Šķiru cīņa: definīcija, marksisms un vēsturiskā nozīme
Izpratne par šķiru cīņu: marksisma teorija, vēsturiskie piemēri un tās ietekme uz mūsdienu sabiedrību. Analītisks pārskats un konteksts.
Klases cīņa, šķiru karš vai šķiru konflikts ir spriedze vai antagonisms sabiedrībā. Tā pastāv tāpēc, ka dažādām cilvēku grupām ir atšķirīgas intereses.
Šāds skatījums uz sabiedrību ir marksisma un sociālisma iezīme. Sociālajās zinātnēs cilvēki ar līdzīgām sociālajām iezīmēm tiek grupēti klasēs. Lielākā daļa šo pazīmju ir ekonomiskas.
Saskaņā ar marksismu ir divas galvenās cilvēku šķiras: Buržuāzija kontrolē kapitālu un ražošanas līdzekļus, bet proletariāts nodrošina darbaspēku. Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss apgalvo, ka lielāko vēstures daļu ir notikusi cīņa starp šīm divām šķirām. Šo cīņu sauc par šķiru cīņu. Pēc "Komunistiskā manifesta" un "Das Kapital" šis jēdziens kļuva plaši pazīstams.
Definīcija un pamatideja
Šķiru cīņa nozīmē strukturālu konfliktu starp sabiedrības grupām, kuru intereses ekonomiski, politiski vai sociāli ir nesavienojamas. Tas var izpausties kā darba strīdi, streiki, politiskas partijas konkurence, revolūcijas vai ilgstoša sociālā spriedze. Šī pieeja uzsver, ka sabiedrības institūcijas un kultūra bieži atspoguļo dominējošo šķiru interešu.
Marksisma skatījums
Marksismā šķiras definē galvenokārt pēc to attiecībām pret ražošanas līdzekļiem. Buržuāzija pieder kapitāls un ražošanas līdzekļi; tās interese ir maksimizēt peļņu. Proletariāts pārdod savu darbaspēku un atrodas atkarīgā pozīcijā. Marksisms skaidro, ka šī antagonisma dēļ rodas ekspluatācija, spontānas vai organizētas pretošanās un galu galā — pārmaiņas sabiedrības iekārtā.
Markss un Engels arī uzsvēra, ka šķiru cīņa var norisināties dažādos līmeņos: ekonomiskā (streiki, darba apstākļu cīņa), politiskā (partijas, revolūcijas) un ideoloģiskā (kultūras un izglītības domaine). Viņu darbi — tajā skaitā "Komunistiskā manifesta" un "Das Kapital" — padarīja šo teoriju par centrālu marksisma tradīcijā.
Vēsturiskā nozīme
Šķiru cīņas ideja ir ietekmējusi daudzus vēsturiskus procesus un kustības:
- 19. un 20. gs. darba kustību un arodbiedrību izveidi, kas cīnījās par darba laiku, algu un tiesībām.
- Revolūcijas un politiskas pārmaiņas (piem., 1917. gada Krievijas revolūcija), kur šķiru interešu konflikts bija viens no svarīgākajiem motivētājiem.
- Sociālā valsts un progresīvas reformas — daļēji kā reakcija uz šķiru spriedzi, lai mazinātu nevienlīdzību un sociālo nestabilitāti.
Mūsdienu perspektīvas un paplašinājumi
Mūsdienu sociālajās zinātnēs šķiru analīze ir attīstījusies: klases var tikt definētas ne tikai pēc īpašuma attiecībām, bet arī pēc profesijas, izglītības, ienākumiem un sociālā statusa. Piemēram, precariat — cilvēku grupa ar nedrošu darba stāvokli — tiek minēta kā jauns sociālais slānis. Tāpat globalizācija, finanšu kapitāla mobilitāte un tehnoloģiju attīstība maina šķiru attiecības.
Alternatīvas teorijas (piemēram, Maks Vēbera) uzsver, ka kopā ar klasi būtiska ir arī statusa (sociālais prestižs) un vara (politiskais ietekmes spēks). Šī daudzdimensionālā pieeja papildina marksisma fokusēšanos uz ekonomiku.
