākas atsevišķas valdības un pastiprināta ASV iesaiste Dienvidvjetnamas iekšpolitikā.

Mantojums

Budistu krīzei bija ilgtermiņa sekas: tā atklāja reliģiskās nelīdztiesības problēmas Dienvidvjetnamā, veicināja plašāku sabiedrības politisko mobilizāciju un kļuva par svarīgu faktoru, kas ietekmēja vietējo varas maiņu un ārvalstu politiku. Krīze arī palēnināja Dienvidvjetnamas spējas konsolidēt stabilu, iekļaujošu valdību, kas vēlāk ietekmēja notikumus plašākā Vjetnamas kara kontekstā.

Budistu krīze ir būtisks piemērs tam, kā reliģiskā diskriminācija un politiskā represija var izraisīt plašas sociālas un starptautiskas sekas.

Meklēt pēc burta