Edward Heath

Agrīnā dzīve

Edvards Hīts nāca no strādnieku ģimenes, bija galdnieka un kalpones dēls. Viņš bija pirmais no diviem nozīmīgajiem premjerministriem pēc Otrā pasaules kara, kas nāca no zemākā sabiedrības slāņa (otra bija Mārgareta Tečere). Hīts mācījās Ramsgeitas ģimnāzijā un ieguva stipendiju Balliol koledžā Oksfordā. Hīts bija talantīgs mūziķis, un jau pirmajā semestrī viņš ieguva koledžas ērģelnieka stipendiju. Tas ļāva viņam palikt universitātē arī ceturtajā kursā. Galu galā 1939. gadā viņš absolvēja filosofijas, politikas un ekonomikas (PPE) maģistrantūru.

Otrā pasaules kara laikā Hīts dienēja armijā, sākot kā virsleitnants Karaliskajā artilērijā. 1944. gadā viņš piedalījās Normandijas desantā. Galu galā Hīts tika demobilizēts (pameta armiju) kā pulkvežleitnants 1947. gadā.

Pēc darba civildienestā Hīts 1950. gada februārī notikušajās parlamenta vēlēšanās ieguva parlamenta deputāta mandātu Bekslijas apgabalā.

Politiskā karjera

Sākotnējās Hīta amata vietas bija Konservatīvās partijas pātagas amats Pārstāvju palātā. No 1955. līdz 1959. gadam viņš kļuva par galveno vipu un Valsts kases parlamentāro sekretāru. Harolds Makmilans 1959. gadā viņu iecēla par darba ministru (ministru kabineta amatā).

1960. gadā Makmilans uzticēja Hītam atbildību par sarunām par Apvienotās Karalistes pirmo mēģinājumu pievienoties Eiropas Ekonomikas kopienai (tā tolaik sauca Eiropas Savienību). Pēc plašām sarunām Francijas prezidents Šarls de Golls uzlika veto Lielbritānijas pievienošanai.

No 1965. līdz 1970. gadam, kad pie varas bija Leiboristu partija, Hīts bija opozīcijas līderis. Pēc tam 1970. gada vispārējās vēlēšanās viņu ievēlēja par premjerministru.

Viņa premjerministra amata laikā Apvienotās Karalistes valdība pieņēma parlamentā dažas diezgan radikālas izmaiņas.

Valūta un metriskā sistēma

Kopš anglosakšu laikiem Anglijas (un vēlāk arī Apvienotās Karalistes) valūtas pamatā bija sterliņu mārciņa, kuras kurss bija 240 pensu par 1 sterliņu mārciņu. 1971. gada 15. februārī, kas pazīstama kā Decimālās skaitīšanas diena, Apvienotā Karaliste un Īrija decimalizēja savas valūtas.

Šīm pārmaiņām bija daudz seku, taču lielākā daļa cilvēku tās pieņēma. Tās bija dārgas pārmaiņas. Bija jāmaina ne tikai visa apgrozībā esošā nauda, bet arī daudzi mehāniski palīglīdzekļi. Katrs kases aparāts valstī, katrs tirdzniecības automāts, kas pieņēma monētas, visi publiskie paziņojumi par naudas maksājumiem utt.

Otra izmaiņa, kas notika aptuveni tajā pašā laikā, bija vecās impēriskās svaru un mēru sistēmas metriskā pārveide. Šī ideja radās vēl pirms Hīta, un pēc viņa to turpināja nākamā leiboristu valdība. Tā nekad netika pilnībā pabeigta. Ātruma ierobežojumi joprojām tiek izteikti jūdzēs stundā, un garuma mērvienības joprojām tiek mērītas tradicionālajos jardos, pēdās un collās, bet kā alternatīva tiek izmantota metriskā mērvienība. Arī šoreiz izmaiņas bija ļoti dārgas. Tas nozīmēja gandrīz pilnīgu pārkārtošanos darbgaldu rūpniecībā.