Kritika un ierobežojumi
- Daži kritiķi apgalvo, ka klasiskajam marksismam ir pārāk deterministisks vēstures skatījums un tas nenovērtē citu identitāšu (ētniskuma, dzimuma, reliģijas) lomu.
- Prakse rāda, ka šķiru robežas var būt plūstošas: mobilitāte, izglītība un valsts regulējums var mazināt vai pastiprināt šķiru atšķirības.
- Ideoloģiskā cīņa par interpretācijām reizēm nozīmē, ka tieksme redzēt visu kā šķiru konfliktu var novērst uzmanību no individuālām motivācijām vai cilvēciskām kapitāla un ražošanas inovācijām.
Praktiskā nozīme
Izpratne par šķiru cīņu palīdz analizēt sociālo nevienlīdzību, politisko mobilizāciju un lēmumu pieņemšanu. Tā kalpo par rīku, lai izprastu, kādas grupas gūst labumu no esošās kārtības un kādas cieš zaudējumus. Tāpat šķiru analīze ir svarīga, plānojot politikas, kas saistītas ar nodokļiem, darba tirgu, izglītību un sociālo aizsardzību.
Kopumā šķiru cīņa ir gan teorētisks instruments sociālo procesu skaidrošanai, gan reāla prakse, kas ietekmējusi vēstures gaitu, politiku un sabiedrības attīstību. Lai gan tās formas un izpausmes mainās, jautājums par to, kam pieder resursi un kā tie tiek sadalīti, joprojām ir centrāls daudzās sabiedrībās.
Piramīda, kurā attēlota kapitālisma sistēma, 1911. gads. Uzraksti no augšas uz leju: "Mēs tevi pārvaldām", "Mēs tevi muļķojam", "Mēs uz tevi šaujam", "Mēs tev ēdam" un "Mēs strādājam visiem" / "Mēs visus barojam".
Definīcija
Klasu cīņa notiek tad, kad buržuāzija (bagātie) maksā proletariātam (strādniekiem) par to, lai tie izgatavotu lietas, ko viņi pārdod. Strādniekiem nav nekādas teikšanas par to, cik un kādas lietas viņi ražo, jo viņi nevar dzīvot bez darba un naudas.
Kārlis Markss redzēja, ka strādniekiem ir jāstrādā bez jebkādas teikšanas par uzņēmējdarbību. Viņš uzskatīja, ka, tā kā strādnieki ražo preces, viņiem, nevis bagātajiem īpašniekiem, ir jāpasaka, kur un par cik tās nonāk. Viņiem bija smagi jāstrādā, lai nopelnītu iztiku, bet bagātnieki kļuva vēl bagātāki, strādājot tikai vienkāršu biroja darbu.
Tā kā viņiem bija jāpelna nauda, lai nopirktu pārtiku, un darbs bija vienīgā lieta, kas deva naudu, viņiem nebija citas izvēles, kā vien strādāt bagātajiem, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Bagātais kļuva bagātāks, kamēr strādnieks vilka un cēla, un darīja visu to smago roku darbu, ko nevienam īsti nepatīk darīt.
Kārlis Markss uzskatīja, ka viņu darbs ierobežo viņu brīvību. Viņš vēlējās, lai strādnieki apvienotos un pārņemtu uzņēmējdarbību, lai viņi visi varētu pārtikt. Viņš uzskatīja, ka vienkāršais cilvēks ir pelnījis vadīt biznesu un ka bagātie nav labāki par vienkāršo cilvēku.
Veidlapas
Klases cīņa izpaudās dažās formās. Pirmkārt, tā ir ekonomiskā forma. Šajā formā proletariāts cīnās ar buržuāziju, izmantojot savu strādnieku organizāciju. Otrkārt, ir politiskā forma. Šajā formā proletariātam ir sava partija, un, izmantojot demokrātiju, tas cenšas mainīt sistēmu. Un, visbeidzot, ir ideoloģiskā cīņa. Šajā formā proletariāts cenšas pielāgot veco pārvaldes sistēmu jaunām sociālajām situācijām. Ir arī citas cīņas formas. Šīs formas nav ekskluzīvas, bet pastāv vienlaikus.
