Sapfo
Sapfo bija sengrieķu liriskā dzejniece. Viņa, iespējams, piedzima ap 630. gadu pirms mūsu ēras Lesbas salā. Senajā pasaulē Sapfo dzeja tika augstu vērtēta. Mūsdienās lielākā daļa no tās ir zudusi. Iespējams, ka Sapfo ir sarakstījusi aptuveni 10 000 dzejas rindu, bet mūsdienās ir saglabājušās tikai aptuveni 650 rindas. Par Sapfo dzīvi ir maz zināms.
Sapfo dzejas centrā ir kaislība un mīlestība gan pret vīriešiem, gan sievietēm. Viņas dzejoļu stāstnieki bieži runā par aizraušanos un mīlestību pret dažādām sievietēm. Fizisku aktu apraksti starp sievietēm ir reti un ir diskutējami. Nav zināms, vai šie dzejoļi ir autobiogrāfiski, lai gan viņas darbos parādās arī citu Sapfo dzīves posmu elementi. Tas būtu viņas stilā, ja šīs intīmās tikšanās tiktu izteiktas poētiski.
Sapfo herma
Dzīve
Par Sapfo dzīvi ir maz zināms. Tas, kas zināms, ir no trim avotiem: Saglabājusies Sapfo dzeja, citi senie raksti par viņu un liecības par arhaisko Grieķiju kopumā. Viņa dzima Grieķijas Lesbas salā ap 630. gadu p. m. ē. Eresā vai Mitelēnā. Viņas vecāku vārdi nav droši zināmi, taču viņas māti bieži dēvē par Kleīsu. Senās tradīcijas minēja vismaz astoņus iespējamos viņas tēva vārdus. Vienā no senajiem nostāstiem, kas varētu būt balstīts uz tagad pazudušu Sapfo dzejoli, teikts, ka viņas tēvs nomira, kad Sapfo bija vēl bērns. Sapfo esot bijuši trīs brāļi, kurus sauca par Haraksosu, Larihu un Eurigiosu. "Brāļu dzejolī", kas tika atrasts 2014. gadā, ir runa par Haraksosu un Larihu.
Iespējams, ka Sapfo bija meita vārdā Kleisa (tāpat kā viņas mātei). Divos no Sapfo dzejoļiem par viņu tiek runāts. Ne visi vēsturnieki ir vienisprātis, ka Sapfo dzejoļos aprakstītā Kleīsa bija Sapfo meita. Daži uzskata, ka viņa bija Sapfo mīļākā. Taču senie avoti Kleīsu dēvē par Sapfo meitu, un daži mūsdienu vēsturnieki ir apgalvojuši, ka viņai bija jābūt Sapfo meitai, nevis mīļotajai. Sapfo vīrs, Kleisas tēvs, esot bijis bagāts tirgotājs Kerkilass no Androsas. Tomēr, ja Sapfo bija precējusies, šis noteikti nebija viņas vīra vārds: tas ir joks no komēdijas par Sapfo dzīvi.
Sapfo portrets, Palazzo Massimo alle Terme, Roma. Paolo Monti foto, 1969.
Dzeja
Sapfo ir vislabāk pazīstama kā liriskās dzejas rakstniece - dzejas veida, kas tika dziedāta un papildināta ar liras mūziku. Lielākā daļa viņas dzejas ir veltīta sieviešu dzīvei. Liela daļa šīs dzejas bija mīlas dzeja, taču viņa rakstīja arī himnas, kāzu dziesmas un dzeju par savu ģimeni. Daži senie avoti vēsta, ka Sapfo rakstīja ne tikai lirisko dzeju, bet arī epigrammas, elegijas un jambiku (trīs citi dzejas veidi, kuru metri atšķiras no liriskās dzejas). Tomēr neviena no tām nav saglabājusies, un, iespējams, Sapfo nerakstīja šajos stilos. Ir saglabājušās trīs epigrammas, kas tiek piedēvētas Sapfo, taču tās ir rakstītas daudz vēlāk, iespējams, hellēnisma periodā.
Senie Sapfo dzejoļu teksti ir saglabājušies jau no 3. gadsimta p.m.ē. un vēl no 7. gadsimta pēc Kristus. Līdz viduslaikiem Sapfo dzeja bija zudusi, līdz XVI gadsimtā sāka izdot jaunus drukātus seno autoru, piemēram, Dionīsija no Halikarnasa, kas citēja Sapfo "Odu Afrodītei", izdevumus. Kopš 19. gadsimta otrās puses arheologi ir atklājuši daudzus Sāfo dzejas antīko eksemplāru fragmentus, un zināmo dzejnieces darbu apjoms ir gandrīz dubultojies.
