Klasiskās Atēnas — demokrātija, kultūra un vēsturiskā nozīme (508–322 p.m.ē.)
Atklāj Klasiskās Atēnas (508–322 p.m.ē.): demokrātijas dzimtene, intelektuālais centrs, kultūras un vēsturiskā mantojuma ietekme uz mūsdienu Rietumu civilizāciju.
Klasiskās Atēnas attiecas uz Atēnu pilsētu no 508. līdz 322. gadam pirms mūsu ēras. Atēnu demokrātija tika nodibināta 508. gadā p. m. ē. Kleistēna laikā pēc Peistratīdu tirānijas un Isagora valdīšanas. Šī sistēma saglabājās ārkārtīgi stabila un, ar dažiem īsiem pārtraukumiem, pastāvēja aptuveni 180 gadus, līdz 322. gadam p. m. ē., kad Makedoniešu hegemonija faktiski likvidēja Atēnu pilnīgu politisko neatkarību. Atēnas bija viena no spēcīgākajām un ietekmīgākajām pilsētām senajā Grieķijā — tās izcēlās gan politiski, gan kultūras nozīmē. Tās bija nozīmīgas, jo tajās attīstījās demokrātija.
Atēnu demokrātijas būtiskās iezīmes ietvēra pilsoņu sapulci (Ekklesia), Boule — padomi no 500 pilsoņiem, kas sagatavoja lēmumus, kā arī plašu tiesu sistēmu (dikasteria), kur spriedumus pieņēma pilsoņu žūrijas. Lielāko daļu amatu iecēla vai noteica ar nejaušības metodi (sorticionu), un pastāvēja institūcijas, piemēram, ostracisms, kas ļāva uz laiku izsūtīt potenciāli bīstamus politiķus. Demokrātija gan bija ierobežota: pilsoņi bija tikai brīvie vīrieši Atēnās — sievietes, vergi un metoiki (ārzemnieku iedzīvotāji) politiskajās tiesībās nepiedalījās.
Politika un militārā vara
477. gadā p.m.ē. Atēnas izveidoja Dālijas Līgu, lai apvienotu pilsētas-valstis aizsardzībai pret Persijas imperiju. To sāncense bija Spartas vadītā Peloponēsas līga. Sākotnēji Dālijas līgas finanšu glabātuve atradās Apolona templī Delosā; vēlāk šī nauda un daļa resursu tika centralizēti Atēnās, kas padarīja Atēnas arī ekonomiski dominējošas reģionā. Atēnu flote bija izšķiroša Persu karu gaitā un ļāva pilsētai uz laiku izveidot savu jūras impēriju.
Kultūra, māksla un izglītība
Atēnas klasiskajā laikmetā bija mākslas, izglītības un filozofijas centrs. Šeit darbojās Platona Akadēmija un Aristoteļa Līcejs, un pilsētā dzīvoja un strādāja tādi domātāji kā Sokrats, Perikls, Sofokls un daudzi citi. Te attīstījās dramatiskā literatūra — traģēdiju autori Aiskils, Sofokls un Eiripīds un komēdijas meistars Aristofāns — kā arī skulptūra (slaveni meistari kā Fīdijs), arhitektūra (Parthenons uz Akropoles) un literatūra kopumā. Liela nozīme bija tautas svētkiem, piemēram, Panatēnajām, un teātrim (Dionīsa teātris).
Izglītības tradīcija un retorika nodrošināja inteliģences attīstību — Rietumu filozofijas un zinātnes pamati lielā mērā veidojās tieši Atēnās, kas ir galvenais iemesls, kāpēc tās bieži dēvē par Rietumu civilizācijas šūpuli.
Sabiedrība un ikdiena
Atēnu sabiedrība bija sociāli un ekonomiski daudzslāņaina. Zemākajos slāņos bija liels vergu skaits, kuri strādāja gan lauksaimniecībā, gan mājsaimniecībās un rūpniecībā. Metoiki, pastāvīgie ārzemju iedzīvotāji, nodarbojās ar amatiem, tirdzniecību un amatniecību, taču viņiem nebija pilsoņu tiesību. Sievietēm bija ierobežotas publiskās tiesības un viņu loma galvenokārt bija saistīta ar mājsaimniecību, lai gan aristokrātiskajās ģimenēs sievietes varēja ietekmēt kultūras un reliģiskās aktivitātes. Ekonomika balstījās uz tirdzniecību, jūras tirdzniecību, zvejniecību, amatniecību un lauksaimniecību.
