Pandora

Hesioda versijas

Teogonija

Pandoras mīts pirmo reizi parādās Hēsioda poēmas "Teogonija" 560.-612. rindkopā. Šajā versijā sievietei nav dots vārds. Prometejs ir nozadzis uguns dāvanu un nodevis to cilvēkiem. Dzeuss par to ir dusmīgs un nolemj sodīt cilvēkus kā kompensāciju par dāvanu. Viņš pavēl Hefaistam no zemes izgatavot pirmo sievieti. Šī sieviete ir aprakstīta kā "skaists ļaunums", kuras pēcnācēji mocīs cilvēku rasi. Kad Hefaists to izdarīja, Atēna ietērpa viņu sudrabainā kleitā, izšūtā plīvurā, virtenēs un zelta vainagā. Teogonijā šī sieviete nav nosaukta, bet, iespējams, tā ir Pandora. Hesiods pārrakstīja viņas mītu "Darbos un dienās". Kad viņa pirmo reizi parādījās dievu un mirstīgo priekšā, "brīnums tos pārņēma", kad viņi skatījās uz viņu. Taču viņa bija "tīra viltība, ko cilvēki nevarēja izturēt". Hesiods to precizē (590-93):

No viņas ir sieviešu rase un sieviešu dzimta:
no viņas ir nāvējošā sieviešu rase un cilts, kas dzīvo
starp mirstīgajiem vīriešiem viņu lielajām nepatikšanām,
bez palīgiem naidīgā nabadzībā, bet tikai bagātībā.

Vēlāk Hesiods stāsta, ka vīriešiem, kuri cenšas izvairīties no sieviešu ļaunuma, izvairoties no laulībām, nesekosies labāk (604-7):

Viņš sasniedz sirmgalvīgu vecumu, un nav neviena, kas rūpētos par viņa gadiem,
un, lai gan viņam vismaz netrūkst iztikas līdzekļu, kamēr viņš dzīvo,
tomēr, kad viņš nomirst, viņa radinieki sadala viņa mantu savā starpā.

Beigās Hesiods saka, ka reizēm vīrietis atrod labu sievu, bet tomēr (609) "ļaunums cīnās ar labo".

Darbi un dienas

Slavenākā mīta versija nāk no cita Hēsioda darba "Darbi un dienas". Tajā mīts ir ietverts 60.-105. rindā. Hēsiods stāsta par Pandoras izcelsmi. Viņš arī plašāk apraksta tās postu, ko viņa nodara cilvēcei. Tāpat kā iepriekš, Pandoru ir radījis Hefaists, bet tagad viņu palīdz pabeigt vairāki dievi (63.-82. rindiņa): Atēna iemāca viņai rokdarbus un aušanu (63-4); Afrodīte "izlēja žēlastību uz viņas galvas un nežēlīgas ilgas un rūpes, kas nogurdina locekļus" (65-6); Hermess viņai deva "kaunpilnu prātu un viltīgu dabu" (67-8); Hermess viņai deva arī runas spēku, ieliekot viņā "melus un viltīgus vārdus" (77-80); tad Atēna viņu apģērba (72); pēc tam viņa, Persvazija un harietes rotāja viņu ar kaklarotām un citām greznumlietām (72-4); Horae rotāja viņu ar virtenes vainagu (75). Visbeidzot, Hermess šai sievietei dod vārdu: Pandora - "Visu apdāvinātā", "jo visi olimpieši viņai deva dāvanu" (81). Stāsts ir uzrakstīts tā, ka Pandoras sievišķīgā un viltīgā daba ir neliela problēma cilvēcei, jo viņa nes pithosu. Šo vārdu parasti tulko kā burku, dažkārt kā lādīti. Šajā kastē ir "apgrūtinošas pūles un slimības, kas nes cilvēkiem nāvi" (91-2), slimības (102) un "neskaitāmas citas sāpes" (100).

Prometejs bija brīdinājis savu brāli Epimeteju nepieņemt dāvanas no Dzeva. Taču Epimetejs neklausīja un pieņēma Pandoru, kura nekavējoties izkaisīja savas burkas saturu. Tā rezultātā, kā stāsta Hesiods, "zeme un jūra ir pilna ar ļaunumu" (101). Tomēr viens priekšmets no burkas neizbēga (96-9), proti, cerība:

Tikai Cerība palika savā nesalaužamajā mājā,
viņa palika zem burkas malas un neaizlidoja
. Pirms [viņa to izdarīja], Pandora aizlika
burkas vāku.
Tāda bija eģižu nesošā Zeja
Mākoņu vācēja
griba.

Viņš lasītājam nepaskaidro, kāpēc cerība palika burkā.

Hesiods nobeidz ar šo morāli (105): "Tādējādi nav iespējams izvairīties no Dzeusa prāta."

