1848. gada februāra revolūcija Francijā — Otrā republika un tiesības uz darbu

1848. gada februāra revolūcija Francijā 1848. gada februārī pārtrauca karaļa Luija Filipa valdīšanu un noveda pie Francijas Otrās republikas izveides (1848–1852). Revolūcija sākās kā plašāku politisko un sociālo spriedžu kulminācija — pretestība autoritārai monarhijai, ekonomiskajām grūtībām un vēlme paplašināt pilsoniskās tiesības. Pēc Luija Filipa krišanas 24. februārī tika izveidota pagaidu valdība, kurā apvienojās gan mērenie republikāņi, gan radikālāki aktieri.

Fons un cēloņi

1840. gadu otrajā pusē Francijā pieauga neapmierinātība ar politisko iekārtu, augošajām pārtikas cenām un bezdarbu. Sabiedrības šķērsgrupu — gan industriālo strādnieku, gan inteliģences — prasības pēc plašākām politiskajām tiesībām un sociālās aizsardzības saplūda ar plašākiem revolūcijas viļņiem, kas tajā pašā laikā plosījās citviet Eiropā. Februāra notikumi Francijā arī iedvesmoja citus 1848. gada nemierus un revolūcijas kontinentā.

Norise: no pagaidu valdības līdz konstitūcijai

Pēc karaļa gāšanas pagaidu valdība deklarēja republiku un pasludināja virkni sociālu iniciatīvu. Tika izsludinātas vērienīgas reformas, kā arī organizētas vēlēšanas uz Konstitucionālo sapulci (Konstitucionālo asambleju), kas notika 1848. gada aprīlī. Konstitucionālā sapulce, kurā lielu ietekmi ieguva mērenie un labējie spēki, vēlāk veicināja konfliktus ar radikālajām un sociālistiskajām grupām.

Nacionālās darbnīcas un tiesības uz darbu

Revolūcija noteica "tiesību uz darbu" (droit au travail) principu, kas radīja cerības uz valsts iesaisti nodarbinātības problēmu risināšanā. Par atbildi uz plašo bezdarbu un spiedienu sabiedrībā tika izveidotas "Nacionālās darbnīcas" — pagaidu valsts nodarbinātības programmas, kas nodrošināja atsevišķu skaitu algotu darbu galvenokārt urbānajiem bezdarbniekiem. Vienlaikus Luksemburgas pilī izveidoja sava veida rūpniecības komisiju vai "parlamentu", ko vadīja Luija Blāns; šī struktūra centās formulēt plašākas darba un sociālās politikas idejas.

Konflikts ar labējiem spēkiem un Jūnija dienas

Sākotnējā vienotība ātri izplēnēja, jo starp liberālajiem orleānistiem un mērenajiem republikāņiem uz vienas puses un radikālajiem republikāņiem un sociālistiem uz otras puses radās arvien dziļāki ideoloģiski un praktiski konflikti. Kad Konstitucionālā asambleja nolēma ierobežot Nacionālo darbnīcu darbību un samazināt valsts atbalstu, strādnieku sacelšanās pārauga vardarbīgās sadursmēs — tā sauktajās jūnija dienās 1848. gada jūnijā. Sacelšanās tika brutāli apspiesta, radot smagus zaudējumus strādnieku kustībai un pastiprinot politisko represiju.

Sekas un ilgtermiņa ietekme

• Otrā republika oficiāli izveidota, taču tās politiskā līnija drīz kļuva mērenāka un šķīra radikālākos elementus.
• Nacionālās darbnīcas tika likvidētas pēc jūnija notikumiem; droit au travail ideja palika kā svarīgs politisks trieciens, bet tās praktiskā īstenošana bija ierobežota.
• Politiskās polarizācijas un ekonomisko problēmu rezultātā 1851. gadā pieauga autoritārisms — galu galā 1852. gadā Otrā republika beidzās ar Luija-Naapoleona (Napoleona III) varas nostiprināšanos un Otrā impērijas izveidi.
• 1848. gada revolūcija Francijā iedvesmoja un sakrita ar plašākiem revolucionāriem viļņiem citur Eiropā, padarot to par vienu no 19. gadsimta politiskās transformācijas atskaites punktiem.

Kopumā 1848. gada februāra revolūcija Francijā deva īslaicīgu uzvaru republikāniskajām idejām, ieviesa jaunas sociālpolitiskas diskusijas — īpaši par darba tiesībām —, taču tās materiālā realizācija bija ierobežota. Konflikti starp dažādām politiskajām frakcijām un ekonomisko izaicinājumu saglabāšanās galu galā noveda pie politiskās stabilitātes atmaksāšanās un atgriešanās pie autoritārāka režīma.

Tajā pašā laikā revolūcija iedvesmoja citas 1848. gada revolūcijas Eiropā, kuras mēģināja risināt līdzīgas politiskas un sociālas problēmas citos valstu kontekstos.

Meklēt pēc burta