Sapfo — sengrieķu liriskā dzejniece no Lesbas, mīlestības dzejas ikona

Sapfo — Lesbas sengrieķu liriskā dzejniece: mīlestības un kaisles dzeja, mistērijas par dzīvi un saglabātajām rindām. Iepazīsti mīlestības ikonu.

Sapfo bija sengrieķu liriskā dzejniece. Viņa, iespējams, piedzima ap 630. gadu pirms mūsu ēras Lesbas salā. Senajā pasaulē Sapfo dzeja tika augstu vērtēta. Mūsdienās lielākā daļa no tās ir zudusi. Iespējams, ka Sapfo ir sarakstījusi aptuveni 10 000 dzejas rindu, bet mūsdienās ir saglabājušās tikai aptuveni 650 rindas. Par Sapfo dzīvi ir maz zināms.

Sapfo dzejas centrā ir kaislība un mīlestība gan pret vīriešiem, gan sievietēm. Viņas dzejoļu stāstnieki bieži runā par aizraušanos un mīlestību pret dažādām sievietēm. Fizisku aktu apraksti starp sievietēm ir reti un ir diskutējami. Nav zināms, vai šie dzejoļi ir autobiogrāfiski, lai gan viņas darbos parādās arī citu Sapfo dzīves posmu elementi. Tas būtu viņas stilā, ja šīs intīmās tikšanās tiktu izteiktas poētiski.

Dzīve un vēstures avoti

Par Sapfo personīgo dzīvi vēstures avoti sniedz tikai fragmentārus un bieži pretrunīgus datus. Lielākā daļa informācijas nāk no vēlākām biogrāfijām un citātiem antīkajos autoros, kuri nereti balstījās uz mītu un leģendām. Daži avoti piemin iespējamu vīru vai ģimenes locekļus, arī dēlu vai meitu — vārds Kleīda (Kleis) parādās dažos fragmentos un tradicionālajos stāstos — taču šie dati nav droši apstiprināti.

Dzejas stils un tematikas

Sapfo rakstīja galvenokārt lirisko dzeju, bieži lietojot aeolisko dialektu. Viņas darbi bija intīmi, personiski un emocionāli intensīvi — dzeja izceļas ar smalku iekšējo psiholoģiju, tuvplānainiem attēliem un muzikalitāti, kas bija paredzēta skanēšanai vai ģitāras pavadījumā. No viņas ēras dzejas metru tradīcijām radās arī tā dēvētā sapfiskā strofa (sapphic stanza), kas nosaukta pēc viņas.

Tematiski Sapfo dzejā dominē mīlestība, ilgas, skaistuma apbrīna, skaudība un cilvēciskās jūtas pret draugiem un mīļotajiem. Viņa bieži attēloja mūža posmus, attiecību dinamiku un emocionālo pārdzīvojumu nianses. Sapfo dzeja reizēm bija arī reliģiska rakstura — dziesmas un lūgšanas, kas veltītas dievietēm vai rituāliem.

Saglabāšanās un teksta avoti

No Sapfo plašā darba lielākā daļa ir zudusi sakarā ar laika gaitā bojātiem rokrakstiem, okultiem fragmentiem un bibliotēku zudumiem. Saglabājušies fragmenti nāk no:

• citātiem antīkajos autoros (piemēram, citāti no Plutarka, Longīna u. c.);
• papīra un papirosa atradumiem, tai skaitā slavenajiem papīru fragmentiem, kas atklāti 19. un 20. gadsimtā;
• iespējamiem epigrāfiskiem vai rokopisu pēctecības ierakstiem.

Daži fragmenti ir gandrīz pilnīgi, bet lielākā daļa — īsi atsevišķi teikumi vai pat vārdu grupas, kas prasa rekonstrukciju un tulkojumu interpretāciju.

Mantojums un ietekme

Sapfo ietekme uz literatūru un kultūru ir liela un daudzslāņaina. Viņas vārds kalpojis kā simbols personiskai, emocionālai dzejai un sievišķai balsij antīkajā literatūrā. Vārds lesbietis un saistītie termini iegūtu nozīmi caur Sapfo un Lesbas asociāciju, un mūsdienu seksualitātes un identitātes interpretācijās viņas dzeja bieži tiek norādīta kā svarīgs vēstures punkts.

