1848. gada februāra revolūcija
1848. gada februāra revolūcija Francijā izbeidza karaļa Luija Filipa valdīšanas laiku un noveda pie Francijas Otrās republikas izveides (1848-1852).
Revolūcija noteica "tiesību uz darbu" (droit au travail) principu un nolēma izveidot "Nacionālās darbnīcas" bezdarbniekiem. Tajā pašā laikā Luksemburgas pilī tika izveidots sava veida rūpniecības parlaments Luija Blāna vadībā. Spriedze starp liberālajiem orleānistiem un radikālajiem republikāņiem un sociālistiem dažus mēnešus vēlāk izraisīs jūnija dienu sacelšanos.
Tajā pašā laikā revolūcija iedvesmoja citas 1848. gada revolūcijas Eiropā.
Luijs Filips I, pēdējais Francijas karalis
Revolūcijas beigas Francijā
Revolūcijas laikmets Francijā beidzās, kad Luijs Napoleons atlaida Nacionālo asambleju, lai gan viņam nebija konstitucionālu tiesību to darīt, un kļuva par vienīgo Francijas valdnieku. 1852. gadā viņš atjaunoja impēriju un pieņēma imperatora Napoleona III titulu.
1848. gada revolūcija literatūrā
- Kārļa Marksa esejā "Luija Bonaparta astoņpadsmitais brūmārs" (1852) 1848. gada revolūcija aprakstīta kā šķiru cīņa.