Žils Žozefs Lefevrs: Pandora, 1882

Vēlākas izmaiņas

Arhaiskajā un klasiskajā grieķu literatūrā Pandora vairs netiek pieminēta. Sofokls uzrakstīja satīru lugu Pandora jeb "Kalēji", taču par šo lugu ir zināms ļoti maz. Iespējams, ka Sapfo kādā saglabājušā fragmentā ir pieminējusi Pandoru.

Vēlāk cilvēki papildināja Hēsioda stāstu ar sīkām detaļām vai arī pievienoja pēcrakstus. Kā piemērus var minēt Apollodoru un Higiņu: Katrs no viņiem stāstam pievienoja kādu daļu, kas, iespējams, jau bija Hēsioda versijā, kaut arī tā nebija pierakstīta: Epimetejs apprecēja Pandoru. Katrs no viņiem piebilda, ka viņiem bija meita Pirra, kura apprecējās ar Deikalionu un kopā ar viņu pārdzīvoja plūdus. Šīs versijas problēma ir tā, ka Hesioda "Sieviešu kataloga" 2. fragmentā "Pandora" bija viena no Dēikaliona meitām un Dzeusa māte Grakam.

15. gadsimtā kāds mūks vārdā Annio da Viterbo teica, ka atradis vēsturnieka Berossa manuskriptu. Beross bija dzīvojis 3. gadsimtā pirms mūsu ēras. Saskaņā ar manuskriptu "Pandora" tika nosaukta arī par Noasa vedeklu. Tomēr vēlāk šis mēģinājums apvienot pagānu un kristiešu tekstus tika atzīts par viltojumu.

Dzejniekam Teognim no Megaras, kurš dzīvoja 6. gadā pirms mūsu ēras, bija cits viedoklis:

Cerība ir vienīgais labais dievs, kas palicis cilvēces vidū;
pārējie ir aizgājuši uz Olimpu.
Uzticība, varenais dievs, ir aizgājusi, atturība ir aizgājusi no cilvēkiem,
un žēlastība, mans draugs, ir pametusi zemi.
Cilvēku tiesu zvērestiem vairs nav uzticības, un neviens vairs neuzticas
nemirstīgajiem dieviem; dievbijīgo cilvēku rase ir zudusi, un cilvēki
vairs neatzīst ne uzvedības noteikumus, ne dievbijības darbus.

Teogonis, šķiet, atsaucas uz citu mīta versiju: šajā versijā burka saturēja svētības, nevis ļaunumu. Šķiet, ka šī versija seko tradīcijai pirms Hesioda, ko saglabājis 2. gadsimta rakstnieks Babrijs. Saskaņā ar Babriju dievi sūtīja cilvēkiem burku ar svētībām. Kāds "neprātīgs cilvēks" (nevis Pandora) burku atvēra, un lielākā daļa svētību pazuda uz visiem laikiem. Palikusi tikai cerība "apsolīt katram no mums labumus, kas izbēguši".

Šķiet, ka atikas sarkano figūru gleznotājiem bija tradīcija, kas bija neatkarīga no literārajiem avotiem: Dažkārt viņi papildina literāro versiju, dažkārt to pilnībā ignorē.

Džons Viljams Voterhauss: Pandora, 1896

Interpretācijas grūtības

Pandoras tēlu var interpretēt dažādos veidos. Ervīns Panofskis par šo tēmu ir uzrakstījis monogrāfiju. Pēc M. L. Vesta domām, stāsts par Pandoru un burku ir senāks par Hēsioda versijām. Tas arī izskaidro neskaidrības un problēmas Hēsioda versijā un to, ka tā ir nepārliecinoša. Pēc Vesta domām, Pandoora šajās versijās bija precējusies ar Prometeju. Vests atsaucas uz Hēsioda "Sieviešu katalogu", kurā saglabājusies vecākā versija. Saskaņā ar vienu no versijām burkā varēja būt bijušas tikai labas lietas cilvēcei. Vests arī raksta, ka, iespējams, ka Epimetejs un Pandora un viņu lomas bija pārnestas pirms Hēsioda mītos. To sauc par "mītisko inversiju". Viņš atzīmē, ka ir interesanta sakarība starp Pandoras radīšanu no zemes Hēsioda stāstā un Apolodora stāstīto, ka Prometejs radīja cilvēku no ūdens un zemes. Hēsioda mīts par Pandoras burku varētu būt daudzu dažādu agrīno mītu kopsavilkums.

Ir dažādi jautājumi, kas ir jāapspriež. Grieķu oriģināltekstā ir runa par elpis. Parasti šis vārds angļu valodā tiek tulkots kā Hope, taču to varētu tulkot arī citādi. Vēl viens no iespējamiem tulkojumiem ir Expectation, kas ir neitrālāks. Cilvēks var gaidīt gan labas, gan sliktas lietas. Cerībai ir pozitīva konotācija.

