Klasiskās Atēnas

Kari

Persijas karš

Kad Persijas ķēniņš Kserkss cīnījās pret Mazāzijas grieķiem, Atēnas palīdzēja grieķiem Mazāzijā. Ar laiku persieši uzbruka Grieķijai, un sākās grieķu-periešu kari.

Maratona līdzenumā daudzi persieši ar lokiem un bultām cīnījās pret grieķiem. Lai gan persiešu bija daudz vairāk nekā grieķu, grieķi uzvarēja, jo viņiem bija metāla šķēpi un zobeni.

Atēnu ģenerālis Temistokls brīdināja atēniešus, ka persieši atgriezīsies, tāpēc viņiem būtu jāpalielina sava flote. Tauta to izdarīja, un Sparta piedāvāja savu palīdzību. 480. gadā p.m.ē. persieši ieradās un uzbruka grieķiem gan uz sauszemes, gan jūrā. Persieši uzvarēja Termopilu kaujā, taču šī kauja deva grieķiem laiku sagatavoties.

Lai gan Atēnu pilsēta bija nodegusi, lielākā daļa iedzīvotāju bija aizbēguši uz tuvējām salām, lai būtu drošībā. Temistokls pavēlēja grieķiem sagatavoties vēl vienam uzbrukumam. Šoreiz viņš lika viņiem atstāt savus kuģus Salamīnas līcī. Kad persieši ieradās, viņus pārsteidza un mulsināja osta, kas bija tik pilna ar kuģiem, ka viņi nevarēja tajā pārvietoties. Šajā Salamīnas kaujā daži simti grieķu kuģu iznīcināja daudzus un daudzus persiešu kuģus. Kserkss devās prom.

Nākamajā gadā 32 000 grieķu hoplītu un 50 000 citu karavīru uzvarēja Plateja kaujā. Persieši vairs neuzbruka Grieķijai.

Peloponēsa karš

Lai gan Sparta un Atēnas palīdzēja viena otrai kaujās, kultūras ziņā tās bija ļoti atšķirīgas. No 431. līdz 404. gadam p.m.ē. šīs divas pilsētas-valstis cīnījās konfliktā, ko nosauca par Peloponēsaskaru pēc pussalas lejasdaļas nosaukuma. Spartai palīdzēja citas valstis. Atēnu aplenkuma laikā briesmīgās slimības dēļ nomira daudzi cilvēki, tostarp Perikls.

405. gadā spartieši kaujā iznīcināja Atēnu jūras floti. Nākamajā gadā Atēnas padevās Spartai.

Sparta valdīja 30 gadus, taču daudziem cilvēkiem nepatika Spartas valdība, un citas pilsētas-valsts Tēbas palīdzēja Atēnām sakaut Spartu. Deviņus gadus Tēbas bija spēcīgākā valsts.

Tomēr Grieķija bija daudz vājāka karu dēļ savā valstī. Maķedonijas Filips sāka iekarot Grieķijas teritoriju. Lai gan Demostēns brīdināja Atēnas par briesmām, atēnieši par to nerūpējās. Hāeronē Maķedonijas Filips kontrolēja Grieķiju.

Kad Filips nomira, viņa dēls Aleksandrs Lielais, lai gan viņam bija tikai 20 gadu, devās iekarot pasauli. Viņš iekaroja Mazāziju, Persiju, Egpitu un nelielu daļu Indijas, bet 32 gadu vecumā nomira no slimības.

Dzīvesveids

Cilvēki Atēnās ēda vienkārši, parasti miežu pīrāgus, sīpolus, zivis un augļus. Vīrieši valkāja īsus auduma gabalus (tunikas), priekšautus un darba sandales. Sievietes valkāja hitonu, kas bija garš, brīvs audums, ko piestiprināja pie pleca. Brīvais apģērbs bija kā blūze, jo ap vidukli bija apvilkta virve. Sandales darināja, uzliekot kāju uz ādas gabala, kamēr kurpnieks izgatavoja pēdas pārklāju.

Bērniem patika lolot trušus un spēlēt bumbu spēles. Jautrības labad viņi arī sacentās ar maziem ratiņiem, kurus vilka suņi. Viņus mācīja vergi, un viņi apguva dzeju, mūziku un dejas. Svarīgi bija arī vingrinājumi.

Kad jaunietim apritēja 18 gadi, viņš sāka divus gadus ilgu apmācību armijā. Pēc tam viņš varēja iestāties vīriešu klasēs, kur nodarbojās ar šķēpa mešanu. Aizsardzībai cīņās viņš ap plaukstas locītavām apvilka ādas strēmeles. Viņš arī nogrieza matus. Jauniešus mācīja skolotāji no daudzām zemēm.

Grieķu hoplīti cīnījās cieši kopā falangas formācijā. Viņu šķēpi bija ļoti gari.

Sievietes klasiskajās Atēnās

Senajās un klasiskajās Atēnās pret sievietēm izturējās ar nelielu cieņu. Viņas nevarēja kļūt par Atēnu pilsonēm. Tas nozīmē, ka viņas nevarēja balsot un viņām nebija nekādas tiešas ietekmes uz to, kas notika Atēnās. Viņas nevarēja kandidēt vēlēšanās.

Meitenes nevarēja būt pilsoņi. 14 gadu vecumā viņas pameta savas mājas, lai apprecētos, dažkārt ar vīrieti, kurš bija daudz vecāks par viņu (apmēram 30 gadus vecs). Viņas laulības organizēja tēvs. Vairumā gadījumu tēvs savai meitai izvēlējās bagātu vīru. Meitenei un viņas mātei nebija nekādas teikšanas par to, ar ko viņa apprecēsies, tā bija tikai un vienīgi tēva izvēle.

Salīdziniet to ar Spartu. Spartas sievietes baudīja tādu statusu, varu un cieņu, kāda nebija pazīstama pārējā klasiskajā pasaulē. Lai gan Spartas sievietes bija izslēgtas no militārās un politiskās dzīves, viņas baudīja ievērojamu statusu kā Spartas karotāju mātes. Tā kā vīrieši iesaistījās militārajā darbībā, sievietes uzņēmās atbildību par īpašumu pārvaldību.

4. gadsimtā p.m.ē. Spartas sievietēm piederēja aptuveni 35% līdz 40% no visas Spartas zemes un īpašuma. Helēnisma periodā dažas no turīgākajām spartietēm bija sievietes. Viņas kontrolēja savus īpašumus, kā arī to vīriešu radinieku īpašumus, kuri bija prombūtnē ar armiju. Spartietes reti apprecējās pirms 20 gadu vecuma, un atšķirībā no atēnietēm, kuras valkāja smagas, slēpjošas drēbes un reti tika redzētas ārpus mājas, spartietes valkāja īsas kleitas un devās, kur viņām patika. Gan meitenes, gan zēni ieguva izglītību. Jaunietes un jaunieši, tāpat kā vīrieši, iespējams, piedalījās Gymnopaedia ("Jauniešu svētkos").