Ortogrāfija

Angļu valodas ortogrāfija

Angļu valodas ortogrāfija jeb angļu valodas pareizrakstība ir veids, kā ar 26 alfabēta burtiem pierakstīt 36 (IPA) angļu valodas skaņas. Pirmie senangļu valodas manuskripti tika rakstīti, izmantojot latīņu alfabētu. Tajā bija 24 burti. . ^p16

Patskaņi

Neviens alfabēts precīzi neatbilst tās valodai. Viens no iemesliem ir tas, ka skaņu vienmēr ir vairāk nekā burtu. Angļu valodā ir daudz vairāk patskaņu nekā patskaņu. Senie grieķi, kuri pirmie sāka lietot burtus patskaņu apzīmēšanai, nolēma patskaņu skaņām izmantot tikai dažus burtus. Šī izvēle ietekmēja visus vēlākos alfabētus:

"Grieķu nozīme alfabētiskās rakstības vēsturē ir ārkārtīgi liela. Visi alfabēti, ko šodien lieto Eiropā, ir tieši vai netieši saistīti ar sengrieķu alfabētu."

Angļu valodā būtu nepieciešami aptuveni 20 patskaņi, lai atveidotu visas parasti lietotās patskaņu fonēmas (~ skaņas),^p237 un dažās valodās patskaņiem ir vairāk burtu. Gruzīnu valodā kopumā ir 41 burts. Īsāks alfabēts darbojas, izmantojot divus vai trīs burtus vienai skaņai vai vienu burtu vairākām skaņām.

Līdzskaņi

Angļu valodas alfabētā ir tikai trīs līdzskaņi, kuriem ir tikai viena skaņa, kurus nevar veidot citās kombinācijās un kuri nekad nav bezskaņi: n, r un v. Angļu valodā ir 22-26 līdzskaņu fonēmas.

Dialekti

Otrs iemesls, kāpēc alfabēti nekad precīzi neatbilst valodām, ir dialekts. Runājamā valoda dažādās vietās un laikos atšķiras. Tas ir ļoti acīmredzams angļu valodas gadījumā, jo tās izruna dažādās pasaules daļās ir ļoti atšķirīga. Rakstītā valoda vienmēr būs mazāk elastīga nekā tās runātā valoda. Tai ir cita funkcija, un tā tiek veidota mehāniski. Tai ir jākalpo visiem, kas runā šajā valodā, un tas tiek panākts, saglabājot līdzīgu rakstību dažādos laikos.

Tāpēc visos alfabētos ir skaņas, kuras ir grūti atveidot ar lietotajiem burtiem. Arī angļu valodā ir citas problēmas: skaņas, kuras var rakstīt dažādos veidos, un rakstība, kuras var izrunāt dažādos veidos. Tas viss rada rakstības problēmas.

Britu un amerikāņu angļu valoda

Atšķirības starp amerikāņu un britu angļu valodas pareizrakstību galvenokārt radās viena cilvēka dēļ. Noa Vebsters (Noah Webster, 1758-1843) uzrakstīja gramatiku, pareizrakstības grāmatu un visbeidzot arī amerikāņu angļu valodas vārdnīcu. Tās laikā viņš ierosināja vairākus pareizrakstības vienkāršojumus. Savā vārdnīcā tādos vārdos kā defense viņš izvēlējās s, nevis c, tādos vārdos kā center viņš nomainīja re pret er, traveler viņš atcēla vienu no Ls. Sākotnēji viņš saglabāja u tādos vārdos kā color vai favor, bet vēlākos izdevumos to atcēla. Viņš arī mainīja valodu uz tung: tas nav saglabājies. Viņa galvenais iemesls bija palīdzēt bērniem iemācīties lasīt un rakstīt. Vebstera vārdnīcā bija septiņdesmit tūkstoši vārdu, no kuriem divpadsmit tūkstoši nekad iepriekš nebija parādījušies nevienā publicētā vārdnīcā.

Vebsters radīja nedaudz atšķirīgu amerikāņu angļu valodas identitāti. Taču, tā kā viņa centieni netika vērsti uz dažām viskrītošākajām problēmām, viņa izstrādātās variācijas maz maina valodas lietojumu. Piemērs reālām angļu valodas ortogrāfijas problēmām ir vārda galotne -ough, kas tiek izrunāta dažādos veidos: tough, bough, cough... Rakstības atšķirību galvenie cēloņi ir vēsturiski. Aizgūtie vārdi nāk ar savu (svešu) rakstību. Daži aizgūti franču valodas vārdi joprojām tiek rakstīti franču valodā, citi ir mainīti.

