Erijas ezers — Ziemeļamerikas Lielais ezers starp ASV un Kanādu

Erijas ezers — Ziemeļamerikas Lielais ezers uz ASV‑Kanādas robežas: vēsture, Niagāras savienojums, Detroita, Klīvlenda, ostas un unikāla daba.

Erija ezers ir viens no Ziemeļamerikas Lielajiem ezeriem. Tas atrodas pēdējā posmā pirms ūdens nonāk Svētā Lorenca upē un parasti tiek dēvēts par priekšpēdējo Lielo ezeru sistēmā. Ezeram ir salīdzinoši lielā platība (aptuveni 25 667 km²), bet tas ir salīdzinoši sekls — vidējā dziļuma līmenis ir apmēram 19 m, maksimālais dziļums ap 64 m, un kopējais ūdens daudzums ir salīdzinoši neliels salīdzinot ar citiem Lielajiem ezeriem. Ezeru izveidoja ledāju atvilkšanās pirms aptuveni 10 000 gadiem, un tā seklums padara to par siltāko no Lielajiem ezeriem, vienlaikus padarot to uzņēmīgu pret ūdensaugu pārpasaules un aļģu ziedēšanu.

Ģeogrāfija un hidrologija

Lielākā daļa ūdens, kas nonāk Erija ezerā, nāk caur nelielu upi — Detroitas upi, kas savieno Sentklēras ezeru ar Eriju un plūst garām Detroitai Mičiganā. Papildus tam ezerā ieplūst vairākas citas nozīmīgas upes, tostarp Maumee un Cuyahoga, kuru baseini ir svarīgi gan hidrologiski, gan lauksaimniecības un pilsētu noteces dēļ. Maumee upes ietekas rajonā atrodas Toledo, Ohaio štatā, bet Cuyahoga līkuma tuvumā atrodas Klīvlenda, Ohaio.

Ūdens, kas izplūst no Erija ezera, plūst tālāk pāri Bufalo, Ņujorkā, un ieplūst Niagāras ūdenskritumam, kas ir viens no lielākajiem ūdenskritumiem Ziemeļamerikā; pēc tam ūdens nonāk Ontario ezerā, turpinot ceļu uz Svētā Lorenca upi. Šī hidrauliskā saite padara Eriju būtisku posmu starp augšējiem un zemākajiem Lielajiem ezeriem, ietekmējot transportu, bioloģiju un ūdens kvalitāti visā reģionā.

Vēsture

Erija ezera ūdeņos 1813. gadā notika nozīmīga jūras kauja — Erijas ezera kauja (Battle of Lake Erie), kuras gaitā ASV flotile zem komandiera Olivera H. Perija vadības izcīnīja uzvaru pār britu spēkiem. Šī uzvara bija izšķiroša Amerikas režģēšanās laikā (War of 1812), jo nodrošināja kontroli pār ezeru un ietekmēja karaspēka un piegāžu kustību reģionā.

Vide un vides problēmas

Erija ir ekoloģiski vērtīgs, bet arī trausls ūdens resurss. Tā seklums un intensīvā lauksaimniecības darbība Maumee upes baseinā rada apstākļus, kuros pārmērīgas barības vielas (īpaši fosfors) veicina kaitīgo aļģu ziedēšanu (HABs). Šīs ziedēšanas var apdraudēt dzeramo ūdeni (piemēram, 2014. gada problēmas ar dzeramo ūdeni Toledo reģionā), brīdinājumu sistēmas, rekreāciju un komerciālo zveju.

Bez fosfora problēmām, ezers saskaras arī ar invazīvām sugām — tādām kā zebrāmīdzeļņi (zebra and quagga mussels) un citas sugas — kas maina ekosistēmas struktūru un ūdens skaidrību. Ir uzsāktas vietējās un starptautiskas iniciatīvas, tostarp partnerības starp ASV un Kanādu, lai samazinātu piesārņojumu, uzlabotu notekūdeņu attīrīšanu un veicinātu lauksaimniecības labu praksi, kā arī atjaunotu zivju populācijas un mitrājus.

Ekonomika, transports un rekreācija

Erija ezers ir svarīgs gan komerciāli, gan rekreācijas ziņā. Tā piekrastēs atrodas lieli ostu un rūpniecības centri, tostarp Klīvlenda, Toledo un Bufalo, kas izmanto ezeru preču pārvadājumiem un kuģošanai. Ezerā ir arī attīstīta zveja (piemēram, valleja un citas zivju sugas), laivošana, pludmales un tūrisms, kas sezonāli sniedz ievērojamu ekonomisko labumu reģionam.

Aizsardzība un nākotnes izaicinājumi

Turpmākais darbs pie Erijas saglabāšanas ietver:

• mazināt lauksaimniecības izcelsmes barības vielu noplūdi (segi, notekūdeņu pārvaldība),
• kontrolēt invazīvo sugu izplatību,
• uzlabot pilsētu un rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas sistēmas,
• sadarboties starp ASV un Kanādu ilgtspējīgas pārvaldības nodrošināšanā.

Erija ezers ir gan dabiski nozīmīga teritorija, gan intensīvas cilvēka darbības objekts — tā nākotne būs atkarīga no turpmākajiem pasākumiem ūdens kvalitātes, bioloģiskās daudzveidības un piekrastes teritoriju ilgtspējas nodrošināšanā.

Meklēt pēc burta