Klases cīņa

Definīcija

Klasu cīņa notiek tad, kad buržuāzija (bagātie) maksā proletariātam (strādniekiem) par to, lai tie izgatavotu lietas, ko viņi pārdod. Strādniekiem nav nekādas teikšanas par to, cik un kādas lietas viņi ražo, jo viņi nevar dzīvot bez darba un naudas.

Kārlis Markss redzēja, ka strādniekiem ir jāstrādā bez jebkādas teikšanas par uzņēmējdarbību. Viņš uzskatīja, ka, tā kā strādnieki ražo preces, viņiem, nevis bagātajiem īpašniekiem, ir jāpasaka, kur un par cik tās nonāk. Viņiem bija smagi jāstrādā, lai nopelnītu iztiku, bet bagātnieki kļuva vēl bagātāki, strādājot tikai vienkāršu biroja darbu.

Tā kā viņiem bija jāpelna nauda, lai nopirktu pārtiku, un darbs bija vienīgā lieta, kas deva naudu, viņiem nebija citas izvēles, kā vien strādāt bagātajiem, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Bagātais kļuva bagātāks, kamēr strādnieks vilka un cēla, un darīja visu to smago roku darbu, ko nevienam īsti nepatīk darīt.

Kārlis Markss uzskatīja, ka viņu darbs ierobežo viņu brīvību. Viņš vēlējās, lai strādnieki apvienotos un pārņemtu uzņēmējdarbību, lai viņi visi varētu pārtikt. Viņš uzskatīja, ka vienkāršais cilvēks ir pelnījis vadīt biznesu un ka bagātie nav labāki par vienkāršo cilvēku.

Veidlapas

Klases cīņa izpaudās dažās formās. Pirmkārt, tā ir ekonomiskā forma. Šajā formā proletariāts cīnās ar buržuāziju, izmantojot savu strādnieku organizāciju. Otrkārt, ir politiskā forma. Šajā formā proletariātam ir sava partija, un, izmantojot demokrātiju, tas cenšas mainīt sistēmu. Un, visbeidzot, ir ideoloģiskā cīņa. Šajā formā proletariāts cenšas pielāgot veco pārvaldes sistēmu jaunām sociālajām situācijām. Ir arī citas cīņas formas. Šīs formas nav ekskluzīvas, bet pastāv vienlaikus.

Vēsture

Klases cīņa parādījās visā vēsturē. Sākumā cilvēki dzīvoja mazās komunistiskās sabiedrībās. Tad viņi sev atņēma īpašumu no zemes un sāka izmantot vergus. Pēc tam valdīja feodālisms, kas nozīmēja, ka vienam cilvēkam piederēja visa zemes platība un viņš izmantoja karavīrus un strādniekus, lai palīdzētu pelnīt naudu, un saviem strādniekiem deva tikai zemi, bet viņiem bija zināma brīvība, kuras nebija vergiem. Visbeidzot, Kārļa Marksa laikā, industriālās revolūcijas laikā dažās valstīs cilvēki kļuva par strādniekiem un priekšniekiem. Bosiem piederēja mašīnas, ko strādnieki izmantoja, lai izgatavotu lietas, bet viņi nepalīdzēja šīs mašīnas izmantot. Tā vietā viņi pelnīja naudu, nopērkot strādnieku laiku un enerģiju, lai izgatavotu lietas. Markss uzskatīja, ka strādnieki nesaņem pelnīto naudu, jo boss pelnīja naudu no darba, ko viņi veica, nepalīdzot.

Nākotne

Markss uzskatīja, ka valstis gāzīs kapitālismu un darba vietas virzīsies uz sociālismu. Tas aptuveni nozīmē, ka darba ņēmēji kontrolēs darbavietas. Kad tas būs noticis visur, Markss uzskatīja, ka pasaule būs sasniegusi komunismu.

Padomju Savienība gāza feodālismu. Viņi nekad nebija nonākuši līdz kapitālismam, tāpēc viņu sabiedrība bija ļoti korumpēta. Daudzi viņus vaino par sliktu komunisma vārdu. Ir dažas darbavietas un sabiedrības, kuras demokrātiski vada strādnieki, piemēram, kibuci Izraēlā.

Šodiena

Sociāldemokrāti un liberālie konservatīvie neredz sabiedrību tādu, kādu to aprakstījis Markss. Viņi uzskata, ka sabiedrība mainās pakāpeniski, izmantojot demokrātisku balsošanas sistēmu. Eiropas Savienībā ir gandrīz tikai valstis, kurās valda šāda sistēma, taču tā nav universāla visā pasaulē. Tikai dažās valstīs ir notikusi Marksa prognozētā revolūcija. Daudz biežāk varu pārņem militārie līderi un ievieš diktatūru, kas nav ne demokrātiska, ne revolucionāra.