Kopš Vebstera laikiem angļu valodas pareizrakstības reformu ir ierosinājuši daudzi cilvēki, piemēram, Džordžs Bernards Šovs, kurš ierosināja jaunu angļu valodas fonētisko alfabētu. Dažos gadījumos Vebstera izmaiņas ir plaši pārņemtas Lielbritānijā: rakstības programma nāca no franču valodas; ASV programma ir acīmredzami vienkāršāka un vairāk atbilst angļu valodas vārdu galotnēm. Mūsdienu pasaulē angļu valodas ortogrāfija joprojām ir problēma. Dažās valstīs (īpaši Francijā) nacionālā komiteja var sniegt padomus un norādījumus attiecībā uz pareizrakstību. Angļu valoda jau sen ir izvairījusies no valsts uzraudzības.

• Lai gan pareizrakstība ir svarīga, tā nav tik svarīga kā tas, kā valoda tiek lietota praksē. Atšķirības starp britu un amerikāņu angļu valodas lietojumu ir vairāk saistītas ar idiomām, slengu un vārdu krājumu, nevis ar pareizrakstību. Šajā ziņā pareizrakstība rakstībā vai drukātā valodā ir līdzīga izrunai runā. Tās ir nepieciešamais ārējais apģērbs, bet svarīgāka ir iekšējā būtība.
• Vikipēdijā (ievērojiet pareizrakstību) rakstus var rakstīt gan amerikāņu, gan britu angļu valodā, taču tiem jābūt konsekventiem katrā rakstā. Sīkāka informācija: Vikipēdija:Stila rokasgrāmata

Vārdnīcas un fonētika

Mūsdienu angļu valodas pareizrakstību un lietojumu lielā mērā ietekmēja divas lielās angļu valodas vārdnīcas - Samuela Džonsona "Angļu valodas vārdnīca" (1755) un Džeimsa Mureja Oksfordas angļu valodas vārdnīca. Džonsona vārdnīca bija ārkārtīgi ietekmīga gan ārzemēs, gan pašu mājās. Šī vārdnīca tika eksportēta uz Ameriku.

"Vārdnīcas pieņemšana Amerikā bija nozīmīgs notikums ne tikai tās vēsturē, bet arī leksikogrāfijas vēsturē. Astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē amerikāņiem Džonsons bija autoritāte valodas jomā, un viņa slava ietekmēja turpmāko amerikāņu vārdnīcu attīstību.".^p224

Amerikāņu leksikogrāfiem vārdnīcu nebija iespējams ignorēt:

"Divi lielākie deviņpadsmitā gadsimta amerikāņu leksikogrāfi - Noa Vebsters un Džozefs Emersons Vorčesters - dedzīgi strīdējās par Džonsona mantojumu... 1789. gadā [Vēbsters] paziņoja, ka "Lielbritānijai, kuras bērni mēs esam un kuras valodā mēs runājam, vairs nevajadzētu būt mūsu etalons, jo tās rakstnieku gaume jau ir sabojājusies un tās valoda iet mazumā." ..." ... Tur, kur Vebsteram bija problēmas ar Džonsonu, Džozefs Vorčesters viņu apsveica ... 1846. gadā viņš pabeidza savu Vispārējo un kritisko angļu valodas vārdnīcu.^p226

Daži cilvēki strīdas, kurā valodā ir visvieglāk rakstīt. Cilvēki, kuri apgūst otru valodu, mēdz domāt, ka viņu pirmā (dzimtā) valoda ir visvieglākā. Tomēr skolēnam programmatiskās valodas ar skaidri definētiem noteikumiem ir vieglāk sākt lietot nekā angļu valodu. Angļu valodas pareizrakstība ir visneparastākā no visām alfabētiskajām rakstībām, tāpēc to ir visgrūtāk apgūt. Angļu valoda pēc savas izcelsmes ir ģermāņu valoda. No agrīnajām anglosakšu valodas saknēm tā ir aizņēmusies vārdus no daudzām citām valodām: Visbiežāk angļu valodai ir pievienoti franču (romāņu valoda) un latīņu valoda.

Valodas, kurās izmanto fonētisko rakstību, ir vieglāk iemācīties rakstīt nekā citas. Ar fonētisko rakstību vārdi tiek rakstīti tā, kā tie tiek izrunāti. Piemēram, itāļu valodā vārdu "orologio" izrunā oh-ro-LO-jo ("gi" vienmēr veido skaņu "j".) Angļu valodā sastopams vārds "knife". Vārdā "knife" skaņu "k" neizrunā, lai gan angļu valodā ir ierastāks izrunāt "k", ja tas ir vārdos.

