Fonētika — cilvēka runas skaņu zinātne: artikulācija, akustika, dzirde
Fonetika (no grieķu valodas vārda φωνή, phone, kas nozīmē 'skaņa' vai 'balss') ir valodniecības nozare, kas pēta cilvēka runas skaņas — to rašanos, akustiskās īpašības un uztveri. Cilvēku, kurš specializējas fonētikā, sauc par fonētiķi. Fonētika darbojas pie zema līmeņa skaņu analīzē (phones), savukārt fonoloģija pēta skaņu sistēmas un augstākas līmeņa vienības, piemēram, fonēmas un to atšķirīgās iezīmes. Fonētika ir atšķirīga no gramatikas un pareizrakstības, tomēr tai ir ciešas saites ar citām valodniecības disciplīnām.
Fonētikas pamatjomas
Fonētikā parasti izdala trīs galvenās apakšnozares:
- artikulācijas fonētika — pēta, kā runas orgāni (lūpas, artikulācijas vieta, mēle, mīkstā aukslēja, balss traktu un balss krokām) rada dažādas skaņas. Šajā jomā klasificē līdzskaņus pēc vietas un veida, kā arī pēc balss (voicing), un vārtus pretstāv vokālu īpašību noteikšanai (augstums, atpakaļums, lūpu apaļums).
- akustiskā fonētika — apraksta runas skaņu kā skaņas viļņus: to frekvenču saturu, spektra formu, formantuus, enerģijas sadalījumu un laika parametrus. Akustiskā analīze izmanto spektrālās metodes (piem., spektrogrammas) un kvantitatīvus ölçinājumus.
- dzirdes (auditorā) fonētika — nodarbojas ar runas skaņu uztveri un atpazīšanu: kā iekšējā auss un smadzenes apstrādā akustisko signālu, kā notiek kategorizācija un kā trokšņi ietekmē sapratni.
Galvenie jēdzieni un klasifikācija
Artikulācijas fonētikā līdzskaņus parasti raksturo pēc:
- artikulācijas vietas (piem., bilabiāls, alveolārs, velaāls),
- artikulācijas veida (piem., plosive/stop, fricative, nasal, approximant),
- balss (voiced vs voiceless) un augsta/labā vibrācija balss krokās.
Vokāli tiek raksturoti pēc:
- augstuma (high — low),
- priekšējuma/atpakaļuma (front — back),
- lūpu apaļuma (rounded — unrounded) un ilguma vai noskaņas (tīrā vs nazāla u.c.).
Fonētikā arī atšķir transkripcijas veidus — plata (fonēmiska) transkripcija, kas izceļ komunikatīvās atšķirības starp skaņām, un šaura (fonētiska) transkripcija, kas reģistrē smalkākas artikulācijas nianses.
Starptautiskais fonētiskais alfabēts (IPA)
Starptautiskā fonētiskā asociācija (IPA) izveidojusi simbolu sistēmu, ar kuru var viennozīmīgi pierakstīt plašu runas skaņu klāstu. Rakstības sistēmā, ko sauc par starptautisko fonētisko alfabētu, ir simboli pamatīgai skaņu aprakstīšanai, tostarp diakritiskie zīmes niansēm (noskaņa, nasalizācija, artikulācijas īpatnības). IPA ļauj lingvistiem, valodu skolotājiem un runas terapijas speciālistiem precīzi dokumentēt un salīdzināt skaņas starp valodām.
Metodes un instrumenti
Fonētikas pētījumos izmanto gan klasiska klausīšanās analīzi, gan moderno aparatūru, piemēram:
- spektrogrammas un akustiskie analizatori,
- elektropalatogrāfija (EPG) un palatogrāfija — artikulācijas virsmas reģistrēšanai,
- mēles un artikulācijas pārvietošanās uzraudzība ar ultraskaņu vai magnētiskās akustiskās (EMA) sensoru sistēmām,
- endoskopiskas metodes un laringoskopija balss kroku redzēšanai,
- psihofizioloģiskas metodes dzirdes uztveres pētīšanai (EEG, fMRI).
Vēsture īsumā
Fonētika kā sistemātiska prakse ir sena — pirmie teorētiskie apraksti par runas skaņām ir atrasti Indijā. Piemēram, Indijā Pāṇini (piem., Pāṇini) savā 5. gadsimtā pirms mūsu ēras lingvistikas traktātā detalizēti aprakstīja sanskrita līdzskaņu artikulācijas vietas un veidus. Mūsdienu fonētika izmanto gan šo tradicionālo zināšanu mantojumu, gan modernas akustiskās un neirozinātnes metodes.
Praktiskā pielietojuma jomas
Fonētikas rezultāti ir nozīmīgi daudzās jomās:
- valodu mācīšana un izruna (pronunciation teaching),
- runas un valodas terapija (logopēdija),
- balss un runas tehnoloģijas — runas atpazīšana (ASR) un sintēze (TTS),
- forēziskā fonētika (pārbaudes balss identitātei),
- valodas dokumentācija un tipoloģija — skaņu salīdzināšana starp valodām.
Saistība ar fonoloģiju un ortogrāfiju
Lai gan fonētika un fonoloģija pārklājas, to fokuss atšķiras: fonētika apraksta skaņas fiziskās un uztveres īpašības, bet fonoloģija — to funkcionālo lomu valodas skaņu sistēmā. Ortogrāfija (rakstības sistēma) bieži atspoguļo fonētiskās īpašības, taču ortogrāfiskā un fonētiskā atbilstība katrā valodā var būt ļoti atšķirīga.
Fonētika ir praktiska, daudzveidīga un starpdisciplināra joma, kas apvieno lingvistiku, akustiku, fizioloģiju un kognitīvo zinātni, un tās atziņas ir būtiskas gan teorētiskai valodniecībai, gan plašai tehnoloģiskai un klīniskai praksē.
Pieejamie avoti
- Ievads fonētikā iesācējiem
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir fonētika?
A: Fonetika ir zinātne par cilvēka runas skaņām. Tā pēta runas skaņu dabu, to, kā tās rodas, kā tās tiek dzirdētas un domātas, un to, kā tās tiek attēlotas Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā.
J: Kas ir fonētikas eksperts?
A: Cilvēku, kurš ir eksperts fonētikā, sauc par fonētiķi.
Kādas ir divas ortogrāfiskās valodniecības daļas?
A: Ortogrāfiskās valodniecības divas daļas ir fonētika un pareizrakstība.
Jautājums: Cik daudz dažādu telefonu atzīst Starptautiskā fonētikas asociācija?
A: Starptautiskā fonētikas asociācija atzīst vairāk nekā 100 dažādus tālruņus.
J: Kad pirmo reizi tika pētīta fonētika?
A: Fonetika pirmo reizi tika pētīta pirms 2500 gadiem tagadējā Pakistānas Haiber-Pakštunhvas provincē, kad Pāṇini savā 5. gadsimtā pirms mūsu ēras esejā par sanskrita valodniecību rakstīja par līdzskaņiem sanskritā.
J: Kādas ir trīs galvenās fonētikas nozares?
A: Trīs galvenās fonētikas nozares ir artikulācijas fonētika (attiecībā uz vietu un kustību), akustiskā fonētika (attiecas uz skaņas viļņiem) un dzirdes fonētika (attiecas uz runas uztveri).
J: Kā Pāṇini sakārtoja līdzskaņus, kad viņš par tiem rakstīja?
A; Pāṇini sakārtoja līdzskaņus pēc to artikulācijas vietas un veida, kad viņš par tiem rakstīja.
