Delfu orākuls: Apollona pitija un senās Grieķijas pareģojumi
Delfu orākuls: Apollona pitija — mistiskas senās Grieķijas pareģošanas stāsti, priesterienes noslēpumi, leģendas un zinātniskie skaidrojumi par viņas dīvainajiem izteikumiem.
Delfu orākuls bija iestāde Senajā Grieķijā, kas bija veltīta dievam Apollonam. Vienmēr Delfos darbojās tikai viena priesteriene, un viņu sauca par "pitiju". Sieviete atteicās no sava vārda, kad kļuva par priesteri.
Apolona templis atradās Delfos, Grieķijā, Parnasa kalna nogāzēs. Saskaņā ar leģendu dievs atbildēja uz jautājumiem ar savas priesteres starpniecību, kura bija slavena ar savām neviennozīmīgajām pareģojumiem. Zinātnieki laiku pa laikam ir izteikuši pieņēmumu, ka viņas dīvainajos izteikumos savu lomu spēlējušas degošas oleandra vai vulkāniskās gāzes.
Vēsturiskā nozīme un sabiedriskā loma
Delfu orākuls nebija tikai reliģiska vieta: tas bija svarīgs politisks, kultūras un sociāls centrs. No 8. gadsimta p.m.ē. līdz romiešu laikam Delfos piesaistīja valdniekus, pilsētas-valstis un privātpersonas, kuras meklēja padomu svarīgos jautājumos — karos, kolonizācijā, juridiskos strīdos un personiskās dzīves dilemmas. Apkārt templim izauga svētvieta ar skulptūrām, pieminekļiem un trezorērijām, kurās dažādas polis glabāja ziedojumus un bagātības.
Pitijas izvēle un dzīve
Pitija parasti bija vietējā sieviete vai vecāka vai nu šķīsta vai ar noteiktu reputāciju, kurai deva īpašu statusu. Tradicionāli viņa nomainīja citu pitiju, pārņemot lomu un dzīvi, kas bija saistīta ar rituāliem, tīrību un īpašu statūtu sabiedrībā. Pirms sludināšanas viņai bija jāizpilda tīrības un sagatavošanās rituāli, tostarp rituāla mazgāšanās un upurēšana Apollonam.
Rituāls un pareģošanas process
Ja persona vai delegācija vēlējās pajautāt orākulam, viņi vispirms vērās pie tempļa priesteriem, norādīja jautājuma raksturu un bieži vien atstāja ziedojumus. Pitija parasti sēdās vai stāvēja svētavota vai īpašā nišā templī, iepriekš iedzērusi svētas dziras vai rīkojusi citas sagatavošanās darbības. Viņas runātie vārdi bieži bija haotiski, metaforiski vai fragmentāri — tos notika interpretēt priesteri vai templis, kas tad sniedza formālu pareģojumu pieprasītājiem.
Neviendabīgi tēlojumi un tulkošana
Orākula atbildes bieži bija ambivalentas — tās varēja tikt saprastas dažādi un deva iespēju interpretācijām. Šī neviendabība bieži tiek minēta kā apzināta iezīme: pareģojumi deva padomu, bet atstāja vietu izvēlei un atbildībai. Gandrīz visi pierakstītie pareģojumi, kas nonākuši līdz mūsdienām, ir iztulkoti caur starpnieku un hronistu darbu prizmu.
Fiziskie cēloņi transam — mūsdienu pētniecība
Mūsdienu pētnieki ir izvirzījuši vairākas hipotēzes par pitijas transa fizioloģisko pamatu. Viena populāra teorija pieprasa, ka svētvietas alā un apkārtnē varēja rasties vulkāniskas gāzes (piemēram, etilēns vai citas organiskās gāzes), kas inducēja reibumu un halucinācijas. Citas idejas ietver svētas sulas vai augu izmantošanu rituālos. Lai gan tieša, galīga pierādījuma nav, arheoloģiskie izrakumi un ģeoloģiskās analīzes devuši atbalstošus indiciķus.
Politiskā un ekonomiskā ietekme
Delfu orākuls ietekmēja politiskos lēmumus visā Grieķijā. Daudzas pilsētas un valdnieki meklēja orākula atbalstu, un bieži orākula atzinums tika izmantots, lai leģitimizētu politiskas vai militāras darbības. Turklāt Delfu bija nozīmīgs ekonomisks centrs — ziedojumi, dāvanas un maksas par konsultācijām nodrošināja templim un apkārtnei ievērojamas ienākumu plūsmas.
Slaveni pareģojumi un leģendas
Daži orākula atbildes kļuvušas par leģendām. Piemēram, orākuls sniedza atzinumus par Spartas un Atēnu attiecībām, karu iznākumiem un kolonizācijas plāniem. Daudzas no šīm anekdotēm saglabājušās antīko autoru — piemēram, Herodota un Plutarha — aprakstos, kuri arī atspoguļo to, kā seno grieķu sabiedrība uztvēra orākulu autoritāti.
Noriets un mantojums
Orākula nozīme pakāpeniski mazinājās kopš romiešu laikmeta beigām, un kristietības izplatīšanās vēlāk noveda pie tempļa slēgšanas un svētvietas pamestības. Tomēr Delfu mantojums ir spēcīgs: vieta turpina piesaistīt vēsturniekus, arheologus un tūristus. Mūsdienās Delfu arheoloģiskā zona un muzejs ir nozīmīga kultūrvēsturiska vieta, kas ļauj iepazīt gan tempļa struktūru, gan saglabātos priekšmetus.
Kur meklēt vairāk
Par Delfu orākulu informācija balstās gan uz arheoloģiskiem atklājumiem, gan antīkajiem rakstītajiem avotiem. Lai saprastu orākula darbību, tiek salīdzināti dažādi avoti un veikti ģeoloģiski, bioķīmiski un kultūrvēsturiski pētījumi. Delfu joprojām tiek plaši pētīts, un katrs jaunatklājums palīdz labāk saprast, kādā veidā ticība, politika un zināšanas savijās senajā pasaulē.
Līdijas Kruss
560. gadā p.m.ē. Līdijas karalis Kruss izvēlējās Delfu orākulu un Tēbu orākulu, lai saņemtu padomu. Viņš jautāja, vai viņam vajadzētu sākt karu pret persiešiem. Abas zīlnieces sniedza vienādu atbildi, ka, ja Krezs uzsāks karu pret persiešiem, viņš sagraus varenu impēriju. Viņi arī ieteica viņam meklēt spēcīgākās grieķu tautas un noslēgt ar tām savienību.
Kruss samaksāja augstu nodevu delfiešiem un pēc tam nosūtīja pie orākula ar jautājumu: "Vai viņa monarhija ilgs?" Pitija atbildēja:
"Kad muls kļūs par mediešu valdnieku, tad bēdz un nedomā stāvēt un nekaunies, ka esi vistumšņsirdīgs."
Kruss uzskatīja par neiespējamu, ka mēdiešu ķēniņš varētu būt mūlis, un tāpēc ticēja, ka viņš un viņa dēls nekad nebūs bez varas. Tāpēc viņš nolēma veidot kopīgu lietu ar dažām grieķu pilsētām un uzbrukt Persijai.
Tomēr viņš, nevis persieši, bija tas, kurš tika sakauts. Tas piepildīja pravietojumu, bet ne viņa interpretāciju. Acīmredzot viņš bija aizmirsis, ka uzvarētājs Kīrs bija uz pusi mēdietis (pēc mātes), uz pusi persietis (pēc tēva), un tāpēc viņu varēja uzskatīt par muli.
Meklēt