Luijs Filips I (1773. gada 6. oktobris — 1850. gada 26. augusts) bija Francijas valdnieks, kurš ieņēma troni jūlija monarhijas (1830–1848) laikā. Viņa valdīšana bija mēģinājums apvienot konstitucionālu valdību ar buržuāziju vērstu iekšpolitiku, taču galu galā izraisīja plašas sabiedriskas neapmierinātības un 1848. gada revolūciju.
Agrākie gadi un trimda
Luijs Filips piedzima Orleānas dinastijas ģimenē un jaunībā piedzīvoja Francijas lielās pārmaiņas. Pēc Luija XVI un Marijas Antuanetes nāvessoda izpildes Francija kļuva par republiku, un Luijs Filips vairākus gadus pavadīja ārpus valsts. Viņš 21 gadu pavadīja trimdā, dzīvodams dažādās Eiropas valstīs un īslaicīgi arī Amerikas Savienotajās Valstīs, līdz atgriezās Francijā 1814. gadā, kad tika atjaunota Burbonu dinastija.
Ceļš uz karali un jūlija monarhija
Pēc 1830. gada Jūlija revolūcijas, kad Francijas karaļa Kārļa X abdikācija atstāja varas vakuumu, Luijs Filips kļuva par karali — pieņēma titulu "Francijas karalis" (fr. roi des Français) un mēģināja nostiprināt konstitucionālu monarhiju, kas būtu draudzīga rūpnieciskajai un tirdznieciskajai buržuāzijai. Šo periodu vēsturē sauc par jūlija monarhiju (1830–1848).
Valdīšana — politika un ārējie sakari
Luijs Filips centās veidot ciešākas attiecības ar Lielbritāniju un atbalstīja ekonomisko modernizāciju, tirdzniecību un rūpniecības intereses. Viņš piešķīra prioritāti īpašumtiesībām un uzņēmējdarbībai, turpināja iekšējo infrastruktūras attīstību un atbalstīja finanšu klases ietekmes pieaugumu. Tajā pašā laikā viņa režīms ierobežoja politisko dalību — vēlēšanu tiesības bija sašaurinātas — un bieži izmantoja cenzūru un represīvus pasākumus pret opozīciju.
Ārpolitikas jomā Luijs Filips atbalstīja arī koloniālismu, īpaši Alžīrijas iekarošanu un iekarošanas paplašināšanu Ziemeļāfrikā, kas kļuva par svarīgu Francijas imperiālo interešu komponenti.
Krīze un 1848. gada revolūcija
Gadu gaitā Luija Filipa režīms zaudēja popularitāti gan dēļ politiskās izslēgtības, gan ekonomiskajām grūtībām, gan represijām pret protestiem. Sabiedrības neapmierinātību pastiprināja arī acīmredzamas korupcijas lietas un nosliece labvēlēt bagātajiem slāņiem. Kad 1848. gada februārī režīms mēģināja aizliegt politiskos banketus un izvērst represijas pret demonstrācijām, notika plašas ielas sacelšanās; Francijas karaspēks apšaudīja demonstrantus, un tas noveda pie plašas sacelšanās. Šīs notikumu kulminācija bija 1848. gada Franču revolūcija, kuras rezultātā Luijs Filips abdicēja un pameta valsti.
Abdikācija, trimda un pēdējie gadi
Luijs Filips bēga uz Angliju, kur slepenībā uzturējās kā "Smita kungs" (M. Smith). Viņa vecākais dēls un mantinieks — Ferdinands Filips — bija gājis bojā jau 1842. gadā, tāpēc tronis netika nodots viņam. Pēc abdikācijas Luijs Filips pavadīja atlikušo mūžu trimdā Anglijā un mira 1850. gadā klusinātā privātā dzīvē. Ar viņa krišanu beidzās jūlija monarhija, un Francijā tika izveidota Otrā Republika.
Vēsturisks mantojums
- Luijs Filips ir vērtējams pretrunīgi: viņu daudzi redz kā buržuāzisku modernizētāju, citi — kā ierobežojošu monarhu, kas izslēdza lielas sabiedrības daļas no politiskās līdzdalības.
- Viņa valdīšana iezīmē pārejas periodu starp restaurāciju un 19. gadsimta revolūcijām, kā arī demonstrē, cik nestabila var kļūt konstitucionāla monarhija, ja tai trūkst plašas sociālās leģitimitātes.
