1830. gada Franču revolūcija, pazīstama arī kā Jūlija revolūcija, bija sacelšanās, kas noveda pie Francijas karaļa Kārļa X atstādināšanas no varas. Pārbaužu un represiju vilnis — sevišķi tā dēvētās "Jūlija ordonanses", kas ierobežoja preses brīvību, šķīra parlamentu un sašaurināja vēlēšanu tiesības — izraisīja plašas nemieru dienas Parīzē (27.–29. jūlijs 1830, tā sauktās Trois Glorieuses). Ielas piepildījās ar barikādēm, sacēluma dalībniekiem bija plaša atbalsta bāze — no strādniekiem un studentiem līdz daļai liberāli noskaņotu buržuāziju — un Kārļa X režīms zaudēja kontroli.
Cēloņi
Galvenie Jūlija revolūcijas cēloņi bija:
- monarhijas centieni atgriezties pie konservatīvākas, absolūti orientētas varas pēc Burbonu restaurācijas;
- satiksmes, nospiešanas un politisko tiesību ierobežošana (it īpaši preses brīvība un vēlēšanu kārtība);
- ekonomiskas un sociālas spriedzes — bezdarbs, dzīves dārdzība un sabiedrības neapmierinātība ar privileģētām šķirām;
- politiskā polarizācija starp leģitimistiem, kas atbalstīja Burbonu māju, un liberalāk noskaņotiem atbalstītājiem, kas vēlējās ierobežot karaļa varu.
Gaita un sekas
Revolūcijas kulminācijā Kārļa X režīms krita; viņš 1830. gada sākumā bēga no Francijas un formāli abdicēja 2. augustā, mēģinot nodot tronim savu mazbērnu, Henri d’Artois. Taču reālu varu drīz pārņēma Luijs Filips, Orleāna hercogs, kuru pamazām atbalstīja liberāli noskaņotie deputāti un pilsētas eliti. Ar to sākās pāreja no viena veida monarhijas uz cita — no konservatīvākas, dinastiskas Burbonu varas uz tā saukto Jūlija monarhiju, kuras centrā bija konstitucionālas tiesības un lielāka loma parlamentam.
Jaunā sistēma bieži tika raksturota kā pāreja no Burbonu restaurācijas uz jūlija monarhiju. Tā nozīmēja arī varas maiņu no Burbonu nama uz Orleāna namu. Tie, kas atbalstīja Burbonus, bija pazīstami kā leģitimisti; Luija Filipa atbalstītāji sauca sevi par orleānistiem. Luijs Filips valdīja kā konstitucionālais karalis — viņu bieži sauca par "roi des Français" (franču karalis), kas uzsvēra viņa saikni ar tautu, nevis tradicionālo absolūto monarchisko suverenitāti. Viņa valdīšana turpinājās līdz 1848. gada Franču revolūcijai, kad arī jūlija režīms tika gāzts.
Platāka ietekme
Jūlija revolūcija ietekmēja ne tikai Franciju:
- tā radīja politisko precedentu Eiropā, veicinot liberalāku un konstitucionālāk noskaņotu režīmu izplatīšanos;
- sekas bija jūtamas arī kaimiņvalstīs — piem., Beļģijas neatkarības stiprināšana 1830. gadā (kā rezultāts reģionālām pārmaiņām);
- taču jūlija monarhija saglabāja sociālās un ekonomiskās hierarhijas, tāpēc nemieru un opozīcijas viļņi turpinājās un galu galā noveda pie jaunas revolūcijas 1848. gadā.
Jūlija revolūcija iezīmē pāreju franču vēsturē: no restaurācijas tieksmēm piekāpties pret jauniem, liberālākiem varas modeļiem, taču arī parāda, ka šīs pārmaiņas nebija galīgas — politiskā cīņa Francijā turpinājās vēl visu 19. gadsimtu.
