Viljams Pits (jaunākais) — britu premjerministrs (1759–1806)
Viljams Pits jaunākais — jaunākais britu premjerministrs (1759–1806), valsts kases kanclers un reformu vadonis, kurš ietekmēja Apvienotās Karalistes politiku Napoleona ēras priekšvakarā.
Viljams Pits jaunākais (1759. gada 28. maijs — 1806. gada 23. janvāris) bija britu politiķis 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Viņš bija Valsts kases kanclers 1782–1783., 1783–1801. un 1804–1806. gadā. Viņš bija premjerministrs no 1783. līdz 1801. gadam un no 1804. gada līdz savai nāvei. Viņu dēvē par "Viljamu Pitu jaunāko", lai atšķirtu no sava tēva Viljama Pita vecākā, kurš arī bija Lielbritānijas premjerministrs.
Izglītība un agrīnā karjera
Pits jaunākais izauga ievērojām politiski noskaņotā ģimenē un saņēma labu izglītību — mācījies Etonā un vēlāk Kembridžas Pembrokas koledžā. Viņš ātri izcēlās inteliģences un politiskās asprātības dēļ, iegūstot reputāciju kā talantīgs orators un ekonomikas jautājumu speciālists. Agrās karjeras laikā viņš nostiprināja saiknes ar ietekmīgām sabiedrības grupām un karalisko galmu, kas vēlāk palīdzēja viņam ātri pacelties valsts pārvaldē.
Pilnvaras un politiskie mērķi
1783. gadā, 24 gadu vecumā, viņš kļuva par jaunāko Lielbritānijas premjerministru, bet 1801. gada janvārī — par pirmo Apvienotās Karalistes premjerministru. Kā valdības vadītājs un Valsts kases kanclers viņš centās sakārtot valsts finanses, ieviest ilgtermiņa budžeta disciplīnu un stiprināt tiesisko kārtību. Starp viņa svarīgākajiem finanšu soļiem bija:
- Sakarīgas valsts finanšu pārvaldības mēģinājumi: Pits centās ierobežot deficītu un izveidot atpirkšanas fondu (sinking fund) parādu samazināšanai, tomēr daudzi plāni tika mainīti Francijas revolūcijas un kara apstākļos.
- Ienākuma nodokļa ieviešana: 1799. gadā kara finansēšanai pret Napoleona Franciju viņa valdība ieviesa pagaidu iedzīvotāju ienākuma nodokli — pamatinstrumentu kara izdevumu segšanai.
Pozīcija ārpolitikas un karu laikā
Viljams Pits jaunākais bija centrāla figūra Lielbritānijas ārpolitikā revolūcijas Francijas un Napoleona laika posmā. Viņš organizēja un vadīja vairākas koalīcijas pret Franciju, uzsvēra flotes spēka nostiprināšanu un centās saglabāt britu dominanci jūras tirdzniecībā un pāriem ārvalstu impērijas platībām. Pits atbalstīja premjera pozīciju, kuras mērķis bija gan militāra pretestība, gan ekonomiskais un diplomātiskais atbalsts sabiedrotajiem kontinentā.
Politiskie konflikti un atkāpšanās
Lai gan Pits bija spēcīgs valdības vadītājs, viņa karjera nebija bez strīdiem. Viņa nostāja jautājumā par katoļu emancipāciju radīja domstarpības gan sabiedrībā, gan pie karaliskiem padomdevējiem. 1801. gadā viņš atkāpās no premjerministra amata, daļēji tāpēc, ka nespēja panākt karalim un politiķiem pieņemamu risinājumu katoļu pilsoņu tiesību paplašināšanai. 1804. gadā viņš atgriezās pie varas, taču veselības problēmas un ilgstošie kari bija atstājuši iespaidu uz viņa spējām — Pits mira 1806. gada 23. janvārī, būdams 46 gadus vecs.
Personīgā dzīve un mantojums
Pits jaunākais nekad neprecējās un lielā mērā veltīja dzīvi politikai. Viņš tiek atzīts par vienu no talantīgākajiem 18.–19. gadsimta britu finanšu un politikas vadītājiem: viņa fiskālās idejas, administratīvā stingrība un vadības stils ietekmēja vēlākās valdības. Mūsdienu vērtējumā viņu atceras gan kā prasmīgu stratēgu, kas spēja mobilizēt resursus ilgiem konfliktiem, gan kā līderi, kura lēmumi reizēm radīja iekšpolitiskas spriedzes — it īpaši attiecībā uz reliģisko brīvību un konstitucionālām tiesībām.
Galvenie sasniegumi:
- Jaunākais Lielbritānijas premjerministrs — amatā no 1783. gada (24 gadu vecumā).
- Valsts kases kanclers ar vairākkārtējam pilnvarām; ieviesa sankcijas un finanšu instrumentus, tostarp 1799. gada ienākuma nodokli kara finansēšanai.
- Vadīja valsti Francijas revolūcijas un Napoleona kariem, organizējot koalīciju politiku un stiprinot flotes pozīcijas.
- Ilgstoša ietekme uz Lielbritānijas fiskālo politiku un centralizētas valdības administrācijas nostiprināšanu.
Meklēt