Suda jeb Souda (grieķu: Σοῦδα) ir apjomīga 10. gadsimta Bizantijas enciklopēdija par seno Vidusjūras pasauli. Tā ir grieķu valodā rakstīta enciklopēdiska vārdnīca ar aptuveni 30 000 ierakstu. Vārda atvasinājums, iespējams, nāk no viduslaiku grieķu vārda souda, kas var nozīmēt "cietoksnis" vai "aizsardzība".
Suda aizpilda starpniekfunkciju starp mūsdienu izpratnē piegrieztu vārdnīcu un enciklopēdiju: entries parasti sākas ar vārda skaidrojumu vai etimoloģiju, kam seko biogrāfiskas piezīmes, vēsturiskas norādes, literāri citāti un dažkārt garas digresijas. Lai gan daļa ierakstu balstās uz filoloģisku praksi (vārdu cēloņi, atvasinājumi un gramatiskas piezīmes), īpaši vērtīgi ir Sūdas raksti par literatūras un autoru vēsturi, jo tie saglabā citātus un fragmentus no daudzām darbu grupām, kas citādi būtu pazuduši.
Autora(-u) personība nav viennozīmīgi nosakāma: viduslaikos enciklopēdija bieži tika saistīta ar vienu autoru — tā dēvēto "Suidas" — taču mūsdienu pētniecība uzskata darbu par kopīgu un kopleksu kompilāciju, kas sakārto un apvieno daudzus agrākus tekstus. Darbu parasti datē ar 10. gadsimtu un saista ar Konstantinopoles intellektuālajām aprindām, iespējams, ar saistību uz Konstantīna VII Porfiroģenīta (912–959) dvēseles darba un enciklopēdisku tradīciju ietekmi.
Sūdas avotā var saskatīt plašu iepriekšējo leksiku un enciklopēdiju izmantošanu: tā izmanto fragmentus no agrākiem leksikoniem, glosām, komentāriem un hronikām, dažkārt norādot avotus, bet bieži arī bez precīzas citēšanas. Par romiešu vēsturi un citām tēmām redzami arī Jāņa Antiohijas (John of Antioch) un citu agrāku autoru fragmenti. Tā kā sastādītājs(-i) darbojās kristīgā kultūras vidē, darbā sastopamas gan Bībeles, gan pagānu tēmas, un tas nereti apvieno tekstuālu tradīciju ar teoloģisku vai hronoloģisku skatpunktu.
Vērtība un ierobežojumi: Suda ir nenovērtējams avots klasiskās un bizantiešu filoloģijas, prosopogrāfijas, literatūras vēstures un etimoloģijas izpētē, jo tajā saglabājušies fragmenti no zaudētiem darbiem (vēsturnieki, dzejnieki, retori u. c.). Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka sastādījums ir nekritisks un nevienmērīgs: sastopamas hronoloģiskas kļūdas, leģendāri un neprecīzi sižeti, kā arī mākslīgas vai kļūdainas etimoloģijas. Pētniekiem Sūdu drīkst izmantot, taču jāvērtē katra ieraksta uzticamība, avotu kvalitāte un iespējami pārņemti kļūdaini tekstu fragmenti.
Manuskriptu un izdevumu vēsture: Suda ir saglabājusies vairākos viduslaiku manuskriptos, no kuriem pētnieki rekonstruējuši teksta tradīciju. Mūsdienu kritisko izdevumu standarts ir Ada Adler izdevums Suidae Lexicon (5 sējumi, 1928–1938), kas līdz šim ir pamatīga un detalizēta teksta rādīšana ar komentāriem. Pēdējos gados Sūdas materiāli plaši tiek pieejami arī digitāli un tiek tulkoti un komentēti modernās datubāzēs un projektu ietvaros, kas ļauj plašākai pieejai un salīdzinošai analīzei.
Sūdas paralēle un salīdzinājums: bieži to salīdzina ar islāmiskā pasaules 10. gadsimta enciklopēdiju — Ibn al-Nadima Kitab al-Fihrist — jo abas darbojas kā plašas šķirkļu kolekcijas, kurās apkopota informācija par literatūru, zināšanām un autoru bibliogrāfijām tajā laikmetā un reģionā. Šis salīdzinājums palīdz izprast viduslaiku enciklopēdiju funkciju kā zināšanu saglabātāju un (retrospektīvu) katalogu.
Praktiska nozīme: mūsdienu klasiskie filologi, vēsturnieki, teologi un valodnieki regulāri izmanto Sūdu kā avotu informācijai par zaudētām grāmatām, autoru dzīves faktiem, retoriskiem piemēriem un reģionālo toponīmiju. Tomēr pētnieki vienmēr pārbauda informāciju, salīdzinot to ar citiem avotiem un kritiskajām izdevumiem, jo Sūdas raksti reizēm satur netiešus vai sagrozītus citātus.
Secinājums: Suda ir vērtīgs, bagātīgs un reizēm problemātisks viduslaiku kompilatīvs avots. Tā sniedz unikālu ieskatu gan antīkās un arābu-Bizantijas zināšanu bibliotēkās, gan par literatūras un kultūras vēsturi kopumā, taču tās izmantošana prasa kritisku attieksmi un salīdzinošu metodi.