Vēsture
Klases cīņa parādījās visā vēsturē. Sākumā cilvēki dzīvoja mazās komunistiskās sabiedrībās. Tad viņi sev atņēma īpašumu no zemes un sāka izmantot vergus. Pēc tam valdīja feodālisms, kas nozīmēja, ka vienam cilvēkam piederēja visa zemes platība un viņš izmantoja karavīrus un strādniekus, lai palīdzētu pelnīt naudu, un saviem strādniekiem deva tikai zemi, bet viņiem bija zināma brīvība, kuras nebija vergiem. Visbeidzot, Kārļa Marksa laikā, industriālās revolūcijas laikā dažās valstīs cilvēki kļuva par strādniekiem un priekšniekiem. Bosiem piederēja mašīnas, ko strādnieki izmantoja, lai izgatavotu lietas, bet viņi nepalīdzēja šīs mašīnas izmantot. Tā vietā viņi pelnīja naudu, nopērkot strādnieku laiku un enerģiju, lai izgatavotu lietas. Markss uzskatīja, ka strādnieki nesaņem pelnīto naudu, jo boss pelnīja naudu no darba, ko viņi veica, nepalīdzot.
Nākotne
Markss uzskatīja, ka valstis gāzīs kapitālismu un darba vietas virzīsies uz sociālismu. Tas aptuveni nozīmē, ka darba ņēmēji kontrolēs darbavietas. Kad tas būs noticis visur, Markss uzskatīja, ka pasaule būs sasniegusi komunismu.
Padomju Savienība gāza feodālismu. Viņi nekad nebija nonākuši līdz kapitālismam, tāpēc viņu sabiedrība bija ļoti korumpēta. Daudzi viņus vaino par sliktu komunisma vārdu. Ir dažas darbavietas un sabiedrības, kuras demokrātiski vada strādnieki, piemēram, kibuci Izraēlā.
Šodiena
Sociāldemokrāti un liberālie konservatīvie neredz sabiedrību tādu, kādu to aprakstījis Markss. Viņi uzskata, ka sabiedrība mainās pakāpeniski, izmantojot demokrātisku balsošanas sistēmu. Eiropas Savienībā ir gandrīz tikai valstis, kurās valda šāda sistēma, taču tā nav universāla visā pasaulē. Tikai dažās valstīs ir notikusi Marksa prognozētā revolūcija. Daudz biežāk varu pārņem militārie līderi un ievieš diktatūru, kas nav ne demokrātiska, ne revolucionāra.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir šķiru cīņa?
A: Klasu cīņa ir spriedze vai antagonisms sabiedrībā, ko rada dažādas cilvēku grupas ar atšķirīgām ekonomiskajām interesēm.
J: Kāda ir klasju cīņas jēdziena galvenā ideja?
A: Galvenā ideja ir tāda, ka notiek cīņa starp divām galvenajām cilvēku klasēm - buržuāziju, kas kontrolē kapitālu un ražošanas līdzekļus, un proletariātu, kas nodrošina darbaspēku.
J: Kurās sociālo zinātņu grupās iedala cilvēkus?
A: Tās sagrupē cilvēkus klasēs, pamatojoties uz līdzīgām sociālām pazīmēm, galvenokārt ekonomiskām.
Jautājums: Cik ir galvenās cilvēku šķiras saskaņā ar marksismu?
A: Saskaņā ar marksismu ir divas galvenās cilvēku šķiras - buržuāzija un proletariāts.
J: Kas kontrolē kapitālu un ražošanas līdzekļus?
A: Buržuāzija kontrolē kapitālu un ražošanas līdzekļus.
J: Kā sauc cīņu starp buržuāziju un proletariātu?
A: Cīņu starp buržuāziju un proletariātu sauc par šķiru cīņu.
J: Kas padarīja plaši pazīstamu jēdzienu "šķiru cīņa"?
A.: Klases cīņas jēdzienu plaši pazīstamu padarīja "Komunistiskais manifests" un "Das Kapital".
Meklēt