Parsifāls

Operas muzikālais fons

Vāgners 19. gadsimtā vairāk nekā jebkurš cits komponists ir mainījis to, kā cilvēki klausījās operu. 18. gadsimtā cilvēki gāja uz operu un sēdēja savās ložās, lai aprunātos ar citiem cilvēkiem un būtu redzami. Komponisti rakstīja operas ar lielām ārijām, kas ļāva dziedātājiem parādīt savas prasmes un lika publikai aplaudēt.

Vāgners to visu mainīja. Viņš drīz vien izveidoja operas, kurās vairs nav atšķirības starp rečitatīvu (stāsta stāstu) un ārijām (lielām dziesmām solistiem). Viņa vēlāko operu, īpaši "Parsifāla", mūzika ir kā gara, nepārtraukta līnija ar bagātīgu, romantisku harmoniju. Mūzika attīstās loģiski, ar leitmotīviem (ļoti īsiem skaņdarbiem, kas ataino konkrētus cilvēkus vai idejas), kas palīdz attīstīt mūziku un stāstu.

Parsifāla stāsts

Stāsts par Parsifālu un Svēto Grālu ir saglabājies vairākās formās, kas datētas ar 1170. līdz 1220. gadu. Vāgners, kurš savas operas vārdus vienmēr rakstīja pats, izmantoja vairākas no šīm stāsta versijām, lai tās atbilstu viņa operas idejām. Parsifāls ir jauns vīrietis, kurš ir "tīrais muļķis", kas nozīmē, ka viņš ir nevainīgs, labs cilvēks, kurš pamazām sāk izprast pasauli. Svētais Grāls ir kauss, no kura Jēzus Kristus esot dzēris Pēdējā vakarā. Svētais šķēps ir šķēps, ar kuru romiešu karavīrs esot iedūris Jēzum sānos, kad Viņš tika uzlikts pie krusta. Svētais Grāls un Svētais šķēps ir svētās relikvijas (lietas no pagātnes), kas nodotas Titurela un viņa kristīgo bruņinieku grupas aprūpē. Titurels ir uzcēlis pili Montsalvatu augstu uz meža klintīm, lai tos sargātu. Viņam īpaši jāuzmana Klingsors, kas dzīvo netālu. Klingsors ir burvis, kuram ir dārzs, pilns ar skaistām puķu meitenēm. Šīs jaunavas ir viņa varā. Viena no tām ir Kundrija. Viņai jau ir izdevies Klingsora varā ievilināt vairākus jaunus bruņiniekus. Pat Titurela dēls Amfortas nespēja pretoties Kundrijas vilinājumam. Viņam tika atņemts šķēps, un viņš tika smagi ievainots, pirms tika izglābts. Operas sākumā viņš guļ sāpēs. Vienīgais, kas varētu izārstēt brūci, būtu Svētā šķēpa pieskāriens, kas tagad ir Klingsora rīcībā, un vienīgais, kas varētu šo šķēpu atgūt, ir "tīrais muļķis", jauns vīrietis, kurš neko nezina par pasaules ļaunumu un kurš spēj pretoties puķu kalpones skaistumam.

Operas stāsts

I darbība

Opera sākas ar orķestra prelūdiju (Vāgners to nesauc par uvertīru). Kad priekškars paceļas, Gurnemanzs, viens no vecākajiem bruņiniekiem, pamodina divus guļošus kalpus. Viņi ceļās ceļos un lūdzas, kamēr karalis Amforts tiek nogādāts uz gultas pie meža ezera, lai mazgātu savu brūci. Kundrija ierodas, metas iekšā uz sava zirga, meklējot kaut ko, kas varētu dziedēt brūci (kad Kundrija ir prom no Klingsora, viņa nav viņa varā. Viņa uzskata, ka Amforta ievainojums ir viņas vaina. Kad Kundrija nav Klingsora varā, viņa patiesībā ir uzticama Grāla vēstnese).

Pēkšņi pie Gurnemanca kājām nokrīt ievainots gulbis (Grāla bruņiniekiem svēts putns). Gulbi bija nogalinājis Parsifāls. Viņš nezināja, ka tā bija nepareiza rīcība, bet, kad bruņinieki viņu notver, viņš apzinās savu vainu un salauž bultiņu. Bruņinieki jautā viņam, kā viņu sauc, bet Parsifāls atbild, ka nezina ne savu vārdu, ne to, no kurienes viņš nāk. Pēkšņi bruņinieki saprot, ka Parsifāls ir tas tīrais muļķis, kas viņiem vajadzīgs, kurš var notvert Svēto šķēpu.

