Klemenss Vencels Meternihs (1773–1859) — Austrijas ārlietu ministrs un diplomāts
Klemenss Vencels Meternihs (1773–1859) — Austrijas ārlietu ministrs un izcilākais diplomats, Napoleona laikmeta stratēģis un Eiropas miera arhitekts.
Klemenss Vencels Metternihs (vācu: Klemens Wenzel Nepomuk Lothar, Fürst von Metternich-Winneburg zu Beilstein) (1773. gada 15. maijs – 1859. gada 11. jūnijs) bija Austrijas politiķis un diplomāts, kuru bieži uzskata par vienu no izcilākajiem 19. gadsimta Eiropas diplomātiem. Viņš guva plašu ietekmi kā valsts amatpersona — no 1809. līdz 1848. gadam Metternihs bija Austrijas ārlietu ministrs, vēlāk ilgi vadīja valsts ārpolitiku un bija galvenais Austrijas pārstāvis 1814.–1815. gada Vīnes kongresā.
Metternihs nāca no aristokrātiskas dzimtas un savā karjerā kļuva pazīstams ar diplomātisko prasmi un taktiku. 1809. gadā, kad viņš kļuva par ārlietu ministru, Napoleons kontrolēja lielu daļu Eiropas, un daudzas valstis bija spiesti slēgt līgumus, kas pakļāva tās Francijas interesei. Metternihs uzskatīja, ka šāds stāvoklis ir bīstams Austrijas pastāvēšanai un neatkarībai, tāpēc centās rīkoties tā, lai mazinātu Francijas pārākumu, saglabājot Austrijas iespējas atgriezties līdzsvarā.
Viens no svarīgākajiem Metterniha pagriezieniem bija viņa attieksme pret Krievijas karam ar Franciju: kad Napoleons organizēja milzīgu armiju Francijas iebrukumam Krievijā, Metternihs atteicās iesaistīties aktīvā iebrukumā kopā ar Napoleonu un deva skaidru signālu Krievijai, ka Austrija neplāno uzbrukt, bet centīsies saglabāt aizsardzību un neitrālumu. Pēc Napoleona neveiksmes Krievijā Metternihs izmantoja šo situāciju, lai atmestu daļu no iepriekšējiem līgumiem ar Franciju un pakāpeniski nostiprinātu sabiedrotību pret Napoleonu, kas galu galā noveda pie viņa sakāves.
Vislielāko starptautisku atzinību Metternihs ieguva kā Vīnes kongresa līderis (1814–1815). Kongresa galvenais uzdevums bija izstrādāt jaunus Eiropas varu līdzsvara noteikumus pēc Napoleona kariem. Metterniha vadībā tapa tā saucamā „miera sistēma” — kuru bieži sauc par Vīnes sistēmu vai „Concert of Europe” — kas balstījās uz varu līdzsvaru, leģitimitātes principu (atjaunot tronī likumīgos monarhus) un kopīgu reakciju pret revolucionārām kustībām. Metternihs arī atbalstīja 1815. gadā dibināto Vācijas konfederāciju (Deutscher Bund), kurā Austrija ieguva vadošu lomu starp vācu valodā runājošajām valstīm.
Metterniha ārpolitika un iekšpolitiskā nostāja bija stingri konservatīvas. Viņa mērķis bija saglabāt stabilitāti un novērst liberālo un nacionālo kustību izplatīšanos, kas, viņaprāt, draudēja valstu kārtībai. Austrijas vara starp citu izmantoja cenzūru, policijas uzraudzību un represīvas metodes, lai apspiestu opozīciju, studentu un nacionālās kustības. Šī stingrā nostāja radīja plašu neapmierinātību un palīdzēja uzkrāt spriedzi, kas izpaudās 1848. gada revolūcijās visā Eiropā.
1848. gada februāra un marta revolucionārie viļņi skāra arī Austriju — Parīzē, Berlīnē un citur notiekošās sacelšanās liecināja par plašām pārmaiņām. Spiediena dēļ Metternihs 1848. gada martā padevās un atkāpās no amata; viņam nācās bēgt no Vīnes un īslaicīgi doties trimdā. Gadu vēlāk viņš pakāpeniski atgriezās sabiedriskajā dzīvē, taču viņa politiskā vara bija beigusies. Metternihs mira 1859. gadā, un viņa dzīve simbolizē gan 19. gadsimta restaurācijas laiku diplomātiju, gan tās ierobežojumus.
Metterniha mantojums ir pretrunīgs: daudzi vēsturnieki atzīst viņa nopelnus par to, ka pēc Napoleona kariem viņam izdevās nodrošināt ilgstošu starptautisko stabilitāti un ierobežot plašus kara draudus Eiropā. Tajā pašā laikā viņa stingrā reakcija pret liberālismu un nacionālismu tiek kritizēta kā šķērslis politiskajām brīvībām un nacionālajām pašnoteikšanās kustībām. Kopsavilkumā Metternihs paliek vienu no centrālajām personībām 19. gadsimta Eiropas diplomātijā — gan kā stratēģis, gan kā simbols konservatīvai atjaunotnei.