Tas galvenokārt tika darīts tāpēc, ka, 1973. gadā pievienojoties Eiropas Ekonomikas kopienai (EEK), Apvienotajai Karalistei bija pienākums pārņemt tās tiesību aktos visas EEK direktīvas. Tajās bija paredzēts, ka piecu gadu laikā daudzos nolūkos jāizmanto noteikts vienību kopums, kas balstīts uz SI. Tomēr Apvienotajā Karalistē metriskie mērvienības ikdienā netiek plaši izmantotas.

Pievienošanās Eiropai

Hīts 1972. gada oktobrī ar Eiropas Kopienu likumu ieveda Apvienoto Karalisti Eiropā.

Pēc tam, kad de Golls bija atstājis amatu, Hīts bija apņēmības pilns panākt Apvienotās Karalistes pievienošanos (toreizējai) Eiropas Ekonomikas kopienai. Arī EEK ekonomika bija palēninājusies, un Lielbritānijas dalība tajā tika uzskatīta par veidu, kā to atdzīvināt. Pēc 12 stundu ilgām sarunām starp Hītu un Francijas prezidentu Žoržu Pompidū (Georges Pompidou) Lielbritānijas trešais pieteikums bija veiksmīgs.

Premjerministra amata beigas

Hītam neizdevās kontrolēt arodbiedrību varu. Divi kalnraču streiki kaitēja ekonomikai. Lai taupītu enerģiju, 1974. gada streika dēļ liela daļa valsts rūpniecības strādāja trīs dienu nedēļā. Ar to pietika, lai vēlētāji gāztu valdību no amata. Zaudējums 1974. gada vispārējās vēlēšanās izbeidza Hīta karjeru augstākajā amatā. Konservatīvā partija viņu nomainīja pret Margaret Tečeri.

Citas intereses

Hīts nekad nebija precējies. Bija gaidīts, ka viņš apprecēsies ar bērnības draudzeni Keiju Ravenu, taču viņai esot apnicis gaidīt un viņa 1950. gadā apprecējusies ar RAF virsnieku, ar kuru iepazinās brīvdienās. Savu memuāru četru teikumu rindkopā Hīts apgalvoja, ka pēc kara viņš bija pārāk aizņemts ar karjeras veidošanu un "varbūt ... pārāk daudz ko bija uztvēris kā pašsaprotamu". Televīzijas intervijā Maiklam Kokerellam 1998. gadā Hīts atzina, ka daudzus gadus pēc tam viņš savā dzīvoklī glabājis viņas fotogrāfiju.

Pateicoties interesei par mūziku, viņš draudzējās ar vairākām mūziķēm, tostarp ar Mouru Lympany. Lympany bija domājusi, ka Hīts viņu apprecēs, bet, jautāta par intīmāko, ko viņš bija darījis, atbildēja: "Viņš uzlika savu roku man uz pleca." Bernards Levins tolaik laikrakstā The Observer rakstīja, aizmirstot divus citus premjerministrus, kuri bija vecpuiši bez zināmām romantiskām interesēm, ka Apvienotajai Karalistei bija jāgaida līdz permisīvas sabiedrības rašanās laikam, lai premjerministrs būtu jaunava. Vēlākajā dzīvē, kā raksta viņa oficiālais biogrāfs Filips Zīglers, Hītam bija "tendence atgriezties drūmā klusumā vai pilnīgi ignorēt sievieti blakus un runāt pāri viņai ar tuvāko vīrieti".

Džons Kempbels, kurš 1993. gadā publicēja Hīta biogrāfiju, četras lappuses veltīja pierādījumiem par Hīta seksualitāti. Lai gan viņš atzina, ka sabiedrība bieži vien uzskatīja, ka Hīts ir gejs, arī tāpēc, ka "mūsdienās ... par to šņukst jebkurš vecpuisis", viņš neatrada "nekādus pozitīvus pierādījumus", ka tas tā ir, "izņemot vājākās, nepamatotās baumas". Kempbels secināja, ka vissvarīgākais Hīta seksualitātes aspekts bija tās pilnīga apspiešana.