Rietumu kultūrā Sapfo tika atklāta un pārdomāta atkārtoti — renesanses un vēlāk romantisma un modernisma laikmetos dzejnieku un domātāju interese par viņas darbu atjaunojās. 19. un 20. gadsimtā, pateicoties arheoloģiskiem atradumiem un jauniem tulkojumiem, parādījās papildu fragmenti, kas papildināja izpratni par viņas stilu.

Mūsdienu interpretācijas

Mūsdienu pētnieki un tulkotāji Sapfo dzejā mēģina nodalīt literāro tēlu no biogrāfiskā. Ir vairāki pētījumu virzieni:

• literāri filoloģiskie pētījumi, kas rekonstruē tekstu un metrumu;
• sociokultūras analīzes, kas aplūko Sapfo sociālo lomu Lesbā un viņas dzejas vietu sieviešu kopienā;
• feministiskie un LGBTQ pētījumi, kas interpretē Sapfo kā simbolu sieviešu pieredzei un mīlestības izpausmēm.

Jo īpaši slavens ir Sapfo fragments, kas angliski pazīstams kā "Fragment 31" (bieži tulkots kā "He seems to me equal to the gods"), kas izceļas ar spilgtu emocionālo attēlojumu un ir kļuvis par vienu no pazīstamākajiem viņas fragmentiem.

Īsi fakti:

• Laikmets: ap 630–570 p.m.ē. (aptuveni);
• Valoda: sengrieķu (aeoliskais variants);
• Galvenā tematika: mīlestība, draudzība, personiskā izjūta, reliģiskie motīvi;
• Saglabāšanās līmenis: tikai fragmenti (aptuveni 650 rindas no iespējamiem ~10 000).

Sapfo joprojām ir literatūras un kultūras figūra, kura iedvesmo pētniekus, dzejniekus un lasītājus visā pasaulē — ne tikai kā antīkās lirikas pārstāve, bet arī kā daudznozīmīgs simbols par mīlestību, mākslu un sievietes balsi literatūrā.

Dzīve

Par Sapfo dzīvi ir maz zināms. Tas, kas zināms, ir no trim avotiem: Saglabājusies Sapfo dzeja, citi senie raksti par viņu un liecības par arhaisko Grieķiju kopumā. Viņa dzima Grieķijas Lesbas salā ap 630. gadu p. m. ē. Eresā vai Mitelēnā. Viņas vecāku vārdi nav droši zināmi, taču viņas māti bieži dēvē par Kleīsu. Senās tradīcijas minēja vismaz astoņus iespējamos viņas tēva vārdus. Vienā no senajiem nostāstiem, kas varētu būt balstīts uz tagad pazudušu Sapfo dzejoli, teikts, ka viņas tēvs nomira, kad Sapfo bija vēl bērns. Sapfo esot bijuši trīs brāļi, kurus sauca par Haraksosu, Larihu un Eurigiosu. "Brāļu dzejolī", kas tika atrasts 2014. gadā, ir runa par Haraksosu un Larihu.

Iespējams, ka Sapfo bija meita vārdā Kleisa (tāpat kā viņas mātei). Divos no Sapfo dzejoļiem par viņu tiek runāts. Ne visi vēsturnieki ir vienisprātis, ka Sapfo dzejoļos aprakstītā Kleīsa bija Sapfo meita. Daži uzskata, ka viņa bija Sapfo mīļākā. Taču senie avoti Kleīsu dēvē par Sapfo meitu, un daži mūsdienu vēsturnieki ir apgalvojuši, ka viņai bija jābūt Sapfo meitai, nevis mīļotajai. Sapfo vīrs, Kleisas tēvs, esot bijis bagāts tirgotājs Kerkilass no Androsas. Tomēr, ja Sapfo bija precējusies, šis noteikti nebija viņas vīra vārds: tas ir joks no komēdijas par Sapfo dzīvi.

Sapfo portrets, Palazzo Massimo alle Terme, Roma. Paolo Monti foto, 1969.

Meklēt pēc burta