Jauns pasūtījums
1814. gadā Francijā bija iegājuši Četrās alianses (Prūsijas, Krievijas, Austrijas un Lielbritānijas) karaspēks, un Napoleons bija zaudējis karu. Nākamajā gadā diplomāti no visas Eiropas tikās Vīnes kongresā, lai izlemtu, kā tagad, kad Napoleona vairs nav, būs jārīkojas. Meternihs uzskatīja, ka labākais veids, kā saglabāt mieru Eiropā, ir izveidot spēku līdzsvaru, kas nozīmē, ka neviena valsts nav pietiekami spēcīga, lai uzvarētu visas pārējās valstis. Lai pārliecinātos, ka tas tā notiks, viņš dažas valstis padarīja spēcīgākas, lai citām valstīm (īpaši Francijai) nāktos divreiz padomāt, vai sākt karu. Dažas no šīm izmaiņām bija tādas, ka viņš Nīderlandei pievienoja Beļģiju un Luksemburgu, vairāk nekā 300 mazās Vācijas valstis sagrupēja lielāku valstu grupā un dažas valstis apvienoja tā dēvētajā Itālijā.
Pēc šīs jaunās kārtības ieviešanas Meternihs arī daudz darīja, lai tā tāda arī paliktu. Piemēram, viņš pierunāja Krievijas Aleksandru I nesūtīt karaspēku uz Grieķiju. Aleksandrs vēlējās sūtīt karaspēku, lai aizsargātu pareizticīgos kristiešus, kas tur cīnījās Grieķijas Neatkarības karā pret musulmaņu Osmaņu impēriju. Osmaņu impērija tajā laikā bija vāja, un Aleksandrs, visticamāk, būtu uzvarējis. Meternihs baidījās, ka, Krievijai uzbrūkot, Osmaņu impērija sabruks, un visas spēcīgās Eiropas valstis sāks cīnīties, lai iegūtu tās zemi. Tas izjauktu Meterniha līdzsvaru un izraisītu ļoti lielu karu. Turklāt viņš baidījās, ka Krievija kļūs pārāk liela un spēcīga. Tāpēc Meternihs pārliecināja caru, ka, ja viņš uzbruks tagad, Osmaņu impērija sabruks, pirms cars būs gatavs to paņemt sev, un ka Lielbritānija un Francija iegūs lielāko daļu tās. Aleksandrs piekrita palīdzēt saglabāt Osmaņu impēriju, lai kādu dienu Krievija varētu to visu ieņemt.
Meternihs ilgu laiku uzturēja mieru Eiropā. Taču Eiropā joprojām bija daži nemieri, un visbeidzot 1848. gadā vienlaicīgi notika vairākas sacelšanās. Viena no tām notika Austrijā, un dumpinieki panāca Meterniha atstādināšanu no amata. Pēc viņa aiziešanas Otto fon Bismarks Prūsijā spēja kļūt pārāk spēcīgs, pārņēma Vācijas konfederāciju un izveidoja vienu lielu Vācijas valsti, kas pastāv vēl šodien. Tomēr viena liela Vācija izjauca Meterniha līdzsvaru un palīdzēja izraisīt Pirmo pasaules karu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Klemenss Vencels, princis fon Meternhihs?
A: Klemenss Vencels, princis fon Meternihs bija Austrijas politiķis un diplomāts.
J: Kāda bija viņa kā Austrijas ārlietu ministra loma?
A: Meternihs bija Austrijas ārlietu ministrs no 1809. līdz 1848. gadam.
J: No kāda līguma Meternihs izrāva Austriju?
A: Meternihs panāca Austrijas izstāšanos no līguma ar Napoleonu, kas piespieda Austriju cīnīties Francijas pusē.
J: Ko Meternihs darīja, lai izveidotu sistēmu, kas saglabāja mieru Eiropā lielāko daļu nākamo 100 gadu?
A: Meternihs palīdzēja izveidot spēku līdzsvaru Eiropā, kurā neviena valsts nebija pietiekami spēcīga, lai uzvarētu visas pārējās valstis. Viņš dažas valstis padarīja spēcīgākas un dažas valstis apvienoja, lai Francija neaizdomātos divreiz iesaistīties karā.
J: Kādas bija Meterniha bažas par to, ka Krievijas Aleksandrs I nosūtīja karaspēku uz Grieķiju, lai aizsargātu pareizticīgos?
A: Meternihs baidījās, ka gadījumā, ja Osmaņu impērija sabruks, spēcīgas Eiropas valstis sāks cīnīties, lai iegūtu tās zemi. Krievija varētu kļūt pārāk liela un spēcīga, kas izjauktu Meterniha līdzsvaru un izraisītu milzīgu karu.
J: Kāds bija rezultāts Meterniha atcelšanai no amata?
A: Pēc tam, kad 1848. gada sacelšanās dēļ Meternihs tika atstādināts no amata, Oto fon Bismarks Prūsijā spēja kļūt spēcīgs, pārņemt Vācijas Konfederāciju un izveidot lielu Vācijas valsti, kas pastāv vēl joprojām.
Jautājums: Kā vienas lielas Vācijas izveide ietekmēja Meterniha līdzsvaru un veicināja Pirmā pasaules kara sākumu?
A: Vienas lielas Vācijas izveide izjauca Meterniha līdzsvaru un veicināja Pirmā pasaules kara sākšanos.
Meklēt