Parsifāls — Riharda Vāgnera pēdējā opera: vēsture un nozīme
Parsifāls — Riharda Vāgnera pēdējā opera: uzzini tās vēsturi, nozīmi, Baireitas Festspielhaus lomu un 1882. gada pirmizrādi — dziļas analīzes un interpretācijas.
Riharda Vāgnera opera trīs cēlienos "Parsifāls". Vāgners lielāko daļu stāsta aizguva no vācu dzejnieka Volframa fon Ešenbaha viduslaiku poēmas Parsivāls. Tā bija pēdējā Vāgnera pabeigtā opera. Par to viņš sāka domāt 1857. gadā, bet daudz pie tās strādāja tikai pēc tam, kad bija pabeidzis četru operu ciklu, pazīstamu kā "Gredzena cikls", kas tika pabeigts 1876. gadā īpašā teātrī (Festspielhaus), kuru viņš bija uzcēlis Baireitā. Vāgners komponēja savu operu "Parsifāls" tā, lai tā atbilstu šī jaunā teātra skanējumam. Pirmo reizi tā tika iestudēta 1882. gadā. Stāsts ir saistīts ar Artuāra leģendām.
Kompozīcijas vēsture un mērķis
Parsifāls ir apzīmēts kā Vāgnera Bühnenweihfestspiel — „skatuves konsekŗācijas svētku luga”, kas rāda mūzikas un rituāla savstarpējo sasaisti. Vāgners strādāja pie šīs operas ar apzinātu mērķi radīt mākslas darbu, kas būtu piemērots īpašajai Baireitas skatuvei un tās akustikai, kā arī garīgai, meditācijai līdzīgai klausīšanās pieredzei. Komponista uzmanība vērsta uz tematiski viengabalainu drāmas izaugsmi, kur mūzika nepārtraukti attīsta tēmas un motīvus.
Sižets īsumā
- Galvenais varonis Parsifāls — jauns, neziņā dzīvojošs cilvēks, kurš nolemj meklēt Svēto Kausu (Grail).
- Kaulača galvenie pārstāvji — Amfortass, sāpošais graila karalis, kurš cieš no brūces un nespēj piepildīt savu pārvaldnieka pienākumu.
- Gurnemanz — vecs graila bruņinieks un Parsifāla garīgais ceļvedis.
- Kundrija — mistiska sieviete ar daudzām sejām, kas vienlaikus ir gan kalpone, gan kaisles, gan atpestīšanas simbols.
- Klingsors — tumšs burvis un pretinieks, kurš mēģina iznīcināt grailu un pats ievada kārdinājumus.
Sižets aplūko Parsifāla ceļu no naivuma uz līdzjūtības (Mitleid) un sapratnes spējām, kas galu galā noved pie dziedināšanas un atjaunošanas. Darbība ietver gan ārējas cīņas, gan iekšējas garīgas pārveidošanās motīvus.
Mūzika, tēmas un dramaturģija
Vāgners izmanto plašu motīvu tīklu (leitmotīvu sistēmu), kur katram tēlam, priekšmetam vai idejai piešķirts mūzikas motīvs, kas attīstās visā operā. Harmoniski Parsifāls turpina Vāgnera vēlīno stilu — bagāta kromātika, plašas orķestra krāsas un ilgi, meditīvi ariosi un orķestra starpbrīži. Opera uzsver iekšēju transformāciju un rituāla nozīmi vairāk nekā ārēji dinamisku notikumu virkni.
Galvenās tēmas ir:
- Līdztiesība un līdzjūtība — Parsifāla spēks ir nevis kaujas varonība, bet spēja saprast un līdzcietīgi reaģēt uz ciešanām.
- Atpestīšana un izpirkšana — Amfortasa dziedināšana simbolizē visu kopienas garīgo atjaunošanos.
- Mistiskums un rituāls — graila rituāliem un to nozīmei operā ir centrāla loma.
