Rietumu fronte — Pirmā pasaules kara tranšeju karš (1914–1918)
Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā Vācijas armija sāka Rietumu fronti, iebrūkot Luksemburgā un Beļģijā. Tā ieguva militāru kontroli pār daudziem svarīgiem Francijas rūpniecības reģioniem. Viņu straujo virzību apturēja Marnas kauja. Pēc tam abas puses izraka aizsardzības tranšejas. Tranšejas galu galā sasniedza Ziemeļjūru līdz pat Šveices robežai ar Franciju.
Tranšeju raksturs un ikdiena
Tranšeju karš raksturojās ar stingru līniju sistēmu — priekšējām līnijām, rezerves tranšejām un dzīves līnijām tālāk aizmugurē. Tranšeju izvietojums, barjeras no dzeloņstiepļu vadiem un apšaudes laukiem padarīja pāreju no vienas līnijas uz otru par ārkārtīgi bīstamu. Karavīri pavadīja garas stundas mitrās, dubļainās un bieži neveselīgās bedrēs, cīnoties ar aukstumu, blaktīm, žurkām un slimībām.
Taktika, ieroči un tehnoloģijas
No 1915. līdz 1917. gadam no tranšejām tika uzsāktas daudzas lielas offensīvas. Abas puses šajās operācijās izmantoja milzīgu artilērijas uguni un tūkstošiem kājnieku, taču modernās aizsardzības tehnoloģijas — pastāvīgas tranšejas, ložmetēju ligzdas, dzeloņstiepļu aizsardzība un precīza artilērija — bieži padarīja uzbrukumus par asiņainu neveiksmju sēriju. Lai mēģinātu pārraut šo stacionāro fronti, tika ieviestas jaunas tehnoloģijas un paņēmieni, piemēram, indīgā gāze, lidmašīnas izlūkošanai un kaujai, kā arī tanki, kas pirmoreiz parādījās 1916.—1917. gadā. Mašīnu un artilērijas dominēšana kopā ar barjerām radīja situāciju, ko bieži sauc par «karu izsīkšanā».
Galvenās kaujas un sauszemes izmaiņas
Rietumu frontē notika daudzas nozīmīgas kaujas, kas ilga mēnešiem un prasīja lielus zaudējumus. Starp pazīstamākajām ir Marnas kaujas sākums 1914. gadā, tālāk — cīņas pie Sommes un Verdunas (Verduns ilga 1916. gadā), kā arī kaujas Beļģijas teritorijā, kur frontes līnijas bieži šķērsoja saplēstos laukus un purvus. Neatkarīgi no īstermiņa taktiskām izmaiņām, frontes raksturs palika statisks līdz 1918. gadam, kad situācija mainījās — pavasarī Vācija uzsāka pēkšņu Spring Offensive, bet vēlāk tā zaudēja iniciatīvu, un sabiedroto spēki īstenoja Hundred Days Offensive, kas noveda pie vācu spēku atkāpšanās un pamiera.
Sociālās, politiskās un morālās sekas
Strupceļa saglabāšanās lielākoties bija saistīta ar to, ka abas puses negribēja atstāt pat nelielu zemes gabalu, kas dotu pretiniekam taktisku priekšrocību. Kara ilgums, milzīgie cilvēkresursu zaudējumi un smagās dzīves apstākļi samazināja morāli. Lai uzturētu disciplīnu un karaspēka cīņas gribu, armiju vadība izmantoja stingrus atbilstošus pasākumus — tiesas, sodus, dažkārt arī nāvessodus par desertēšanu vai atteikšanos uzbrukumā; tas radīja papildus spriedzi un sabiedrības diskusijas par kara ētiku. 1917. gadā Francijas armijā, piemēram, notika kareivju nemieri un daži plašāki protesti pret bezjēdzīgām uzbrukumu kampaņām.
Civilo ietekme un kara beigu faktori
Rietumu fronte radīja milzīgas postīšanas plašos kara zonās: pilsētas tika nopostītas, lauksaimniecībā radās zaudējumi, un civiliedzīvotāji ciešā frontes tuvumā bija spiesti bēgt vai izdzīvot grūtos apstākļos. Internacionālie faktori — Vācijas resursu izsīkums, 1917. gada Krievijas sakāve un 1917. gada ASV iestāšanās kara pusē — mainīja spēku līdzsvaru. 1918. gadā sabiedrotie, izmantojot jaunas taktikas, mobilizētus rezervistus un uzlabotu loģistiku, spēja īstenot efektīvas pretuzbrukuma operācijas, kas beidzās ar pamieru 1918. gada 11. novembrī.
Zaudējumi un mantojums
Tranšeju karš Rietumu frontē prasīja miljoniem dzīvību un atstāja dziļas psiholoģiskas un politiskas pēdas Eiropā. Karš paātrināja tehnoloģiju attīstību militārajā jomā, mainīja karadarbības taktiku un radīja spēcīgas sociālas pārmaiņas — gan politiskas, gan sabiedriskas. Atmiņas par tranšeju dzīvi, uzvarām un traģēdijām joprojām ietekmē vēstures izpratni un piemiņu daudzās valstīs.
- Galvenie ieroči un līdzekļi: artilērija, ložmetēji, dzeloņstiepļi, indīgā gāze, lidmašīnas, tanki.
- Galvenie faktori, kas veidoja strupceļu: aizsardzības sistēmas, uguns pārākums, sliktie pārvietošanās apstākļi un taktikas ierobežojumi.
- Noslēgums: frontes raksturs mainījās tikai kara pēdējā gadā — 1918. gada sabiedroto pretuzbrukumu dēļ, kas noveda pie pamiera un Vācijas kapitulācijas nosacījumu pieņemšanas.
Jautājumi un atbildes
J: Ar ko sākās Pirmā pasaules kara Rietumu fronte?
A: Rietumu fronte sākās ar Vācijas armijas iebrukumu Luksemburgā un Beļģijā Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā, kad tā ieguva militāru kontroli pār daudziem svarīgiem Francijas rūpniecības reģioniem.
J: Kā abas puses mēģināja pārlauzt ienaidnieka līnijas?
A: Abas puses ofensīvēs izmantoja lielu artilērijas spēku un tūkstošiem kājnieku, kā arī jaunas militārās tehnoloģijas, piemēram, indīgo gāzi, lidmašīnas un tankus.
J: Kas izraisīja strupceļu Rietumu frontē?
A: Avarējušo situāciju galvenokārt izraisīja tas, ka abas puses nepieļāva, ka kāds zemes gabals dotu pretiniekam kādu priekšrocību, pat ja tā bija neliela.
J: Kā valdības Pirmā pasaules kara laikā noturēja karavīrus cīņā?
A: Lai uzturētu karadarbību, valdības sāka apgalvot, ka tās nogalinās karavīrus, kas neuzbruks, un ka karavīri nodod armiju, ja viņi necīnās.
J: Kāda kauja apturēja Vācijas straujo virzību uz Franciju?
A: Vācijas ātro virzību uz Franciju apturēja Marnas kauja.
J: Kā Pirmā pasaules kara laikā izmantoja tranšejas?
A: Abas puses izraka aizsardzības tranšejas, kas galu galā stiepās no Ziemeļjūras līdz Šveices robežai ar Franciju. Šīs tranšejas tika izmantotas aizsardzībai pret ienaidnieka uzbrukumu.
