Jūlija revolūcija

Fons

1824. gada 16. septembrī Francijas tronī sēdās Kārlis X. Viņš bija Ludviķa XVIII jaunākais brālis. Kad Napoleons Bonaparts tika sakauts, viņš kļuva par Francijas karali. Gan Luijs, gan Šarls valdīja savas dzimšanas dēļ, nevis tāpēc, ka to vēlējās liels skaits cilvēku. Tas bija pirmais no diviem notikumiem, ar kuriem sākās Les Trois Glorieuses, jūlija revolūcijas "Trīs slavas dienas".

Kad 1814. gadā Napoleons atteicās no amata, Eiropā, galvenokārt Francijā, valdīja liels apjukums. Vīnes kongress sanāca, lai no jauna uzzīmētu kontinenta politisko karti. Uz kongresu bija ieradušās daudzas Eiropas valstis. Tomēr lēmumu kontrolēja četras svarīgākās lielvaras. Šīs lielvalstis bija Apvienotā Karaliste, Austrija, Krievija un Prūsija, ko pārstāvēja karalis Frīdrihs Vilhelms III. Vēl viena ļoti svarīga persona kongresā bija Šarls Moriss de Talerāns. Viņš bija franču diplomāts Napoleona laikā. Francija tika uzskatīta par ienaidnieku valsti.

Taleirāns ierosināja Eiropai atgriezties pie tās pirmās, "likumīgās" valdības. Viņš ar to domāja valdību pirms Napoleona. Šo plānu lielā mērā pieņēma Kongresa locekļi. Francija atgriezās 1789. gada robežās, un tronī atkal sēdās Burbonu nams. Kongresa skatījumā politiskā situācija Francijā un Eiropā bija normalizējusies. Tomēr jaunais karalis Luijs XVIII uzskatīja, ka nacionālisma un demokrātijas idejas viņa valstī joprojām ir aktuālas. Tāpēc viņi izveidoja un parakstīja Francijas Konstitucionālo hartu (Charte constitutionnelle française, Francijas konstitūciju). Tā ir pazīstama arī kā La Charte. Tā bija otrā lieta, kas aizsāka Jūlija revolūciju.

Orleāna hercogs

Trīs krāšņās dienas

Pirmdiena, 26. jūlijs, 1830

Cilvēki ātri uzzināja par Sentkloud "ordonansēm" no laikraksta Le Moniteur. Darbinieki tika atlaisti no darba, un uzņēmējdarbība tika slēgta. Bezdarbs, kas vasaras sākumā bija pieaudzis, palielinājās. "Tāpēc lielam skaitam strādnieku neatlika nekas cits, kā protestēt."

Tādi laikraksti kā Journal des débats, Le Moniteur Universel (Le Moniteur) un Le Constitutionnel jau bija pārtraukuši iznākt. Tas bija jaunā likuma dēļ. Gandrīz 50 žurnālisti no 12 pilsētu laikrakstiem tikās liberālā laikraksta Le National redakcijā. Tur viņi parakstīja protestu un apsolīja, ka viņu laikraksti turpinās iznākt.

Tajā vakarā policija ieradās presē un atņēma avīzes, kas bija pretrunā ar likumu. Dusmīgs bezdarbnieku pūlis dedzīgi kliedza: "A bas les Bourbons!". "Vive la Charte!!!" Republikāņu žurnālists Armans Karrels rakstīja laikrakstā Le National:

"Francija... ar pašas valdības rīcību atkal piedzīvo revolūciju... tagad ir pārtraukts tiesiskais režīms, ir sācies spēka režīms... situācijā, kādā mēs tagad atrodamies, paklausība vairs nav pienākums... Francijai pašai ir jāizvērtē, cik tālu ir jāturpina tās pretestība."

Parīzes policijas priekšnieks, it kā dzīvojot sapņu pasaulē, vakarā rakstīja: " ...vispilnīgākais miers turpina valdīt (valdīt) visās galvaspilsētas daļās. Ziņojumos, kas mani ir sasnieguši, nav reģistrēts neviens uzmanības vērts notikums ...".

1830. gada jūlija ainas, Leona Kognē (Léon Cogniet) glezna. Šī glezna bija par 1830. gada jūlija revolūciju.