Pirmizrāde, izpildījums un uztvere
Pirmizrāde Baireitas Festspielhaus 1882. gadā tika gaidīta ar lielām cerībām un radīja plašu rezonansi. Vāgners vēlējās, lai Parsifāls būtu parādā teātra īpašajām tehniskajām iespējām un intīmākai, meditējošai klausīšanās pieredzei. Pēc komponista nāves opera saglabāja īpašu vietu Baireitas repertuārā un vairākus gadu desmitus tika izrādīta galvenokārt tur — tas radīja diskusijas par izpildījuma ekskluzivitāti un interpretācijas tiesībām, un teātri ārpus Baireitas uz šo darbu skatījās kā uz īpašu, gandrīz rituālu notikumu.
Nozīme mūzikā un kultūrā
Parsifāls tiek uzskatīts par vienu no Vāgnera nozīmīgākajiem un sarežģītākajiem darbiem. Tas ietekmēja ne tikai opermūziku, bet arī filozofiju, literatūru un laikmetīgo estētiku. Vāgnera idejas par mūzikas un teātra vienotību, kā arī viņa simboliskie motīvi ir iedvesmājuši līdzīgi noskaņotus komponistus un režisorus 20. gadsimtā.
Modernās interpretācijas un kritika
Laika gaitā Parsifāls ir interpretēts dažādos veidos — kā kristīgs mistērijas stāsts, psiholoģiska iniciācijas drāma vai simbolisks meditācijas darbs par ciešanām un žēlsirdību. Daļai kritiķu un skatītāju teksta un Vāgnera personiskā pasaulesuzskata (tajā skaitā arī viņa polemiskajiem uzskatiem) aspekti radījuši diskusijas par darba interpretācijas robežām. Tomēr operas muzikālā un dramatiskā spēka dēļ tā turpina būt daļa no lielo operu repertuāra un regulāri tiek iestudēta starptautiskos opernamos.
Praktiski ieteikumi skatītājiem
- Parsifāls parasti prasa ilgāku laiku un koncentrēšanos — bieži vairākas stundas ar garām orķestra daļām.
- Pirms ierašanās skatēties īsu sižeta izklāstu palīdz saprast tēlu attiecības un simboliku.
- Uzmanieties no dažādām režijas pieejām — mūsdienu iestudējumos var būt gan tradicionālas, gan radikālas, laikmetīgas interpretācijas.
Apkopojot: Parsifāls ir Vāgnera pēdējā pabeigtā opera, kas apvieno mitoloģisku materiālu ar dziļu garīgu un muzikālu izpēti. Tā joprojām izaicina klausītāja uzmanību un piedāvā daudzslāņainu estētisku pieredzi — no meditācijas līdz dramatiskai atklāsmei.
Volframs fon Ešenbahs
Operas muzikālais fons
Vāgners 19. gadsimtā vairāk nekā jebkurš cits komponists ir mainījis to, kā cilvēki klausījās operu. 18. gadsimtā cilvēki gāja uz operu un sēdēja savās ložās, lai aprunātos ar citiem cilvēkiem un būtu redzami. Komponisti rakstīja operas ar lielām ārijām, kas ļāva dziedātājiem parādīt savas prasmes un lika publikai aplaudēt.
Vāgners to visu mainīja. Viņš drīz vien izveidoja operas, kurās vairs nav atšķirības starp rečitatīvu (stāsta stāstu) un ārijām (lielām dziesmām solistiem). Viņa vēlāko operu, īpaši "Parsifāla", mūzika ir kā gara, nepārtraukta līnija ar bagātīgu, romantisku harmoniju. Mūzika attīstās loģiski, ar leitmotīviem (ļoti īsiem skaņdarbiem, kas ataino konkrētus cilvēkus vai idejas), kas palīdz attīstīt mūziku un stāstu.