Karadarbība un starptautiskās attiecības
Atēnu militārā vara bija saistīta ar spēcīgu jūras spēku — trierām. Persu kari (490. un 480. g. p.m.ē.) un jūras kaujas, piemēram, Salamīna, nostiprināja Atēnu reputāciju. Tomēr 431.–404. g. p.m.ē. izcēlās Peloponēsas karš pret Spartu, kas ilga vairāk nekā 25 gadus un beidzās ar Atēnu sakāvi 404. g. p.m.ē. Pēc tās sekoja stingra oligarhu vara — Trīsdesmit tirāni —, bet demokrātija drīz tika atjaunota. 4. gadsimtā p.m.ē. pieauga Makedonijas varas ietekme, kas 338. g. p.m.ē. uzvarēja grieķu pilsētas kaujā pie Kaironejas, bet 322. g. p.m.ē. Atēnu politiskā neatkarība un demokrātiskā prakse faktiski zaudēja savu nozīmīgāko lomu, pakļaujoties Makedonijas un pēc tam Hellenistiskajai pasaules varai.
Galvenie vēsturiskie notikumi (īss pārskats)
- 508 p.m.ē. — Kleistēna reformas: demokrātijas nostiprināšana.
- 490–479 p.m.ē. — Persu kari (Maratons, Thermopylae, Salamīna) un grieķu pilsētu savienība.
- 477 p.m.ē. — Dālijas (Delijas) līgas izveidošana un Atēnu jūras hegemonija.
- 461–429 p.m.ē. — Perikla laiks: kultūras un arhitektūras uzplaukums, Parthēnona celtniecība.
- 431–404 p.m.ē. — Peloponēsas karš pret Spartu; Atēnu zaudējums un īslaicīga oligarhiska varas iestāšanās.
- 403 p.m.ē. — Demokrātijas atjaunošana Atēnās.
- 338 p.m.ē. — Kaironejas kauja: Makedonijas uzvara pār grieķu pilsētām.
- 322 p.m.ē. — Atēnu demokrātijas praktiskā beigas — Makedoniešu hegemonija ierobežo pilsētas-valsts autonomiju.
Mantojums un kritiska refleksija
Atēnu sasniegumi mākslā, filozofijā, teātrī, arhitektūrā un politiskajās idejās ir atstājuši ilgtspējīgu ietekmi uz vēlākajām Rietumu tradīcijām. Tomēr ir svarīgi atzīmēt arī ierobežojumus: Atēnu „demokrātija” attiecās tikai uz daļu sabiedrības (brīvajiem, piederošajiem pilsoņiem), un tās darbībās būtisku vietu ieņēma vergu darbs un sociālās atšķirības. Mūsdienu demokrātijas koncepti daļēji balstās uz atēniešu institūcijām, taču tie ir attīstījušies un paplašinājušies, iekļaujot plašāku cilvēku tiesību un pilsoniskās līdzdalības izpratni.
Klasiskās Atēnas joprojām ir intensīvi pētīta vēstures, arheoloģijas, filozofijas un politikas zinātņu joma; tās paliek nozīmīgs avots, no kura mūsdienu sabiedrības smeļ iedvesmu, bet arī mācās par ierobežojumiem un kontekstu, kurā šīs idejas radās.
Kari
Persijas karš
Kad Persijas ķēniņš Kserkss cīnījās pret Mazāzijas grieķiem, Atēnas palīdzēja grieķiem Mazāzijā. Ar laiku persieši uzbruka Grieķijai, un sākās grieķu-periešu kari.
Maratona līdzenumā daudzi persieši ar lokiem un bultām cīnījās pret grieķiem. Lai gan persiešu bija daudz vairāk nekā grieķu, grieķi uzvarēja, jo viņiem bija metāla šķēpi un zobeni.
