Centrālvalstis bija valstu grupa, kas Pirmā pasaules kara laikā (galvenokārt 1914–1918) cīnījās pret sabiedrotajiem. Šīs valstu savienības mērķis bija militāra un politiska pārliecība dažādās Eiropas un tuvējās reģionu teritorijās, taču karš beidzās ar Centrālvalstu sakāvi.

Tās bija Vācija, Austroungārija, Osmaņu impērija, Bulgārija un to teritorijas. 1918. gadā tās atbalstīja arī Azerbaidžānas, Somijas un Lietuvas separātiskās republikas. Centrālās lielvalstis karu zaudēja. Sabiedroto spēku sastāvā bija Lielbritānija, Kanāda, Ņūfaundlenda, Krievija, Francija, vēlāk Amerikas Savienotās Valstis, Grieķija, Portugāle, Brazīlija, Gruzija, Armēnija, Austrālija, Japāna un Itālija.

Sastāvs un lomas

  • Vācija — kara galvenā industrālā un militārā vara; vadīja lielākas kara operācijas Rietumu un Austrumu frontēs.
  • Austroungārija — daudztautiska impērija, kas cīnījās galvenokārt Balkānos un Austrumeiropā; kara gaitā saasinājās iekšējās nacionālās pretrunas.
  • Osmaņu impērija — kontrolēja plašas teritorijas Tuvajos Austrumos; aktīva vairākos frontes rajonos, piemēram, Galipoli un Sīrijā.
  • Bulgārija — iesaistījās galvenokārt Balkānu operācijās, sadarbojoties ar Austroungāriju un Vāciju.

Kara gaita — galvenie notikumi

Kara sākumā Centrālvalstis īstenoja ātras uzbrukuma stratēģijas (piem., Vācijas Šlīfena plāns), taču Rietumu frontē drīz izveidojās ilgstošs tranšeju karš. Austrumu frontē, pēc Krievijas 1917. gada revolūcijas, Krievija izstājās no kara un 1918. gadā noslēdza Brestļitovskas līgumu, kas sniedza Vācijai īslaicīgas teritoriālas priekšrocības.

Osmaņu impērija cīnījās Tuvajos Austrumos un Vidusjūrā; sabiedroto izrāviena mēģinājums Galipoli 1915. gadā neizdevās. Vācijas jūras kara stratēģija, īpaši neierobežotā zemūdenīšu darbība, noveda pie ASV lēmuma iesaistīties 1917. gadā, kas būtiski mainīja spēku līdzsvaru.

Iznākums un miera līgumi

  • 1918. gada beigās Centrālvalstu pozīcijas sabruka — notika armistices, un 11. novembrī Vācija piekrita pārtraukt hostilitātes Rietumu frontē.
  • Pēc tam sekoja vairāki miera līgumi, kas oficiāli noslēdza kara stāvokli: Versaļas līgums (Vācija, 1919), Neijā līgums (Bulgārija, 1919), Trjoni līgums (Ungārija, 1920) un Osmānijas sadalījumu regulējošie līgumi (Sēvresa 1920. gada priekšlikums un vēlāk Lozannas līgums 1923. gadā, kas nostiprināja jauno Turcijas valsti).

Sekas

Sakāve noveda pie impēriju sabrukuma (Austroungārijas un Osmaņu impērijas iziršanas), teritoriālu pārkārtojumu Eiropā un Tuvajos Austrumos, kā arī jaunu neatkarīgu valstu — piemēram, Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Polijas — rašanās. Vācijā un citur radās politiska un ekonomiska nestabilitāte, plaši kara zaudējumi, lielas cilvēku upures un ekonomiskas problēmas. Miera līgumi noteica smagas sankcijas un teritoriju zaudējumus Centrālvalstīm, kas arī veicināja ilgtermiņa seku saasināšanos un bija viens no faktoriem, kas vēlāk veicināja starpkaru perioda spriedzi.

Centrālvalstu sakāve un tās sekas būtiski pārkārtoja 20. gadsimta politisko karti un radīja pamatu tālākiem notikumiem Eiropā un pasaulē.