Parsifāla stāsts
Stāsts par Parsifālu un Svēto Grālu ir saglabājies vairākās formās, kas datētas ar 1170. līdz 1220. gadu. Vāgners, kurš savas operas vārdus vienmēr rakstīja pats, izmantoja vairākas no šīm stāsta versijām, lai tās atbilstu viņa operas idejām. Parsifāls ir jauns vīrietis, kurš ir "tīrais muļķis", kas nozīmē, ka viņš ir nevainīgs, labs cilvēks, kurš pamazām sāk izprast pasauli. Svētais Grāls ir kauss, no kura Jēzus Kristus esot dzēris Pēdējā vakarā. Svētais šķēps ir šķēps, ar kuru romiešu karavīrs esot iedūris Jēzum sānos, kad Viņš tika uzlikts pie krusta. Svētais Grāls un Svētais šķēps ir svētās relikvijas (lietas no pagātnes), kas nodotas Titurela un viņa kristīgo bruņinieku grupas aprūpē. Titurels ir uzcēlis pili Montsalvatu augstu uz meža klintīm, lai tos sargātu. Viņam īpaši jāuzmana Klingsors, kas dzīvo netālu. Klingsors ir burvis, kuram ir dārzs, pilns ar skaistām puķu meitenēm. Šīs jaunavas ir viņa varā. Viena no tām ir Kundrija. Viņai jau ir izdevies Klingsora varā ievilināt vairākus jaunus bruņiniekus. Pat Titurela dēls Amfortas nespēja pretoties Kundrijas vilinājumam. Viņam tika atņemts šķēps, un viņš tika smagi ievainots, pirms tika izglābts. Operas sākumā viņš guļ sāpēs. Vienīgais, kas varētu izārstēt brūci, būtu Svētā šķēpa pieskāriens, kas tagad ir Klingsora rīcībā, un vienīgais, kas varētu šo šķēpu atgūt, ir "tīrais muļķis", jauns vīrietis, kurš neko nezina par pasaules ļaunumu un kurš spēj pretoties puķu kalpones skaistumam.
Operas stāsts
I darbība
Opera sākas ar orķestra prelūdiju (Vāgners to nesauc par uvertīru). Kad priekškars paceļas, Gurnemanzs, viens no vecākajiem bruņiniekiem, pamodina divus guļošus kalpus. Viņi ceļās ceļos un lūdzas, kamēr karalis Amforts tiek nogādāts uz gultas pie meža ezera, lai mazgātu savu brūci. Kundrija ierodas, metas iekšā uz sava zirga, meklējot kaut ko, kas varētu dziedēt brūci (kad Kundrija ir prom no Klingsora, viņa nav viņa varā. Viņa uzskata, ka Amforta ievainojums ir viņas vaina. Kad Kundrija nav Klingsora varā, viņa patiesībā ir uzticama Grāla vēstnese).
Pēkšņi pie Gurnemanca kājām nokrīt ievainots gulbis (Grāla bruņiniekiem svēts putns). Gulbi bija nogalinājis Parsifāls. Viņš nezināja, ka tā bija nepareiza rīcība, bet, kad bruņinieki viņu notver, viņš apzinās savu vainu un salauž bultiņu. Bruņinieki jautā viņam, kā viņu sauc, bet Parsifāls atbild, ka nezina ne savu vārdu, ne to, no kurienes viņš nāk. Pēkšņi bruņinieki saprot, ka Parsifāls ir tas tīrais muļķis, kas viņiem vajadzīgs, kurš var notvert Svēto šķēpu.
Skatuve mainās. Bruņinieki pieņem komūniju. Amfortam ir briesmīgas sāpes, bet viņam ir jāizpilda savs pienākums ceremonijā. Kad tiek parādīts Svētais Grāls, tas spoži mirdz zālē. Bruņinieki nokrīt uz ceļiem. Tikai Parsifāls, šķiet, nesaprot visa tā nozīmi.
