Grieķu mitoloģijā Pandora bija pirmā mirstīgā sieviete. Hesiods stāsta, ka katrs dievs palīdzēja viņu radīt, dāvājot viņai unikālas dāvanas. Dzeuss lika Hefaistam izkalt viņu no zemes. Tā bija daļa no soda cilvēcei, jo Prometejs bija nozadzis uguns noslēpumu. Visi dievi palīdzēja, dāvājot viņai vilinošas dāvanas. Viņai tika atrasts vēl viens vārds - Anesidora, tā, kas sūta dāvanas. Šis vārds tika atrasts uzrakstīts pretī viņas figūrai uz baltas krāsas kiliksa, kas atrodas Britu muzejā.
Pandoras radīšana un viņas loma mitā
Saskaņā ar Hesioda versiju, Pandora tika radīta kā cilvēkiem šķietami pievilcīga, bet bīstama „dāvana”. Viņa tika dota Epimētējam (Prometeja brālim) par sievu, un viņai bija uzlikts ierobežojums — nedrīkstēja atvērt to trauku, ko viņa bija saņēmusi (vairākos avotos tas tiek minēts kā ģints, burks vai urns). Pandoras radīšanā piedalījās vairāki dievi: Hefaists veidoja miesu, Athena mācīja prasmēs un rotāja, Afrodīte piešķīra skaistumu, Hermes piešķīra nelojalitāti vai viltu, un citi dievi devuši mazas „dāvanas” — īpašības, kas veido viņas raksturu mitā.
Pandoras lāde (pithos) un tās nozīme
Saskaņā ar populāro versiju Pandora atvēra pithos — lielu keramikas burku — un tajā esošais ļaunums izplūda pasaulē: slimības, sērgas, bēdas un citas nelaimes sāka vajāt cilvēci. Hesiods konkrēti nosauc tikai dažas no šīm lietām, bet kopumā ļaunums tiek attēlots kā tas, kas cilvēkiem rada ciešanas un darbu. Kad Pandora paspēja burku aizvērt, tajā palika vienīgi Cerība (Elpis), kas interpretējama dažādi — kā cilvēcei paliekoša dvēseles mierinājuma būtne vai, pretēji, kā vēl viena manta, kas palikusi slēpta cilvēku nelaimē.
Termins pithos apzīmē lielu, bieži vājo, krūzi vai burku, ko izmantoja glabāšanai. No šī vārda radās maldīgs izteiciens "Pandoras lāde", jo vēlākos laikos pithos tika nepareizi interpretēts kā maza koka vai metāla lāde. Šo pārpratumu pastiprināja Renesanses tulkojumi: 16. gadsimtā Erazms Roterdamietis un citi tulkotāji latinizēja vai pārveidoja tekstus, un vārds tika attēlots kā pyxis (mazāks trauks — "lāde"), no kura radās mūsdienu izteiciens "Pandoras lāde".
Varianti un interpretācijas
Pandoras mīts senatnē bija mainīgs un interpretējams daudzos veidos. Literatūras tradīcijā tas bieži tiek uztverts kā sava veida teodiceja — mēģinājums izskaidrot, kāpēc pasaulē pastāv ļaunums, ja pasauli ir radījuši dievi. Hesioda stāstā loma ir skaidri morālistiska: cilvēkiem ir jācieš par Prometeja rīcību. Tomēr citās versijās Pandora nav absolūti ļauna; viņa var būt ziņkārīga vai nelaimīga rīkoties impulsīvi. Klasiskie un postklasiskie autori dažādi risina jautājumu par Elpis nozīmi — vai cerība, kas palika burkā, ir kā pestīšana vai tomēr papildus mocība (cerība, kas liek cilvēkam cerēt uz labu, bet nerisināt reālas problēmas).
Arheoloģiskie un literārie avoti rāda vietējas atšķirības: dažās mākslas darba attēlojumos Pandora tiek parādīta kā pievilcīga sieviete, citur — kā briesmonis. Stāstam ir radniecība ar vecākiem fātnes un trauku simboliem Grieķijas folklorā, kur urnas un krūzes bieži simbolizē gan svētības, gan nelaimes — līdzīgi tam, kā to apraksta Homēra teksts "Iliadā" (skat. zemāk).
Nemirstīgie nezina rūpes, bet viņu liktenis cilvēkam ir pilns bēdu; uz Dzeusa pils grīdas stāv divas urnas, viena piepildīta ar ļaunām dāvanām, otra - ar labām. Tas, kuram Dzeuss, pērkona kungs, sajauks dāvanas, ko sūta, sastapsies te ar labu, te ar ļaunu laimi; bet uz to, kuram Dzeuss sūtīs tikai ļaunas dāvanas, uz viņu rādīs ar nicinājuma pirkstu, bada roka viņu vajās līdz pasaules galam, un viņš staigās augšup un lejup pa zemes virsmu, ne dieviem, ne cilvēkiem cienīts.
Vēsturiskie avoti un mūsdienu interpretācija
Sensākā literārā versija, kas skaidri sasaista Pandoru ar cilvēces nelaimēm, ir Hesioda „Darbi un dienas” (Works and Days), datēta ap 7. gadsimtu p. m. ē. Savā Teogonijā viņš mitu tikai piemin, bet pilnākais stāsts ir Darbos un dienās. Tomēr jau Homērs savos eposos izmantoja attēlu par dievu traukiem/urnām, kas satur gan labas, gan sliktas dāvanas cilvēcei, liecinot, ka šādas idejas bija jau priekš-Hesioda tradīcijā.
Mūsdienu literatūrā, filozofijā un mākslā Pandoras tēls tiek izmantots daudznozīmīgi: kā brīdinājums par ziņkārību un neapdomību, kā diskusijas par cerību un ciešanām simbols, vai arī kā sievietes stereotipa kritikas materiāls (Pandora bieži tiek interpretēta kā mitisks tēls, kas saistāms ar dzimumu lomu ideoloģijām). Arī izteiciens "atvērt Pandoras lādi" mūsdienu valodā nozīmē sākt procesu, kas izraisa neparedzamas un plašas negatīvas sekas.
Nobeigums
Pandoras mīts ir bagāts ar slāņainām nozīmēm un senām saknēm Grieķijas kultūrā. Tas joprojām rosina debates par ļaunuma izcelsmi, cerības dabu un cilvēces attiecībām ar dieviem. Atšķirīgie avoti un varianti liecina, ka šis stāsts senatnē bijis dzīvs mutvārdu un rakstītās tradīcijas mikslis, kas laika gaitā papildināts un pārtulkots daudzos veidos.