Skatuve mainās. Bruņinieki pieņem komūniju. Amfortam ir briesmīgas sāpes, bet viņam ir jāizpilda savs pienākums ceremonijā. Kad tiek parādīts Svētais Grāls, tas spoži mirdz zālē. Bruņinieki nokrīt uz ceļiem. Tikai Parsifāls, šķiet, nesaprot visa tā nozīmi.

II darbība

Skatuve ir Klingsora burvju dārzs pie viņa pils. Viņa izsauktā Kundrija tagad ir pavisam citāda: viņai nav savas varas, un Klingsors viņu kontrolē un mocās. Klingsors pamana, ka no attāluma tuvojas Parsifāls, kuru viņš gaida, un sūta savus burvju bruņiniekus cīnīties pret viņu, sagaidot, ka Parsifāls viņus sakautīs. Ziedu kalpones, bruņinieku sievas, ierauga Parsifālu un sauc viņu vārdā. Neviens līdz šim nav viņu saucis vārdā. Kad viena no viņām noskūpsta viņa lūpas, viņš pēkšņi saprot, kas viņam ir jādara. Tagad viņš atceras visu, kas noticis I cēlienā, un saprot tā nozīmi. Viņš met meiteni uz vienu pusi. Klingsors parādās un met šķēpu uz Parsifālu, bet tas maģiskā kārtā apstājas virs Parsifāla galvas. Parsifāls to satver un izdara krusta zīmi. Pils tiek iznīcināta, dārzi pazūd, un viņš dodas atpakaļ pie Grāla.

III darbība

Pēc daudzu gadu ilgā ceļojuma Parsifāls atgriežas Grāla mežā. Gurnemanzs tagad ir ļoti vecs. Kundrija strādā pie bruņiniekiem. Pats Parsifāls ir tērpies melnā bruņinieka tērpā. Kundrija viņu atpazīst, bet Gurnemanzs ne. Viņš ir neapmierināts, ka šajā svētajā dienā (tā ir Lielā piektdiena) ierodas bruņots svešinieks. Parsifāls iemet šķēpu zemē, noliek ieročus un novelk ķiveri. Gurnemanzs saprot, kas tas ir. Viņš palīdz viņam ģērbties kā Grāla bruņiniekam. Kundrija nomazgā viņam kājas un nosusina tās ar saviem garajiem matiem. Gurnemanzs svētī Parsifāla galvu. Parsifāls tagad ir Grāla bruņinieks, un viņš kristī Kundriju. Titurels ir tikko miris, un Amforts, vēl aizvien briesmīgās sāpēs, iznāk, lai atklātu Grālu. Parsifāls ienāk un ar šķēpa galu pieskaras brūcei. Amforta sāpes pārvēršas laimē, svētnīca tiek atvērta, Grālu apņem gaisma. Bruņinieki nokāpj ceļos, Kundrija mierīgi nomirst. Viss ir piedots. Mūzika beidzas ar kulmināciju, kuras pamatā ir Svētā Grāla un Sakramenta vadmotīvi.

Parsifāls, 1. darbība. Arnaldo dell'Ira scenogrāfija ap 1930. g.


Parsifāls pastkarte ap 1900. gadu, nezināms autors


Parsifāls, 3. darbība. Paula fon Joukovska scenogrāfija, 1882. g.

Parsifāla izrādes

Līdz 1903. gadam Baireitas festivāls bija vienīgā vieta, kur bija atļauts izrādīt Vāgnera operu "Parsifāls". 1903. gadā operu iestudēja Metropolitēna operā Ņujorkā. Drīz vien to sāka izrādīt arī citās vietās.

Vāgners "Parsifālu" mēdza dēvēt par "ein Bühnenweihfestspiel" ("Svētku lugu skatuves iesvētīšanai"). Baireitā ir kļuvis par tradīciju, ka pēc operas pirmā cēliena nedrīkst aplaudēt.

Pirmās izrādes diriģents bija Hermanis Levi, Minhenes operas virsdiriģents. Vāgners iebilda pret to, ka Parsifālu diriģē ebrejs (Levi tēvs bija rabīns). Vāgners vispirms ieteica Levi pāriet kristietībā, taču Levi atteicās to darīt. Pēc tam Vāgners rakstīja karalim Ludvigam, ka ir nolēmis pieņemt Levi. Tas notika, neraugoties uz to, ka (kā viņš apgalvoja) viņš bija saņēmis sūdzības par to, ka "no visiem darbiem tieši šim kristīgākajam darbam" būtu jāvada ebrejam. Karalis pauda gandarījumu par to. Viņš teica, ka "cilvēki būtībā visi ir brāļi". Vāgners rakstīja karalim, ka viņš "uzskata ebreju rasi par dzimušu tīras cilvēcības un visa cēlā ienaidnieku".

Festspielhaus 1870. gados