Spensers Pēršvāls (1762. gada 1. novembris – 1812. gada 11. maijs) bija britu valstsvīrs un premjerministrs. Viņš palicis vēsturē kā vienīgais Lielbritānijas premjerministrs, kurš tika nogalināts.

Agrīnā dzīve un izcelsme

Pēršvāls bija Egmonta otrā grāfa Džona Pēršvala septītais dēls no otrās sievas. Viņa tēvs, Velsas prinča Frederika un karaļa Džordža III tuvs draugs, bija strādājis Ministru kabinetā kā Admiralitātes pirmais lords. Spensers Pēršvāls saņēma izglītību un audzināšanu, kas atbilstas tā laika aristokrātiskajai šķirai, un pakāpeniski iesaistījās politiskajā dzīvē.

Politiskā karjera

Pēršvāla karjera Parlamentā un valdībā bija pakāpeniska un pieticīga, taču viņš guva reputāciju kā stingrs, reliģiozs un darbīgs politiskais darbinieks. Viņš pildīja vairākus valdības amatus un 1807. gadā ieņēma nozīmīgu finanšu portfeli — vēlāk kļuva par Chancellor of the Exchequer (Lielbritānijas Finanšu ministre). Tieši 1807. gada laikā, kad Pēršvāls bija valdībā (kā viena no ministrijas figūrām), notika svarīgs solis vergu tirdzniecības izbeigšanas virzienā: Viljams Vilberforss panāca likumdošanas soļus par vergu tirdzniecības izbeigšanu.

Pēršvāls vēlāk kļuva par premjerministru un vadīja valsti sarežģītā periodā Napoleona karu un starptautisko tirdzniecības spriedzi dēļ. Viņa valdība aizstāvēja anglikānisma lomu kā valsts drošības elementu un bija skaidri pret katoļu emancipāciju, t. i., pret kardinālu tiesību paplašināšanu katoļiem Apvienotajā Karalistē.

Ekonomiskie soļi, starptautiskā spriedze un iekšpolitiskās neapmierinātības

Pēršvāla valdības laikā tika īstenotas padomes (Orders in Council) un citi tirdzniecības ierobežojumi, kas bija domāti smagajam karam ar Napoleonu pretiniekiem, taču tie kļuva nepopulāri mājās un starptautiski. Šie pasākumi tika uzskatīti par vienu no 1812. gada kara ar Amerikas Savienotajām Valstīm cēloņiem, jo tie neļāva efektīvi un droši tirdzniecībai ar neitrālām valstīm. 1811. gada ziemā Lielbritānijā sāka izpausties ludītu nemieri un ģenerāla neapmierinātība ar ekonomisko spiedienu; tas radīja spiedienu arī uz Pēršvāla valdību. Lai daudzās jautājumos rastu atbildes, Pēršvāls bija spiests rīkot izmeklēšanu Pārstāvju palātā.

Attiecības ar sabiedrību un personīgais raksturs

Pēršvāls bija pazīstams kā stingri reliģiozs anglikānis, kas uzskatīja anglikānisma institūciju par būtisku valsts stabilitātei. Viņš bija pazīstams kā nopietns, reizēm atturīgs politiķis, kura stingrās nostājas par valsts lietām un morāli ieguva gan atbalstītājus, gan kritiķus. Viņa politika un daži lēmumi izraisīja plašāku sabiedrības neapmierinātību, kas papildināja spriedzi valstī kara un ekonomisku grūtību apstākļos.

Atbruņojošais uzbrukums un nāve

1812. gada 11. maijā, dodoties uz Pārstāvju palātas rīkotajām izmeklēšanām, Pēršvāls tika nošauts Pārstāvju palātas vestibilā. Noziedznieks bija Džons Belingems, kurš piegāja pie Pēršvāla un nokļuva pie viņa ar ieroci — šāviens bija nāvējošs. Pēc uzbrukuma Belinghems nekavējoties nodeva sevi. Pēc nogalināšanas Pēršvala līķis piecas dienas atradās Dauningstrītas 10. ielā.

Tiesas process un Belinghema motīvi

Džons Belinghems tika tiesāts par slepkavību. Viņa motivācija, kā liecināja izmeklēšana un tiesas process, nebija politiska revolūcijas vai ideoloģijas dēļ, bet gan personiska atriebība un neizdošanās dabūt kompensāciju. Belinghems bija pretstatā iepriekš saskarēs ar ārvalstu varas iestādēm nonācis cietumā un, pēc viņa domām, neguva atbilstošu kompensāciju no Apvienotās Karalistes valdības par zaudējumiem, ko izraisīja viņa ieslodzījums Krievijā. Tiesā viņš tika atzīts par vainīgu un, pēc ātrā procesa, pakārts — izpildes noilgums netika piešķirts.

Pēcnāve un vēsturiskā nozīme

Pēršvāla slepkavība satricināja visu valsti un paliek atmiņā kā traģisks un neparasts gadījums Lielbritānijas politiskajā vēsturē. Viņa apbedījums notika Svētā Lūkas baznīcā Čarltonā, Londonas dienvidaustrumu daļā. Kā politiķis Pēršvāls atstāja mantojumu — stingru morālo nostāju, centienus saglabāt valsts institūciju stabilitāti kara laikā un lēmumus, kuru sekas rezonēja gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Viņa nāve izgaismoja draudus, ko rada individuālas atriebības akti, un lika pārvērtēt drošību valsts vadītāju tuvumā.

Īss pārskats:

  • Dzimis: 1762. gada 1. novembrī.
  • Miris: 1812. gada 11. maijā — nogalināts Pārstāvju palātā.
  • Amati: vairāki ministrijas amati; Finanšu ministre (Chancellor of the Exchequer) 1807. gadā; premjerministrs līdz 1812. gadam.
  • Politiskās nostādnes: stingrs anglikānisms, pret katoļu emancipāciju, aktīvs kara un finanšu politikas veicējs Napoleona karu laikā.