Klemenss Vencels Metternihs (vācu: Klemens Wenzel Nepomuk Lothar, Fürst von Metternich-Winneburg zu Beilstein) (1773. gada 15. maijs – 1859. gada 11. jūnijs) bija Austrijas politiķis un diplomāts, kuru bieži uzskata par vienu no izcilākajiem 19. gadsimta Eiropas diplomātiem. Viņš guva plašu ietekmi kā valsts amatpersona — no 1809. līdz 1848. gadam Metternihs bija Austrijas ārlietu ministrs, vēlāk ilgi vadīja valsts ārpolitiku un bija galvenais Austrijas pārstāvis 1814.–1815. gada Vīnes kongresā.
Metternihs nāca no aristokrātiskas dzimtas un savā karjerā kļuva pazīstams ar diplomātisko prasmi un taktiku. 1809. gadā, kad viņš kļuva par ārlietu ministru, Napoleons kontrolēja lielu daļu Eiropas, un daudzas valstis bija spiesti slēgt līgumus, kas pakļāva tās Francijas interesei. Metternihs uzskatīja, ka šāds stāvoklis ir bīstams Austrijas pastāvēšanai un neatkarībai, tāpēc centās rīkoties tā, lai mazinātu Francijas pārākumu, saglabājot Austrijas iespējas atgriezties līdzsvarā.
Viens no svarīgākajiem Metterniha pagriezieniem bija viņa attieksme pret Krievijas karam ar Franciju: kad Napoleons organizēja milzīgu armiju Francijas iebrukumam Krievijā, Metternihs atteicās iesaistīties aktīvā iebrukumā kopā ar Napoleonu un deva skaidru signālu Krievijai, ka Austrija neplāno uzbrukt, bet centīsies saglabāt aizsardzību un neitrālumu. Pēc Napoleona neveiksmes Krievijā Metternihs izmantoja šo situāciju, lai atmestu daļu no iepriekšējiem līgumiem ar Franciju un pakāpeniski nostiprinātu sabiedrotību pret Napoleonu, kas galu galā noveda pie viņa sakāves.
Vislielāko starptautisku atzinību Metternihs ieguva kā Vīnes kongresa līderis (1814–1815). Kongresa galvenais uzdevums bija izstrādāt jaunus Eiropas varu līdzsvara noteikumus pēc Napoleona kariem. Metterniha vadībā tapa tā saucamā „miera sistēma” — kuru bieži sauc par Vīnes sistēmu vai „Concert of Europe” — kas balstījās uz varu līdzsvaru, leģitimitātes principu (atjaunot tronī likumīgos monarhus) un kopīgu reakciju pret revolucionārām kustībām. Metternihs arī atbalstīja 1815. gadā dibināto Vācijas konfederāciju (Deutscher Bund), kurā Austrija ieguva vadošu lomu starp vācu valodā runājošajām valstīm.
Metterniha ārpolitika un iekšpolitiskā nostāja bija stingri konservatīvas. Viņa mērķis bija saglabāt stabilitāti un novērst liberālo un nacionālo kustību izplatīšanos, kas, viņaprāt, draudēja valstu kārtībai. Austrijas vara starp citu izmantoja cenzūru, policijas uzraudzību un represīvas metodes, lai apspiestu opozīciju, studentu un nacionālās kustības. Šī stingrā nostāja radīja plašu neapmierinātību un palīdzēja uzkrāt spriedzi, kas izpaudās 1848. gada revolūcijās visā Eiropā.
1848. gada februāra un marta revolucionārie viļņi skāra arī Austriju — Parīzē, Berlīnē un citur notiekošās sacelšanās liecināja par plašām pārmaiņām. Spiediena dēļ Metternihs 1848. gada martā padevās un atkāpās no amata; viņam nācās bēgt no Vīnes un īslaicīgi doties trimdā. Gadu vēlāk viņš pakāpeniski atgriezās sabiedriskajā dzīvē, taču viņa politiskā vara bija beigusies. Metternihs mira 1859. gadā, un viņa dzīve simbolizē gan 19. gadsimta restaurācijas laiku diplomātiju, gan tās ierobežojumus.
Metterniha mantojums ir pretrunīgs: daudzi vēsturnieki atzīst viņa nopelnus par to, ka pēc Napoleona kariem viņam izdevās nodrošināt ilgstošu starptautisko stabilitāti un ierobežot plašus kara draudus Eiropā. Tajā pašā laikā viņa stingrā reakcija pret liberālismu un nacionālismu tiek kritizēta kā šķērslis politiskajām brīvībām un nacionālajām pašnoteikšanās kustībām. Kopsavilkumā Metternihs paliek vienu no centrālajām personībām 19. gadsimta Eiropas diplomātijā — gan kā stratēģis, gan kā simbols konservatīvai atjaunotnei.