Vīnes kongress bija Eiropas lielvalstu vēstnieku konference. Tā notika Vīnē no 1814. gada 1. novembra līdz 1815. gada 8. jūnijam. Konferences priekšsēdētājs bija Austrijas valstsvīrs Klemenss Vencels fon Meternihs.

Tās mērķis bija lemt par politisko situāciju Eiropā pēc Napoleona sakāves. Precīzāk sakot, "Vīnes kongress" nekad nav noticis. Tā vietā notika neformālas diskusijas starp lielvalstīm.

Kongresa mērķis bija noteikt visu Eiropas veidolu pēc Napoleona kariem, izņemot miera noteikumus ar Franciju, kas jau bija noteikti dažus mēnešus iepriekš, 1814. gada 30. maijā, parakstītajā Parīzes līgumā.

Četras uzvarētājvalstis cerēja izslēgt frančus no dalības sarunās, taču Šarlam Maurijam de Taleirānam-Peržoram izdevās iekļūt "tās iekšējās padomēs" jau pirmajās sarunu nedēļās.

Kā notika sarunas un kāpēc tās bija īpašas

Vīnes "kongress" nebija viena liela plenārsēde, bet gan vairākus mēnešus ilgs sarunu un kompromisu process, kas noritēja gan oficiālās sanāksmēs, gan ballēs, privātās pieņemšanās un pavēlnieku kabinetos. Galvenie sarunu virzītāji bija Austrija, Lielbritānija, Prūsija un Krievija, taču Francijas diplomāts Taleirāns spēja panākt, ka Francija atkal kļūst par līdztiesīgu sarunu pusi. Metternihs, kā konferences vadītājs, centās nodrošināt stabilitāti un līdzsvaru starp valstīm.

Galvenie dalībnieki un principi

  • Austrija (Metternihs) — centās saglabāt Austrijas ietekmi Vācijā un itāļu zemēs.
  • Krievija (caram Aleksandram I) — vēlējās paplašināt ietekmi Polijā un Ziemeļeiropā.
  • Prūsija — centās iegūt kompensācijas Vācijas teritoriju sadalē un paplašināt robežas uz rietumiem.
  • Lielbritānija — aizstāvēja jūras varenību un koloniālās intereses, kā arī prasīja drošības garantijas pret franču hegemoniju.
  • Francija — ar Talleyrandu diplomātiski nodrošināja mērenu attieksmi pret Franciju un tās iekļaušanu konsensā, neraugoties uz tās statusu kā iepriekš zaudējušai pusei.

Sarunu pamatprincipi bija legitimitāte (tronu un valdību atjaunošana) un varu līdzsvars (lai neļautu vienai valstij kļūt par dominējošu spēku). No šiem principiem izauga arī tā sauktā Eiropas saskaņotā kārtība jeb "Concert of Europe".

Galvenie lēmumi un teritoriju pārdale

Vīnes kongress pieņēma virkni lēmumu, kas pārveidoja Eiropas politisko karti un nosaka reģiona robežas uz ilgāku laiku. Svarīgākie no tiem:

  • Francijas atjaunošana: Bourbonu monarhija tika atzīta (Luijs XVIII), un Francija tika apstrādāta salīdzinoši saudzīgi — tai saglabāja robežas tuvu 1792. gada līmenim. Parīzes līgums (1814) jau noteica pamatus attiecībām ar Franciju.
  • Vācijas teritorijas: netika atjaunota Svētā Romas impērija; tās vietā izveidoja Vācijas konfederāciju (Deutscher Bund) — loosu savienību apmēram 39 vācu valstiņām ar Austrijas vadību.
  • Itālijas pussala: atjaunoja tradicionālās dinastijas — atgriezās Papa vara Papas valstīs, Savojas karaļvalsts (Sardinija) tika paplašināta (iekļaujot Ģenovu), bet Austrija nostiprināja kontroli Lombardijā un Venēcijā (vēlāk — Karaliste Lombardija–Venēcija).
  • Nīderlande un Beļģija: izveidoja Apvienoto Nīderlandi, lai radītu bufervalsti pret Franciju (Beļģija tika pievienota Nīderlandei).
  • Polija: Krievija ieguva lielu ietekmi — izveidoja tā dēvēto Kongresa Poliju (Karalisti Polija) personālā savienībā ar Krievijas caru, saglabājot noteiktu autonoomiju.
  • Prūsijas ienākumi: Prūsija saņēma nozīmīgas teritorijas Rietumos (paralēli zaudējumiem dažviet Vācijā), tostarp daļas Reinas reģionā un paplašinātas robežas Vācijā.
  • Šveice: tika atzīta par pastāvīgi neitrālu valsti, kas nostiprināja tās neatkarību.
  • Lielbritānija: saglabāja jūras varu un koloniālās pozīcijas; tās ietekme jūrniecībā un tirdzniecībā kļuva nepārprotama.
  • Verifikācijas un cilvēktiesību jautājumi: Galīgajā aktā bija deklarācijas, tostarp par verdzības tirdzniecības nosodīšanu, taču reāla izbeigšana prasīja turpmākas starptautiskas darbības.

Kongresa starptautiskā nozīme un ilgtermiņa sekas

Vīnes kongress nodibināja ilgtermiņa starptautisku kārtību, kas pazīstama kā Concert of Europe — mehānisms, kurā lielvaras regulāri saskaņoja politiku, lai saglabātu mieru un varu līdzsvaru. No kongresa radās arī Svētās alianses idejas ietekme (karaliskais autokrātiju līgums starp Krieviju, Austriju un Prūsiju), kas vēlējās saglabāt konservatīvas varas principus pret revolucionārām pārvēršanās.

Praktiskā ziņā kongress atjaunoja vai nostiprināja daudzus tradicionālos režīmus un robežas, kas nodrošināja relatīvu stabilitāti Eiropā visā 19. gadsimta pirmā puses laikā. Tomēr daudzi no jaunajiem risinājumiem radīja arī iekšējus spiedienus un nacionālas pretenzijas (piem., vācu un itāļu zemju nāciju apvienošanās tieksmes), kas vēlāk kļuva par 19. gadsimta nacionālo konfliktu avotiem.

Diplomātijas un sabiedriskā dzīve Vīnē

Kongress bija slavenāks ne tikai ar politiskajiem lēmumiem, bet arī ar boļiem, bālēniem, maizītēm un neoficiālajām sarunām, kurās bieži tika panākti reāli kompromisi. Šīs «kongresa balles» kļuva par simbolu tam, kā diplomātija reizēm norisinājās - pie kafijas tasītēm un deju soļos, ne tikai oficiālajos protokolos.

Kritika un ierobežojumi

Vīnes sistēma bieži tiek kritizēta par konservatīvismu un vietām nepietiekamu vērību pret tautu pašnoteikšanos. Dažas lēmumu sekas tika uzskatītas par īslaicīgām, jo tās neatrisināja sociālās un ekonomiskās problēmas, kas radīja spiedienu uz reformas nākamajās desmitgadēs.

Secinājums: Vīnes kongress iezīmēja pārejas periodu no Napoleona karu haosa uz jaunu Eiropas kārtību, kuras galvenie principa bija varu līdzsvars un dinastiskā legitimitāte. Tas uzstādīja sākotnējos noteikumus, pēc kuriem lielvalstis koordinēja savas attiecības un mēģināja saglabāt ilgtspējīgu mieru visā kontinentā.