Cīņas sākās, kad 1812. gadā Amerikas Savienotās Valstis sāka uzbrukt Kanādas provincēm. Taču briti un kanādieši veiksmīgi aizstāvēja robežas. Kara gaitā notika gan sauszemes, gan jūras darbības Ziemeļamerikā — no Labradoras piekrastes līdz Meksikas līcim — un iesaistītās puses bija ASV, Lielbritānija, Kanādas kolonisti un vairākas Amerikas pamatiedzīvotāju (indianu) ciltis, kas sadarbojās ar britiem.
Cēloņi
Galvenie kara iemesli bija:
- Jūras tiesību un tirdzniecības ierobežojumi: Lielbritānija, cīnoties ar Franciju, noteica blokus un tirdzniecības ierobežojumus, kas traucēja ASV kuģniecību.
- Impresments: britu kara kuģi rekrutēja (imprezēja) jūrniekus no amerikāņu kuģiem, apgalvojot, ka tie ir briti.
- Teritorijas ambīcijas un drošība: daļa amerikāņu politisko vadītāju vēlējās paplašināties uz ziemeļiem, iekļaujot Kanādu, kā arī ierobežot britu ietekmi pie ASV robežām. Vēl viens svarīgs faktors bija sadursmes ar indiāņu ciltīm, kuras dažviet sadarbojās ar britiem (pazīstams līderis bija Tečumse).
Galvenās kaujas un gaitas
1812. gada sākumā amerikāņi mēģināja iebrukt Kanādas provincēs. Dažas operācijas bija neveiksmīgas — piemēram, ģenerāļa Viljama Hala (William Hull) atkāpšanās un Detrertas (Detroit) nodošana britiem — bet citviet bija uzbrukumi un pretuzbrukumi. Briti un Kanādas kolonisti kopā spēja aizturēt vairākus plašākus ASV mēģinājumus pārņemt kontroli.
Jūras kaujas bija īpaši nozīmīgas uz Lielajiem ezeriem. 1813. gadā britu un amerikāņu kuģi cīnījās Ērijas ezera kaujā. Olivera Hazarda Perija vadībā amerikāņi uzvarēja, nodrošinot Amerikai kontroli pār Erija ezeru. Šī uzvara — kas notika 1813. gada 10. septembrī — deva ASV spēkiem priekšrocības Miersgabalā un ļāva amerikāņiem atgriezties ofensīvā Kanādas teritorijā. Pēc Perija uzvaras notika arī Merčentvilas un citi sauszemes sadursmju uzbrukumi; 1813. gada oktobrī ASV uzvarēja Temzas kaujā, kurā tika nogalināts indiāņu līderis Tečumse, vājinot indiāņu konfederācijas pretestību.
ASV spēki iebruka Toronto, tolaik sauktu par Jorku, un nodedzināja daļu pilsētas kā daļu no pretuzbrukuma. Britu un Kanādas spēki atbildēja ar uzbrukumiem uz Amerikas robežām un dažviet arī iefiltrējās ASV teritorijā.
1814—1815: britu pastiprinājums un kara noslēgums
1814. gadā Napoleons atteicās no Francijas troņa. Tas atbrīvoja pieredzējušus britu karavīrus, kurus varēja nosūtīt uz Ziemeļameriku. Britu ekspedīcijas spēki 1814. gada vasarā un rudenī īstenoja vairākas spēcīgas operācijas: viņi iekaroja un nodedzināja nepabeigto Vašingtonu un sabiedriskas ēkas, ieskaitot Kapitoliju un Baltā nama daļas (augustā).
Pēc Vašingtonas uzbrukuma briti centās iegūt kontroli pār smagāka rakstura stratēģiskajām pozīcijām. Viņi uzbruka Baltimorai, kur ASV aizstāvēja Fortu McHenry. Šīs kaujas laikā amerikāņu jurists Frānsiss Skots Kī vērojot naktī no kuģa, rakstīja dzejoli par karoga noturēšanos pēc bombardēšanas. Šo dzejoli vēlāk izmantoja, lai dotu vārdus jaunajai Amerikas Savienoto Valstu himnai: "The Star Spangled Banner".
Kara pēdējā lielā kauja notika 1815. gada janvārī, kad briti uzbruka Ņūorleānai, un amerikāņi ģenerāļa Endrjū Džeksona vadībā tos veiksmīgi atvairīja. Tolaik abas puses nezināja, ka kauja pie Ņūorleānas notika pēc miera līguma parakstīšanas: 1814. gada 24. decembrī Hāgā (Gentes) tika parakstīts Gentes (Ghent) miera līgums, kas atjaunoja agrāko stāvokli (status quo ante bellum). Lielākā daļa frontju turpinājās līdz ziņām par līguma apstiprinājumu nonākšanai pie abu pušu valdībām.
Sekas un nozīme
Kara iznākums bija formāli neizšķirts, jo miera līgums neatrisināja sākotnējās jūras tiesību un impresmenta problēmas. Tomēr karam bija vairākas būtiskas sekas:
- Stiprāks ASV nacionālais identitātes pieaugums: uzvaras (vai veiksmīga aizstāvēšanās) pieauga nacionālās pašapziņas un patriotu sajūta.
- Indiāņu spēka samazināšanās: indiāņu konfederācijas, kas cīnījās pret ASV paplašināšanos, būtiski vājinājās pēc cīņām un zaudējumiem, piemēram, Tečumse nāves.
- Federālistu partijas vājināšanās: Hartfordas konvencija un tās kritika kara laikā vēl vairāk diskreditēja federālistus, kas drīz zaudēja nacionālo nozīmi.
- Ekonomiskas un militāras sekas: ASV rūpniecība attīstījās, jo tirdzniecības ierobežojumi un karš stimulēja vietējo ražošanu; arī tika pievērsta uzmanība flotes un kara spēju nostiprināšanai nākotnē.
1812. gada karš Ziemeļamerikā bieži tiek dēvēts par "otro Neatkarības karu" ASV historiogrāfijā — tas nostiprināja ASV neatkarības pozīcijas un mainīja reģionālo spēku līdzsvaru, kaut gan robežas un politiskie jautājumi tika galvenokārt atstāti nemainīti.