Elpis ir viss, kas paliek burkā, kad Pandora to atkal aizver, tātad vai burka dod cilvēcei elpis, vai arī tā tur elpis prom no tās? Vēl viens jautājums, kas jāuzdod, ir, vai tas, ka elpis paliek burkā, cilvēcei ir labi vai slikti?

Pirmais jautājums nespeciālistu varētu mulsināt. Taču, tāpat kā lielāko daļu sengrieķu valodas vārdu, arī elpis var tulkot dažādi. Vairāki pētnieki dod priekšroku neitrālam tulkojumam "cerība". Bet gaidīt ko? Klasiskie autori lieto vārdu elpis gan ar nozīmi "gaidīt sliktu", gan "gaidīt labu". Statistiskā analīze liecina, ka pēdējā nozīme visā sengrieķu literatūrā parādās piecas reizes biežāk nekā pirmā. Citi uzskata, ka elpis būtu jālieto kā "ļaunuma gaidīšana" (vel sim).

Tas, kā atbildēsim uz pirmo jautājumu, lielā mērā ir atkarīgs no atbildes uz otro jautājumu: vai burka būtu jāinterpretē kā cietums vai kā pieliekamais? Burka, protams, kalpo kā cietums Pandoras atbrīvotajam ļaunumam - tas ietekmē cilvēci tikai tad, kad atrodas ārpus burkas. Daži ir apgalvojuši, ka loģika liek domāt, ka burka darbojas arī kā Elpas cietums, aizturot to no cilvēkiem. Ja elpis nozīmē cerību, tad mīta tonis ir pesimistisks: No Pandoras burkas tika izkliedēts viss pasaules ļaunums, bet vienīgais potenciāli mazinošais spēks - cerība - paliek droši ieslēgts burkā.

Šāda interpretācija rada vēl vienu jautājumu, kas sarežģī debates: vai mums ir jāuztver Cerība absolūtā nozīmē, vai arī šaurā nozīmē, kad ar Cerību saprotam cerību tikai tad, ja tā attiecas uz ļaunumu, kas atbrīvots no burkas? Ja Cerība ir ieslodzīta burkā, vai tas nozīmē, ka cilvēka eksistence ir pilnīgi bezcerīga? Tā ir vispesimistiskākā iespējamā mīta interpretācija. Mazāk pesimistiska interpretācija (protams, joprojām pesimistiska) mītu saprot tā: neskaitāmas ļaundarības ir izkļuvušas no Pandoras burkas un nomāc cilvēka eksistenci; cerība, ka mēs varētu spēt šīs ļaundarības pārvarēt, paliek ieslodzīta burkā. Dzīve nav bezcerīga, bet katrs no mums ir bezcerīgi cilvēcīgs.

Tiek arī apgalvots, ka cerība bija tikai viens no burkā esošajiem ļaunumiem, viltus cerības veids, un tā nebija cilvēcei nekā laba, jo vēlāk poēmā Hesiods raksta, ka cerība ir tukša (498) un nav laba (500) un padara cilvēku slinku, atņemot viņam darbīgumu, padarot viņu noslieci uz ļaunu.

Filozofs Frīdrihs Nīče grāmatā "Cilvēks, pārāk cilvēcīgs" apgalvoja, ka "Dzeuss nevēlējās, lai cilvēks atmestu savu dzīvi, lai cik ļoti viņu mocītu citi ļaunumi, bet gan lai viņš turpinātu ļaut sevi mocīt no jauna. Tādēļ viņš dod cilvēkam cerību. Patiesībā tā ir ļaunākais no ļaunumiem, jo tā paildzina cilvēka mokas."

Iebildums pret interpretāciju "cerība ir laba/ burka ir cietums" ir tāds, ka, ja burka ir pilna ar ļaunumiem, tad ko starp tiem dara cerība - svētība? Šis iebildums vedina dažus skaidrot elpis kā ļaunuma gaidīšanu, kas padarītu mīta toni nedaudz optimistiskāku: lai gan cilvēci nomāc visas pasaules ļaunuma izpausmes, mēs vismaz esam pasargāti no pastāvīgas ļaunuma gaidīšanas, kas padarītu dzīvi nepanesamu.

Optimistisku mīta lasījumu pauž M. L. Vests. Elpis pieņem izplatītāko cerību gaidīšanas nozīmi. Un, lai gan burka kalpoja kā cietums ļaunumam, kas izbēga no tās, pēc tam tā kalpo kā mājvieta Cerībai. Vests skaidro: "Būtu absurdi attēlot vai nu ļaunuma klātbūtni, to ieslodzot burkā, vai arī cerības klātbūtni, tai izkļūstot no burkas". Tādējādi cerība tiek saglabāta kā cilvēku ieguvums.

