Sofokls — sengrieķu traģēdiju autors (Edips, Antigona, 497–406 p.m.ē.)
Sofokls (497. g. p. m. ē., 496. g. p. m. ē. vai 495. g. p. m. ē. - 406. g. p. m. ē.) bija sengrieķu rakstnieks, kurš sarakstīja vairāk nekā 100 lugas, kā minēts Sudā. Tikai septiņas no viņa traģēdijām ir saglabājušās pilnībā. Sofokls bija otrais no trim izcilākajiem sengrieķu traģēdiju rakstniekiem, pārējie bija Eskils un Eiripīds.
Slavenākās Sofokla traģēdijas ir par Edipu un Antigonu: tās bieži dēvē par Tēbanu lugām. Katra no lugām bija daļa no atšķirīgas tetraloģijas (četru lugu kopuma), kuras pārējās daļas ir zudušas.
Dzīve un karjera
Sofokls nāca no bagātīgas un influentas ģimenes Korintā vai Atēnās (avoti atšķiras), un dzīvoja Atēnās zelta laikmetā. Viņš piedalījās publiskajā dzīvē — tika minēts kā militārais vadītājs (strategs), kā arī viņam uzticēja dažus valsts pienākumus un goda amatus. Atēnu pilsonībā un kultūras vidē viņš bija augstu novērtēts, un viņa lugas regulāri konkurēja dramatiskajos festivālos, piemēram, Lielajā Dionīsijā.
Radošais mantojums un inovācijas
Sofokls rakstīja vairāk nekā simts lugas, no kurām mūsdienās pilnībā saglabājušās septiņas. Viņam piedēvē vairākas svarīgas dramaturģiskas inovācijas:
- Trešā aktiera ieviešana: Sofokls tiek uzskatīts par to, kurš ieviesa trešo aktieri (trīs dialogā iesaistītus aktierus), kas deva iespēju sarežģītākai personāžu mijiedarbei un sižeta attīstībai.
- Personāžu psiholoģiskā dziļuma pastiprināšana: viņa lugas izceļas ar izsmalcinātu raksturu attēlojumu un ētisku dilemmu dramatizāciju.
- Skatuves māksla: tradicionāli viņam piedēvē arī dekoru un skatuves uzlabošanas iesākumu (piem., gleznots fons), lai gan precīzas detaļas par šo attīstību ir diskutablas.
Temati un stils
Sofokla traģēdijas bieži risina tādas tēmas kā liktenis pret brīvību, cilvēka atbildība, hubris (pārlieku liela lepnuma sekas), un konflikts starp personiskajām ētiskajām normām un sabiedriskajām prasībām. Stoiskā un kompakta dramaturģiskā forma ļauj koncentrēties uz galveno morālo konfliktu, un kori (koris) saglabā tradicionālo lomas funkciju — komentēt notikumu gaitā un radīt emocionālu atmosfēru.
Saglabātās lugas
No Sofokla darbiem pilnībā saglabājušās šādas traģēdijas:
- Ajaks (Ajax)
- Trahīnijas sievas (Trachiniae)
- Antigona (Antigone)
- Edips karalis (Oedipus Rex)
- Elektra (Electra)
- Edips Kolons (Oedipus at Colonus)
- Filoktēts (Philoctetes)
Šīs lugas ir pamats mūsdienu izpratnei par sengrieķu traģēdiju, un tajās redzama Sofokla spējas harmoniski apvienot dramatisku spriedzi ar filozofiskām un ētiskām pārdomām.
Ietekme un mantojums
Sofokla darbi ir bijuši ārkārtīgi ietekmīgi gan antīkajā pasaulē, gan mūsdienu literatūrā, teātrī un filozofijā. Viņa traģēdiju struktūra un raksturu analītika ir iedvesmojusi dramatiskus meistardarbus dažādos laikmetos. Antīkie autori un skolotāji plaši citēja Sofoklu, un viņa lugas tika plaši lasītas, komentētas un uzvestas visu viduslaiku un jauno laiku pēcpusē.
Piezīmes par avotiem
Par Sofokla dzīvi un skaitļiem (piem., uzvarām konkursā) mēs uzzinām no antīkiem avotiem, piemēram, Sudā un citiem hronikām, kas reizēm dod pretrunīgus datus. Tāpēc precīzie dzimšanas gadi un daži citi fakti var atšķirties atkarībā no avota.