II darbība
Skatuve ir Klingsora burvju dārzs pie viņa pils. Viņa izsauktā Kundrija tagad ir pavisam citāda: viņai nav savas varas, un Klingsors viņu kontrolē un mocās. Klingsors pamana, ka no attāluma tuvojas Parsifāls, kuru viņš gaida, un sūta savus burvju bruņiniekus cīnīties pret viņu, sagaidot, ka Parsifāls viņus sakautīs. Ziedu kalpones, bruņinieku sievas, ierauga Parsifālu un sauc viņu vārdā. Neviens līdz šim nav viņu saucis vārdā. Kad viena no viņām noskūpsta viņa lūpas, viņš pēkšņi saprot, kas viņam ir jādara. Tagad viņš atceras visu, kas noticis I cēlienā, un saprot tā nozīmi. Viņš met meiteni uz vienu pusi. Klingsors parādās un met šķēpu uz Parsifālu, bet tas maģiskā kārtā apstājas virs Parsifāla galvas. Parsifāls to satver un izdara krusta zīmi. Pils tiek iznīcināta, dārzi pazūd, un viņš dodas atpakaļ pie Grāla.
III darbība
Pēc daudzu gadu ilgā ceļojuma Parsifāls atgriežas Grāla mežā. Gurnemanzs tagad ir ļoti vecs. Kundrija strādā pie bruņiniekiem. Pats Parsifāls ir tērpies melnā bruņinieka tērpā. Kundrija viņu atpazīst, bet Gurnemanzs ne. Viņš ir neapmierināts, ka šajā svētajā dienā (tā ir Lielā piektdiena) ierodas bruņots svešinieks. Parsifāls iemet šķēpu zemē, noliek ieročus un novelk ķiveri. Gurnemanzs saprot, kas tas ir. Viņš palīdz viņam ģērbties kā Grāla bruņiniekam. Kundrija nomazgā viņam kājas un nosusina tās ar saviem garajiem matiem. Gurnemanzs svētī Parsifāla galvu. Parsifāls tagad ir Grāla bruņinieks, un viņš kristī Kundriju. Titurels ir tikko miris, un Amforts, vēl aizvien briesmīgās sāpēs, iznāk, lai atklātu Grālu. Parsifāls ienāk un ar šķēpa galu pieskaras brūcei. Amforta sāpes pārvēršas laimē, svētnīca tiek atvērta, Grālu apņem gaisma. Bruņinieki nokāpj ceļos, Kundrija mierīgi nomirst. Viss ir piedots. Mūzika beidzas ar kulmināciju, kuras pamatā ir Svētā Grāla un Sakramenta vadmotīvi.
Parsifāls, 1. darbība. Arnaldo dell'Ira scenogrāfija ap 1930. g.
Parsifāls pastkarte ap 1900. gadu, nezināms autors
Parsifāls, 3. darbība. Paula fon Joukovska scenogrāfija, 1882. g.
Parsifāla izrādes
Līdz 1903. gadam Baireitas festivāls bija vienīgā vieta, kur bija atļauts izrādīt Vāgnera operu "Parsifāls". 1903. gadā operu iestudēja Metropolitēna operā Ņujorkā. Drīz vien to sāka izrādīt arī citās vietās.
Vāgners "Parsifālu" mēdza dēvēt par "ein Bühnenweihfestspiel" ("Svētku lugu skatuves iesvētīšanai"). Baireitā ir kļuvis par tradīciju, ka pēc operas pirmā cēliena nedrīkst aplaudēt.
Pirmās izrādes diriģents bija Hermanis Levi, Minhenes operas virsdiriģents. Vāgners iebilda pret to, ka Parsifālu diriģē ebrejs (Levi tēvs bija rabīns). Vāgners vispirms ieteica Levi pāriet kristietībā, taču Levi atteicās to darīt. Pēc tam Vāgners rakstīja karalim Ludvigam, ka ir nolēmis pieņemt Levi. Tas notika, neraugoties uz to, ka (kā viņš apgalvoja) viņš bija saņēmis sūdzības par to, ka "no visiem darbiem tieši šim kristīgākajam darbam" būtu jāvada ebrejam. Karalis pauda gandarījumu par to. Viņš teica, ka "cilvēki būtībā visi ir brāļi". Vāgners rakstīja karalim, ka viņš "uzskata ebreju rasi par dzimušu tīras cilvēcības un visa cēlā ienaidnieku".
Festspielhaus 1870. gados
Meklēt