Visu dodošā Pandora: mītiskā inversija

Darbos un dienās tika sniegta nepareiza Pandoras vārda etimoloģija, proti, "viss dāvinātais". Pandora nozīmē "visu dāvājoša", bet ne "visu apdāvināta". Daži gleznojumi vāzēs no piektā gadsimta pirms Kristus liecina, ka ticējumi par dievieti Pandoru saglabājās arī pēc Hesioda laika. Vēl viens Pandoras vārds tika atrasts kiliksā (ap 460. gadu pirms mūsu ēras) - Anesidora, kas nozīmē "tā, kas sūta dāvanas". Šajā vāzes gleznā ir attēlots Hefaists un Atēna, kas pabeidz pirmās sievietes apdari, līdzīgi kā Teogonijā. Epitets anesidora tiek lietots arī Gaijas vai Demetras vārdā.

Pandora/Anesidora, iespējams, būtu pārņēmusi Gejas un Demetras aspektus. Pandora iemiesotu Zemes auglību un tās spēju nest labību un augļus cilvēku labā. Laika gaitā šī "visu dodošā" dieviete kaut kādā veidā pārtapa par "visu apdāvinātu" mirstīgu sievieti. T. A. Sinklers, komentējot "Darbus un dienas", apgalvo, ka Hesiods neuzrāda nekādu izpratni par šādas dievišķās "devējas" mitoloģiju. Tomēr A. H. Smits (A. H. Smith) norāda, ka Hēsioda aprakstā Atēna un gadalaiki atnesa Pandorai zāles vainagus un pavasara ziedus, kas norāda, ka Hēsiods apzinājās Pandoras sākotnējo "visu dāvinošo" funkciju. Džeina Elena Harisone Hēsioda stāstā saskata "pierādījumu pārejai no matriarhāta uz patriarhātu grieķu kultūrā. Tā kā dzīvību nesošā dieviete Pandora tiek aizēnota, rodas nāvi nesošā cilvēciskā Pandora". Tādējādi Harisons secina, ka "Hesioda patriarhālajā mitoloģijā viņas lielā figūra ir dīvainā kārtā izmainīta un samazināta. Viņa vairs nav no Zemes dzimusī, bet gan olimpieša Dzeusa radība, viņa ir viņa roku darbs." (Harisons 1922: 284) Roberts Greivss, citējot Harisonu, par Hesioda epizodi apgalvo, ka "Pandora nav īsts mīts, bet gan antifeministiska pasaka, kas, iespējams, ir viņa paša izdomāta". H. J. Rose raksta, ka Pandoras mīts ir neapšaubāmi neliberālāks par eposu mītu, jo tajā Pandora ir visu cilvēka bēdu cēlonis un viņa ir sliktas sievas paraugs.

Tomēr Hesioda mīts nav pilnībā izdzēsis atmiņas par visu dodošo dievieti Pandoru. Aristofāna "Putnu" 971. rindas skolijā ir pieminēts kulta gods "Pandorai, zemei, jo viņa dāvā visu dzīvei nepieciešamo".

Piektā gadsimta Atēnās Pandora parādījās, šķiet, negaidītā kontekstā - marmora reljefā vai bronzas aplikācijās kā frīzē gar Atēnas Partēnas - Akropoles kulminācijas pieredzes pamatni; tur Džefrijs M. Hurvits (Jeffrey M. Hurwit) interpretēja viņas klātbūtni kā "anti-Atēnu", kas pastiprina pilsoniskās patriarhāta ideoloģijas un "izteikti dzimumu sociālo un politisko realitāti piektā gadsimta Atēnās". Interpretācija nekad nav bijusi viegla: Paulāns (i.24.7) tikai atzīmēja šo tēmu un devās tālāk. Džefrijs Hūrvīts (Jeffrey Hurwit) ir apgalvojis, ka Pandora simbolizē "anti-Atēnu", līdzīgi kā bērns bez mātes, kas iemieso vajadzību pēc patriarhālās valdīšanas, kuru aizstāvēja jaunavīgā Atēna, kas pacēlās virs sava dzimuma.

Nicolas Régnier: Pandora, ap 1626. gads. Régnier attēloja Pandoru ar burku, nevis lādīti.

Pithos uz "box"

Hesiodu no grieķu valodas latīņu valodā 16. gadsimtā pārtulkoja humānists Erasms Roterdamas. Grieķu vārds pithos apzīmē lielu burku, ko izmanto, piemēram, vīna uzglabāšanai. Tas var attiekties arī uz apbedīšanas trauku. Savukārt pyxis ir kaste. Parasti tiek apgalvots, ka Erasms, tulkojot šo vārdu, tos apmainīja, un Pandoras burka kļuva par Pandoras lādi. Frāze "Pandoras lāde" ir saglabājusies līdz mūsdienām.