1830. gada Jūlija revolūcija — Kārļa X gāšana un Luija Filipa nākšana

1830. gada Jūlija revolūcija: kā Kārļa X gāšana un Luija Filipa nākšana pārveidoja Francijas monarhiju — Burbonu krišana, Orleāna varas uzplaukums un politiskās pārmaiņas.

1830. gada Franču revolūcija, pazīstama arī kā Jūlija revolūcija, bija sacelšanās, kas noveda pie Francijas karaļa Kārļa X atstādināšanas no varas. Pārbaužu un represiju vilnis — sevišķi tā dēvētās "Jūlija ordonanses", kas ierobežoja preses brīvību, šķīra parlamentu un sašaurināja vēlēšanu tiesības — izraisīja plašas nemieru dienas Parīzē (27.–29. jūlijs 1830, tā sauktās Trois Glorieuses). Ielas piepildījās ar barikādēm, sacēluma dalībniekiem bija plaša atbalsta bāze — no strādniekiem un studentiem līdz daļai liberāli noskaņotu buržuāziju — un Kārļa X režīms zaudēja kontroli.

Cēloņi

Galvenie Jūlija revolūcijas cēloņi bija:

• monarhijas centieni atgriezties pie konservatīvākas, absolūti orientētas varas pēc Burbonu restaurācijas;
• satiksmes, nospiešanas un politisko tiesību ierobežošana (it īpaši preses brīvība un vēlēšanu kārtība);
• ekonomiskas un sociālas spriedzes — bezdarbs, dzīves dārdzība un sabiedrības neapmierinātība ar privileģētām šķirām;
• politiskā polarizācija starp leģitimistiem, kas atbalstīja Burbonu māju, un liberalāk noskaņotiem atbalstītājiem, kas vēlējās ierobežot karaļa varu.

Gaita un sekas

Revolūcijas kulminācijā Kārļa X režīms krita; viņš 1830. gada sākumā bēga no Francijas un formāli abdicēja 2. augustā, mēģinot nodot tronim savu mazbērnu, Henri d’Artois. Taču reālu varu drīz pārņēma Luijs Filips, Orleāna hercogs, kuru pamazām atbalstīja liberāli noskaņotie deputāti un pilsētas eliti. Ar to sākās pāreja no viena veida monarhijas uz cita — no konservatīvākas, dinastiskas Burbonu varas uz tā saukto Jūlija monarhiju, kuras centrā bija konstitucionālas tiesības un lielāka loma parlamentam.

Jaunā sistēma bieži tika raksturota kā pāreja no Burbonu restaurācijas uz jūlija monarhiju. Tā nozīmēja arī varas maiņu no Burbonu nama uz Orleāna namu. Tie, kas atbalstīja Burbonus, bija pazīstami kā leģitimisti; Luija Filipa atbalstītāji sauca sevi par orleānistiem. Luijs Filips valdīja kā konstitucionālais karalis — viņu bieži sauca par "roi des Français" (franču karalis), kas uzsvēra viņa saikni ar tautu, nevis tradicionālo absolūto monarchisko suverenitāti. Viņa valdīšana turpinājās līdz 1848. gada Franču revolūcijai, kad arī jūlija režīms tika gāzts.

Platāka ietekme

Jūlija revolūcija ietekmēja ne tikai Franciju:

• tā radīja politisko precedentu Eiropā, veicinot liberalāku un konstitucionālāk noskaņotu režīmu izplatīšanos;
• sekas bija jūtamas arī kaimiņvalstīs — piem., Beļģijas neatkarības stiprināšana 1830. gadā (kā rezultāts reģionālām pārmaiņām);
• taču jūlija monarhija saglabāja sociālās un ekonomiskās hierarhijas, tāpēc nemieru un opozīcijas viļņi turpinājās un galu galā noveda pie jaunas revolūcijas 1848. gadā.

Jūlija revolūcija iezīmē pāreju franču vēsturē: no restaurācijas tieksmēm piekāpties pret jauniem, liberālākiem varas modeļiem, taču arī parāda, ka šīs pārmaiņas nebija galīgas — politiskā cīņa Francijā turpinājās vēl visu 19. gadsimtu.

Fons

1824. gada 16. septembrī Francijas tronī sēdās Kārlis X. Viņš bija Ludviķa XVIII jaunākais brālis. Kad Napoleons Bonaparts tika sakauts, viņš kļuva par Francijas karali. Gan Luijs, gan Šarls valdīja savas dzimšanas dēļ, nevis tāpēc, ka to vēlējās liels skaits cilvēku. Tas bija pirmais no diviem notikumiem, ar kuriem sākās Les Trois Glorieuses, jūlija revolūcijas "Trīs slavas dienas".