Angļu valodas pareizrakstības vēsture

Viena no mūsu problēmām ir tā, ka līdzīgi izklausās līdzīgi vārdi var tikt rakstīti pavisam atšķirīgi. Rough un ruff; meet un meat; great un gratate. Vārdus ar sarežģītu rakstību var izrunāt vienkārši: Lesteru izrunā kā Lester. Pat tie noteikumi, kas mums ir, bieži tiek pārkāpti. "i pirms e, izņemot pēc c" ir vairāk nekā 100 izņēmumu.^p272 Gandrīz visas šīs problēmas ir radušās vēsturisku iemeslu dēļ. Pēdējo tūkstoš gadu laikā angļu valoda ir mainījusies, un, mainoties valodai, tās daļās ir iestrēguši dažādi rakstības veidi.

Šeit ir daži no angļu valodas ortogrāfijas iemesliem:

1. Sākotnēji tas bija 23 burtu alfabēts, kas apzīmē aptuveni 35 vecās angļu valodas fonēmas (skaņas). Vēlāk tika pievienoti citi burti.
2. Pēc normāņu iekarošanas franču rakstnieki ieviesa jaunu rakstību.
3. Drukāšana. Daudzi no pirmajiem iespiedējiem ieradās no Eiropas kontinenta un atveda uz Angliju citas pareizrakstības normas. Taču, lai gan drukāšana stabilizēja pareizrakstību, izruna turpināja mainīties.
4. Poligrāfija sakrita ar Lielo patskaņu maiņu vidusangļu valodas beigās (14.-15. gadsimta beigās). Lai izvairītos no sarežģītām detaļām, lūk, kas notika: gadsimta laikā mainījās visu patskaņu izruna, un tā joprojām nav standarta visā Lielbritānijā. Katrā ziņā tūkstošiem vārdu rakstība tagad atspoguļo to izrunu Džefrija Čosera laikā.
5. 16. gadsimta zinātnieki centās norādīt vārda vēsturi pēc tā rakstības: "debt" ir bezskanīgais "b", lai atspoguļotu latīņu debitum.
6. 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā tika pievienoti vēl citi aizgūti vārdi, piemēram, pneimonija, idiosinkrāzija, epitoms, kakao.

Angļu valodā ir ļoti daudz vārdu, bet to rakstība ir iegūta no dažādiem avotiem. "Lielā un daudzveidīgā angļu valodas leksika ir iegūta uz aizvien vairāk deversificētas grafoloģijas rēķina." . ^p275

Atšķirības starp valodām

Dažās valodās ir liela fonēmu un burtu atbilstība. Tas nozīmē, ka katrai skaņai ir tuvs viens burts. Ja atbilstība būtu perfekta, šai valodai būtu fonemātiskā ortogrāfija. Angļu valodas ortogrāfija ir ļoti nefonemiska. Tajā ir gandrīz visas zināmās novirzes:

1. dažādi burti vienai un tai pašai skaņai
2. divi vai vairāki burti, kas apzīmē vienu skaņu.
3. skaņa ir atkarīga no tuvumā esošajiem burtiem
4. plašs vārdu klāsts, kuru skanējums mainās atkarībā no dialekta.
5. milzīgs skaits aizgūtu vārdu ar importētu rakstību.
6. nepilnīgs: tas neatspoguļo dažas svarīgas fonēmu atšķirības. Piemērs: atšķirība starp balsīgo th (the) un bezbalsīgo th (thin).

Šo pētījumu jomu sauc par "ortogrāfisko dziļumu". Ortogrāfiskais rakstības dziļums ir pakāpe, kādā rakstu valoda atšķiras no vienkāršas burtu un fonēmu atbilstības viens pret vienu. Tas parāda, cik viegli ir prognozēt vārda izrunu pēc tā rakstības. Seklu ortogrāfiju ir viegli izrunāt, pamatojoties uz rakstīto vārdu, bet dziļu ortogrāfiju ir grūti izrunāt, pamatojoties uz to, kā tas ir rakstīts. Seklajās ortogrāfijās rakstības un skaņu sakarība ir tieša: ņemot vērā izrunas noteikumus, var "pateikt" vārdu pareizi.

Līdzīgas problēmas ir arī lielākajā daļā citu starptautisko valodu: franču, arābu vai ebreju valodā jaunajiem lasītājiem ir grūtības iemācīties atšifrēt vārdus. Rezultātā bērni mācās lasīt lēnāk. Gan spāņu, gan itāļu valodā ir tiešāka saikne starp rakstību un izrunu. Tās ir valodas ar zemu ortogrāfisko dziļumu.

Saistītās lapas

• Ghoti