Atēnu ģenerālis Temistokls brīdināja atēniešus, ka persieši atgriezīsies, tāpēc viņiem būtu jāpalielina sava flote. Tauta to izdarīja, un Sparta piedāvāja savu palīdzību. 480. gadā p.m.ē. persieši ieradās un uzbruka grieķiem gan uz sauszemes, gan jūrā. Persieši uzvarēja Termopilu kaujā, taču šī kauja deva grieķiem laiku sagatavoties.
Lai gan Atēnu pilsēta bija nodegusi, lielākā daļa iedzīvotāju bija aizbēguši uz tuvējām salām, lai būtu drošībā. Temistokls pavēlēja grieķiem sagatavoties vēl vienam uzbrukumam. Šoreiz viņš lika viņiem atstāt savus kuģus Salamīnas līcī. Kad persieši ieradās, viņus pārsteidza un mulsināja osta, kas bija tik pilna ar kuģiem, ka viņi nevarēja tajā pārvietoties. Šajā Salamīnas kaujā daži simti grieķu kuģu iznīcināja daudzus un daudzus persiešu kuģus. Kserkss devās prom.
Nākamajā gadā 32 000 grieķu hoplītu un 50 000 citu karavīru uzvarēja Plateja kaujā. Persieši vairs neuzbruka Grieķijai.
Peloponēsa karš
Lai gan Sparta un Atēnas palīdzēja viena otrai kaujās, kultūras ziņā tās bija ļoti atšķirīgas. No 431. līdz 404. gadam p.m.ē. šīs divas pilsētas-valstis cīnījās konfliktā, ko nosauca par Peloponēsaskaru pēc pussalas lejasdaļas nosaukuma. Spartai palīdzēja citas valstis. Atēnu aplenkuma laikā briesmīgās slimības dēļ nomira daudzi cilvēki, tostarp Perikls.
405. gadā spartieši kaujā iznīcināja Atēnu jūras floti. Nākamajā gadā Atēnas padevās Spartai.
Sparta valdīja 30 gadus, taču daudziem cilvēkiem nepatika Spartas valdība, un citas pilsētas-valsts Tēbas palīdzēja Atēnām sakaut Spartu. Deviņus gadus Tēbas bija spēcīgākā valsts.
Tomēr Grieķija bija daudz vājāka karu dēļ savā valstī. Maķedonijas Filips sāka iekarot Grieķijas teritoriju. Lai gan Demostēns brīdināja Atēnas par briesmām, atēnieši par to nerūpējās. Hāeronē Maķedonijas Filips kontrolēja Grieķiju.
Kad Filips nomira, viņa dēls Aleksandrs Lielais, lai gan viņam bija tikai 20 gadu, devās iekarot pasauli. Viņš iekaroja Mazāziju, Persiju, Egpitu un nelielu daļu Indijas, bet 32 gadu vecumā nomira no slimības.
Dzīvesveids
Cilvēki Atēnās ēda vienkārši, parasti miežu pīrāgus, sīpolus, zivis un augļus. Vīrieši valkāja īsus auduma gabalus (tunikas), priekšautus un darba sandales. Sievietes valkāja hitonu, kas bija garš, brīvs audums, ko piestiprināja pie pleca. Brīvais apģērbs bija kā blūze, jo ap vidukli bija apvilkta virve. Sandales darināja, uzliekot kāju uz ādas gabala, kamēr kurpnieks izgatavoja pēdas pārklāju.
Bērniem patika lolot trušus un spēlēt bumbu spēles. Jautrības labad viņi arī sacentās ar maziem ratiņiem, kurus vilka suņi. Viņus mācīja vergi, un viņi apguva dzeju, mūziku un dejas. Svarīgi bija arī vingrinājumi.
Kad jaunietim apritēja 18 gadi, viņš sāka divus gadus ilgu apmācību armijā. Pēc tam viņš varēja iestāties vīriešu klasēs, kur nodarbojās ar šķēpa mešanu. Aizsardzībai cīņās viņš ap plaukstas locītavām apvilka ādas strēmeles. Viņš arī nogrieza matus. Jauniešus mācīja skolotāji no daudzām zemēm.