Sofokla romiešu krūšutēls
Dzejnieka, iespējams, Sofokla, marmora reljefs
Dzīve
Sofokls, Sofija dēls, bija bagāts Atikas lauku kopienas Kolonusa Hipija iedzīvotājs, kas vēlāk kļuva par viņa lugu darbības vietu. Iespējams, viņš tur arī piedzima. Viņš piedzima dažus gadus pirms Maratona kaujas 490. gadā p. m. ē.: precīzs gads nav skaidrs, taču visticamāk, ka tas ir 497./6. gads. Sofokla pirmā lielā luga bija 468. gadā p. m. ē., kad viņš Dionīsijas teātra konkursā ieguva pirmo vietu, apsteidzot Atēnu drāmas valdošo meistaru Ēshilu. Plutarhs raksta, ka uzvara gūta neparastos apstākļos.
Izdzīvojušās spēles
- Tebu lugas (Edipa cikls):
- Antigone
- Ēdipss Ķēniņš (Oidipus Rex vai Oidipus Tyrannos)
- Edips pie Kolonas
- Ajax
- Trahīniji
- Electra
- Filoktēts
Edipa stāsts
"Ēdipa ķēniņa" galvenais varonis ir Ēdipss.
Ēdipa nāvi bērnībā ieplāno viņa vecāki Laijs un Jokasta, lai neļautu viņam piepildīt pravietojumu. Kāds kalps nodod zīdaini bezbērnu pārim, kurš viņu adoptē, nezinot viņa vēsturi.
Edips galu galā uzzina par Delfu pareģojumu, ka viņš nogalinās savu tēvu un apprecēs savu māti. Viņš domāja, ka tas nozīmē viņa adoptētus vecākus. Viņš bēg, lai izvairītos no sava likteņa. Kādā krustcelēs Edips sastop vīrieti, kuru pavada kalpi; Edips un vīrs cīnās, un Edips nogalina vīrieti. Šis vīrietis bija viņa tēvs Laijs, taču tolaik neviens, izņemot dievus, to nezināja.
Pēc sfinksa mīklas atrisināšanas Edips kļūst par Tēbu valdnieku un apprecas ar atraitni karalieni, savu māti Jokastu. Tā tiek sagatavota skatuve šausmām. Kad patiesība atklājas, Jokasta izdara pašnāvību, Edips apstulbst un pamet Tēbas, un bērniem atliek pašiem tikt skaidrībā ar sekām.
Romānā "Edips Kolonā" izsūtītais Edips un viņa meitas Antigone un Ismena ierodas Kolonas pilsētā, kur sastop Atēnu ķēniņu Tezeju. Edips mirst, un sākas nepatikšanas starp viņa dēliem Polineiksu un Eteoklu.
Romāna "Antigone" galvenā varone ir Edipa meita. Antigone ir spiesta izvēlēties, vai ļaut brāļa Polineiksa līķim palikt nesakoptam ārpus pilsētas mūriem, pakļautam savvaļas dzīvnieku postījumiem, vai arī apglabāt viņu un stāties nāves priekšā.
Ķēniņš Kreons aizliedz apglabāt Polineiksu, jo viņš bija pilsētas nodevējs. Antigone nolemj apglabāt viņa līķi un sastapties ar savas rīcības sekām. Kreons piespriež viņai nāvessodu. Galu galā Kreons ir pārliecināts atbrīvot Antigonu no soda, taču viņa lēmums ir par vēlu, un Antigona izdara pašnāvību. Viņas nāve noved pie pašnāvības vēl diviem ķēniņam Kreonam tuviem cilvēkiem: viņa dēlam Hemonam, kurš grasījās precēties ar Antigonu, un viņa sievai, kura izdarīja pašnāvību pēc vienīgā izdzīvojušā dēla zaudēšanas.
Šādās traģēdijās dominē likteņa tēma, no kuras nav iespējams izvairīties. Aizliegtā rīcība tiek izdarīta nevainīgi, un sekas ir nesaudzīgas.
Saistītās lapas
- Senās Grieķijas teātris