Kad 1814. gadā Napoleons atteicās no amata, Eiropā, galvenokārt Francijā, valdīja liels apjukums. Vīnes kongress sanāca, lai no jauna uzzīmētu kontinenta politisko karti. Uz kongresu bija ieradušās daudzas Eiropas valstis. Tomēr lēmumu kontrolēja četras svarīgākās lielvaras. Šīs lielvalstis bija Apvienotā Karaliste, Austrija, Krievija un Prūsija, ko pārstāvēja karalis Frīdrihs Vilhelms III. Vēl viena ļoti svarīga persona kongresā bija Šarls Moriss de Talerāns. Viņš bija franču diplomāts Napoleona laikā. Francija tika uzskatīta par ienaidnieku valsti.

Taleirāns ierosināja Eiropai atgriezties pie tās pirmās, "likumīgās" valdības. Viņš ar to domāja valdību pirms Napoleona. Šo plānu lielā mērā pieņēma Kongresa locekļi. Francija atgriezās 1789. gada robežās, un tronī atkal sēdās Burbonu nams. Kongresa skatījumā politiskā situācija Francijā un Eiropā bija normalizējusies. Tomēr jaunais karalis Luijs XVIII uzskatīja, ka nacionālisma un demokrātijas idejas viņa valstī joprojām ir aktuālas. Tāpēc viņi izveidoja un parakstīja Francijas Konstitucionālo hartu (Charte constitutionnelle française, Francijas konstitūciju). Tā ir pazīstama arī kā La Charte. Tā bija otrā lieta, kas aizsāka Jūlija revolūciju.

Orleāna hercogs

Trīs krāšņās dienas

Pirmdiena, 26. jūlijs, 1830

Cilvēki ātri uzzināja par Sentkloud "ordonansēm" no laikraksta Le Moniteur. Darbinieki tika atlaisti no darba, un uzņēmējdarbība tika slēgta. Bezdarbs, kas vasaras sākumā bija pieaudzis, palielinājās. "Tāpēc lielam skaitam strādnieku neatlika nekas cits, kā protestēt."

Tādi laikraksti kā Journal des débats, Le Moniteur Universel (Le Moniteur) un Le Constitutionnel jau bija pārtraukuši iznākt. Tas bija jaunā likuma dēļ. Gandrīz 50 žurnālisti no 12 pilsētu laikrakstiem tikās liberālā laikraksta Le National redakcijā. Tur viņi parakstīja protestu un apsolīja, ka viņu laikraksti turpinās iznākt.

Tajā vakarā policija ieradās presē un atņēma avīzes, kas bija pretrunā ar likumu. Dusmīgs bezdarbnieku pūlis dedzīgi kliedza: "A bas les Bourbons!". "Vive la Charte!!!" Republikāņu žurnālists Armans Karrels rakstīja laikrakstā Le National:

"Francija... ar pašas valdības rīcību atkal piedzīvo revolūciju... tagad ir pārtraukts tiesiskais režīms, ir sācies spēka režīms... situācijā, kādā mēs tagad atrodamies, paklausība vairs nav pienākums... Francijai pašai ir jāizvērtē, cik tālu ir jāturpina tās pretestība."

Parīzes policijas priekšnieks, it kā dzīvojot sapņu pasaulē, vakarā rakstīja: " ...vispilnīgākais miers turpina valdīt (valdīt) visās galvaspilsētas daļās. Ziņojumos, kas mani ir sasnieguši, nav reģistrēts neviens uzmanības vērts notikums ...".

1830. gada jūlija ainas, Leona Kognē (Léon Cogniet) glezna. Šī glezna bija par 1830. gada jūlija revolūciju.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauca 1830. gada Franču revolūciju?

J: Kas notika jūlija revolūcijas laikā?

J: Kas kļuva par karali pēc tam, kad jūlija revolūcijas laikā no varas tika gāzts Kārlis X?

Kādas pārmaiņas iezīmēja jūlija revolūcija?

J: Kas pēc jūlija revolūcijas pārņēma varu?

J: Kā pēc jūlija revolūcijas sauca Burbonu atbalstītājus?

J: Kas bija Francijas karalis pēc Jūlija revolūcijas līdz 1848. gada Franču revolūcijai?

Meklēt pēc burta