Grieķu hoplīti cīnījās cieši kopā falangas formācijā. Viņu šķēpi bija ļoti gari.
Sievietes klasiskajās Atēnās
Senajās un klasiskajās Atēnās pret sievietēm izturējās ar nelielu cieņu. Viņas nevarēja kļūt par Atēnu pilsonēm. Tas nozīmē, ka viņas nevarēja balsot un viņām nebija nekādas tiešas ietekmes uz to, kas notika Atēnās. Viņas nevarēja kandidēt vēlēšanās.
Meitenes nevarēja būt pilsoņi. 14 gadu vecumā viņas pameta savas mājas, lai apprecētos, dažkārt ar vīrieti, kurš bija daudz vecāks par viņu (apmēram 30 gadus vecs). Viņas laulības organizēja tēvs. Vairumā gadījumu tēvs savai meitai izvēlējās bagātu vīru. Meitenei un viņas mātei nebija nekādas teikšanas par to, ar ko viņa apprecēsies, tā bija tikai un vienīgi tēva izvēle.
Salīdziniet to ar Spartu. Spartas sievietes baudīja tādu statusu, varu un cieņu, kāda nebija pazīstama pārējā klasiskajā pasaulē. Lai gan Spartas sievietes bija izslēgtas no militārās un politiskās dzīves, viņas baudīja ievērojamu statusu kā Spartas karotāju mātes. Tā kā vīrieši iesaistījās militārajā darbībā, sievietes uzņēmās atbildību par īpašumu pārvaldību.
4. gadsimtā p.m.ē. Spartas sievietēm piederēja aptuveni 35% līdz 40% no visas Spartas zemes un īpašuma. Helēnisma periodā dažas no turīgākajām spartietēm bija sievietes. Viņas kontrolēja savus īpašumus, kā arī to vīriešu radinieku īpašumus, kuri bija prombūtnē ar armiju. Spartietes reti apprecējās pirms 20 gadu vecuma, un atšķirībā no atēnietēm, kuras valkāja smagas, slēpjošas drēbes un reti tika redzētas ārpus mājas, spartietes valkāja īsas kleitas un devās, kur viņām patika. Gan meitenes, gan zēni ieguva izglītību. Jaunietes un jaunieši, tāpat kā vīrieši, iespējams, piedalījās Gymnopaedia ("Jauniešu svētkos").
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija klasiskās Atēnas un uz kādu laika posmu tās attiecās?
A: Klasiskās Atēnas attiecās uz Atēnu pilsētu no 508. līdz 322. gadam pirms mūsu ēras.
J: Kad tika nodibināta Atēnu demokrātija un kuras valsts laikā?
A: Atēnu demokrātija tika izveidota 508. gadā p. m. ē. Kleistēna laikā pēc Peistratīdu tirānijas un Isagora valdīšanas.
J: Cik ilgi Atēnu demokrātija bija stabila?
A: Atēnu demokrātija ar dažiem īsiem pārtraukumiem saglabājās ārkārtīgi stabila 180 gadus līdz 322. gadam pirms mūsu ēras.
J: Kāda bija Atēnu nozīme senatnē?
Atēnas bija viena no varenākajām pilsētām, un tās bija svarīgas, jo tur attīstījās demokrātija. Tā bija arī mākslas, izglītības un filozofijas centrs, un tajā dzima daudzi slaveni filozofi, rakstnieki un politiķi.
Jautājums: Kas bija Dālijas līga un kad tā tika izveidota?
A: Dālijas Līgu 477. gadā p. m. ē. izveidoja Atēnas, lai apvienotu pilsētas-valstis aizsardzībai pret Spartas vadīto Peloponēsas Līgu.
J: Kur tika glabāta Dālijas līgas nauda?
A.: Dālijas līgas naudu glabāja Apolona templī.
J: Kādi bija Atēnu kultūras un politiskie sasniegumi 5. un 4. gadsimtā pirms mūsu ēras?
Atēnas tiek dēvētas par Rietumu civilizācijas šūpuli un demokrātijas dzimšanas vietu. Tās kultūrai un politiskajiem sasniegumiem bija plaša ietekme 5. un 4. gadsimtā pirms mūsu ēras.
Meklēt